It kā SEN, bet tomēr briesmīgi!

Banka Baltija bija viena no bankām, kas ļoti ātri attīstījās laikposmā no 1993. gada līdz 1994. gadam. Sākotnēji tā savu darbību uzsāka visai pieticīgi, taču vēlāk ievērojami auga gan tās aktīvi, gan filiāļu skaits. Tās aktīvi pieauga no 25 miljoniem ASV dolāru 1993. gada janvārī līdz 242 miljoniem ASV dolāru 1994. gada janvārī, 1995. gada sākumā sasniedzot 500 miljonus ASV dolāru.

1994. gadā BB kļuva par lielāko komercbanku aktīvu, pašu kapitāla un noguldījumu apjoma ziņā. Bankas pašu kapitāls no 1 miljona ASV dolāru 1993. gada sākumā pieauga līdz 20 miljoniem 1994. gada janvārī un 44 miljoniem 1995. gada janvārī. Tai bija 37 filiāles un 49 norēķinu grupas visā Latvijā, un kopumā tā nodarbināja 1300 darbinieku.

1995. gada aprīlī, kad sākās banku krīze, bankā bija piesaistīti noguldījumi 392 miljonu ASV dolāru apjomā un izsniegti kredīti 283 miljonu ASV dolāru apjomā. Bankas īpašnieku identitāte no jau paša sākuma bija neskaidra, taču pastāvēja viedoklis, ka bankai ir Krievijas biznesa atbalsts. Kārtējais žīdu kantoris.

Īsumā

•  “Banka Baltija” bija būtisks spēlētājs ne tikai nozarē, tās īpašnieku Aleksandru Laventu kā autoritāti uztvēra arī politikas, biznesa un kultūras aprindās.

•  Banka izmantoja liberālo un neattīstīto nozares likuma regulējumu. Īstenojot finanšu shēmas, tā mākslīgi radīja ilūziju par saviem resursiem.

•  Laikabiedru liecības un Saeimas komisijas ziņojums norāda, ka Latvijas Bankas vadība un Ministru Kabinets rīkojās novēloti.

•  Latvijas Bankas bijušais darbinieks Jānis Placis: ‘Vadība bija informēta’

•  Kādreizējā finanšu ministre Indra Sāmīte: Šis stāsts nav vēsturisks, tas ir mūsdienīgs.

Galvenajiem deviņien bankas akcionāriem piederēja 91% no kopējā akciju skaita. Ap 59% akciju piederēja bankas Uzraudzības padomes priekšsēdētāja Aleksandra Laventa ģimenei (daži no Laventa uzņēmumiem bija reģistrēti ārzonās).

1995. gada 4. maijā, skanot īpaši šim notikumam par godu komponētam Zigmāra Liepiņa skaņdarbam, tika sagrauts 19 stāvus un 117 metrus augstais Skrundas lokators. Pie televizoru ekrāniem to vēroja gandrīz visa valsts. Absolūtais vairākums iedzīvotāju nenojauta, ka tajā pašā laikā brūk vēl kāds milzis – “Banka Baltija”.  Kopš bankas kraha pagājuši 25 gadi – ceturtdaļgadsimts. Lai gan Baltijas lielākās bankas vadītājus – Aleksandru Laventu un Tāli Freimani – notiesāja, vienas gala versijas par to, kurš un par ko bija atbildīgs valsts pusē, tā arī nav.

Aleksandrs Lavents 2020 gadā

Aleksandrs Lavents ir ebreju izcelsmes Latvijas uzņēmējs un noziedznieks, bijušais «Bankas Baltija» padomes priekšsēdētājs. Par savu lomu «Bankas Baltija» bankrotā sodīts ar cietumsodu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2002. gada novembrī konstatēja cilvēktiesību pārkāpumus Laventa lietas izskatīšanā.

Tālis Freimanis 2020. gadā

Tālis Freimanis ir latviešu luterāņu mācītājs (kļuva par tādu). Viņš ir bijis sportists un ekonomists, Bankas Baltija prezidents. Par savu lomu Bankas Baltija bankrotā sodīts ar cietumsodu Pieļāvums, ka pie vainas bijušas tā laika tautsaimniecības neskaidrās aprises, lielu ticamību ne Saeimā, ne arī sabiedrībā kopumā neguva.

1995. gada pavasarī valsts pārstāvji nacionalizētajā bankā konstatēs, ka līdzekļu noguldītāju naudas izmaksai nav, bet izsniegtie kredīti pārskaitīti bankas īpašnieku ārzonu firmu kontos vai cedēti Krievijas bankām, lauvas tiesa 84 miljonu apmērā – “InterTek” bankai Maskavā.

Valdība premjera Māra Gaiļa un finanšu ministra Andra Piebalga personā kopā ar Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši centās grūtībās nonākušajai “Bankai Baltija” palīdzēt, pārņemot kontroli bankā, bet, kā angļu valodā saka, “too little, too late” (nedaudz par vēlu).

Televīzijas kameras rādīja izmisušus pensionārus, kas vairs nezināja, kā izdzīvot nākamo mēnesi. Viņi biji uzticējušies Latvijas valstij, kas pēc vairāku krāpniecisku kantoru izčibēšanas bija ieteikusi vairs neieguldīt naudu augļotājfirmās, bet uzticēties bankām. Neilgi pirms “Bankas Baltija” gala pat finanšu ministrs sabiedriskajā televīzijā klāstīja, ka  naudu šeit turēt ir droši. Kāpēc neticēt?

Viņi bija visur

Vēl 1995. gada sākumā “Banka Baltija” pat bez vērienīgām reklāmas kampaņām varēja lepoties ar Latvijas lielākās komercbankas titulu. Bankas darbi runāja paši par sevi – tā atbalstīja partijas, kultūru, uzņēmējus un sportu. Atbalstīja ar vērienu, ne tikai vietējā līmenī.

Bija jau arī tāda firma , kā “Auseklītis”.

Rīgas apgabaltiesa trešdien nolēma pabeigt skandalozās aizdevumu firmas “Auseklītis” bankrota procedūru, informēja tiesas pārstāvis Ilvars Tomsons. Komercfirma “Auseklītis”, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados piedāvāja iespēju bez īpašiem sarežģījumiem aizņemties naudu, par maksātnespējīgu tika atzīta 1996.gada 1.martā.

Ar maksātnespējas pieteikumu tiesā vērsās “Investoru tiesību aizstāvības Latvijas asociācija”.

Par “Auseklīša” administratoru 1996.gada martā tika iecelts Jānis Ozols, taču viņu tiesa no pienākumu pildīšanas atcēla 2006.gada 1.novembrī.

Par “Auseklīša” administratori tā paša gada 15.novembrī tika apstiprināta advokāte Ramiņa.

Zelgalvis piebilda, ka tolaik viņa vienīgais sabiedrotais komisijā bijis deputāts Guntars Valdmanis, kurš jau pēc komisijas darba rakstīs, ka visas atbildīgās personas jau sen zinājušas, ka “Banka Baltija” nav banka, bet kazino nams, kas naudu grūž ārprātīgās spekulācijās, bet neviens to nav centies apturēt.

Gluži otrādi, amatpersonas televīzijas kameru priekšā dzēra šampanieti ar Laventu, tā liekot cilvēkiem saprast, ka “Banka Baltija” ir drošākā vieta, kur noguldīt savus pēdējos ietaupījumus.

Savā gala ziņojumā komisija secināja,

ka – tiešais cēlonis bija bankas akcionāru un vadītāju ilgstoša un sistemātiska pretlikumīga rīcība, kā arī neprofesionāla bankas lietu izlemšana.

Tomēr arī Latvijas valdība un Latvijas Banka bija līdzvainīgaskrīzē, uzskatīja komisija. Latvijas valdība nenodrošināja normālai komercbanku funkcionēšanai nepieciešamos tiesiskos, ekonomiskos un politiskos apstākļus, savukārt Latvijas Banka neveica pilnā apjomā likumā noteikto uzraudzību pār “Banka Baltija” un citām komercbankām.

Zelgalvis piebilda, ka tolaik viņa vienīgais sabiedrotais komisijā bijis deputāts Guntars Valdmanis, kurš jau pēc komisijas darba rakstīs, ka visas atbildīgās personas jau sen zinājušas, ka “Banka Baltija” nav banka, bet kazino nams, kas naudu grūž ārprātīgās spekulācijās, bet neviens to nav centies apturēt. Gluži otrādi, amatpersonas televīzijas kameru priekšā dzēra šampanieti ar Laventu, tā liekot cilvēkiem saprast, ka “Banka Baltija” ir drošākā vieta, kur noguldīt savus pēdējos ietaupījumus.”

Savā gala ziņojumā komisija secināja,

ka tiešais cēlonis bija bankas akcionāru un vadītāju ilgstoša un sistemātiska pretlikumīga rīcība, kā arī neprofesionāla bankas lietu izlemšana. Tomēr arī Latvijas valdība un Latvijas Banka bija līdzvainīgas krīzē, uzskatīja komisija. Latvijas valdība nenodrošināja normālai komercbanku funkcionēšanai nepieciešamos tiesiskos, ekonomiskos un politiskos apstākļus, savukārt Latvijas Banka neveica pilnā apjomā likumā noteikto uzraudzību pār “Banka Baltija” un citām komercbankām.

Prestižais Sanktpēterburgas ATP tenisa turnīrs, kam pēdējo 10 gadu laikā īpaši cītīgi seko līdzi arī Latvijā, pirmo reizi notika 1993. gadā (tolaik balvu fonds bija 325 tūkstoši ASV dolāru). Tā finanšu partneris – “Banka Baltija”. 

Sponsorēšanas sadarbības saraksts bija garš: Rundāles pils, Nacionālās operas un ANO nama Ženēvā Latvijas zāles  rekonstrukcijas darbi, banka bagātīgi atbalstīja basketbola saimniecību, par ko vairāk iespējams lasīt šeit. Pat pie multfilmām “Avārijas brigāde” un “Fantadroms” klāt tika piezīmēts bankas vārds.

Vladis Goldbergs bankas ziedu laikos bija aģentūras “RD-Media” direktors. Lai gan banka ar televīzijas reklāmu neaizrāvās, pāris video rullīši tapa. Tostarp trīs klipu sērija, kur lēnos piefilmējumos redzams glaunā Benjamiņu nama interjers. Mūzikas autors – Mārtiņš Brauns. Filmējām Benjamiņa namā, visam vajadzēja būt grezni. Atceros, tas viss tur pie kamīna notika, stāsta Goldbergs.

Mums pasūtītājs – starpnieks iedeva to dīvaino devīzi “Nauda grib būt skaitāma”, vai kaut kā līdzīgi bija. Un tad mēs no kinostudijas noīrējām dažādus priekšmetus, kas simbolizēja pārticību. Tā kā paši nebijām īsti pārticīgi, tad katrs materializējām savus merkantīlos sapņus. 

Reklāmas speciālists atceras, kā kopā ar savu komandu, kā arī ar Laventu, Freimani un viņu miesassargiem devušies uz pāris kvartālus no bankas esošo Brauna dzīvokli, lai noklausītos klipa mūzikas celiņu.

Tur bija laikam kādi remontdarbi, kāpām pāri tapešu ruļļiem. Sēdējām visi pie viņa dzīvoklī uz dīvāna, Brauns teica: “nu, veči, kafiju negribiet?” Atnesa tādu katliņu, nevis kādu trauciņu, bet katliņu ar kafiju: “nu, pasmeliet, kurš grib!”. Tas Laventam tik ļoti patika, viņš sēdēja un vienkārši bija laimīgs. Laikam beidzot bija tādā īstā mākslinieku vidē. Kad Mārtiņš nospēlēja, šķiet, viņam pat asariņas bija acīs.

“Mana versija ir tā, ka viņiem tiešām tā māksla patika. Viņi tur saredzēja iespēju būt tādiem kā demokrātiskākiem, tuvāk tautai,” stāsta Goldbergs. Bija tāds jocīgs mirklis, ko reizēm studentiem stāstu, kā var izkļūt no visdažādākajām situācijām. Es aiznesu Laventam parādīt vienu no tiem klipiem. Bija VHS kasetē. Viņš saka, jā, re kur ir televizors, tūliņ pasaukšu pārējos.

Tā bija tāda maza TV pārnēsājama kastīte ar VHS kasešu atskaņotāju iekšā. Kādu 14 collu izmērs, uz kuru sanāk kādi 20 cilvēki. 40 kvadrātmetru telpā. Protams, neviens neko nevar kārtīgi saredzēt.

Ātri noreaģēju, saņēmu elpu un teicu: Tagad tā, cienījamie vērtētāji, parādīšu jums trīs dažādas versijas. Man tajos video bija nelielas atšķirību niansītes, nekas ļoti liels. Teicu, lai paskatās un pieraksta, kas patīk un kas nē, un nosolījos visu ņemt vērā. Reāli jau nekas nebija jāpārfilmē, tur varēju kādu mazu gabaliņu izgriezt laukā. Baigi baidījos, ka Lavents liks pārfilmēt, bet šādi man sanāca izmukt no tā. Viņi tur strīdējās. Tas bija tā visai smieklīgi, jo tikpat labi mani varēja pasūtīt ellē ratā.

Vispār man likās, ka tajos brīžos, kad mēs tur bankā ieradāmies uz kādām saskaņošanām, viņiem radās nedaudz pacilāts noskaņojums, jo viņi priecājās, ka varēja izbāzt galvas no finanšu džungļiem un atbrīvoties, iešņaucot mūsu sarunu kā kokaīnu atslodzei,” atminas Goldbergs. 

Šveice un mazā Krievijas Honkonga

1994. gada 4. novembrī prestižā laikraksta “International Herald Tribune” trīs lappuses garajā reklāmas pielikumā Latvijas saimnieciskā dzīve, tostarp banku sektors un finanšu sistēma, tika aprakstīta slavinošos vārdos, tā pat vairākkārt tika salīdzināta ar Šveici.

Patiesībā aina bija ļoti tāla no šādām analoģijām, īpaši banku jomā. Jau izdevuma iznākšanas brīdī sešas no tām togad bija bankrotējušas, bet pašai lielākajai, “Bankai Baltija”, līdz izputēšanai bija palicis pusgads. Līdzībās domājot, neizskanēja tikai Šveices salīdzinājums, bet, kā savos memuāros piemin 6. Saeimas bankas kraha Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sekretārs Guntars Valdmanis, Latvija reizumis tika saukta arī par mazo Krievijas Honkongu. 

Par tā laika banku trauslumu, par banku kapitāla iespējamo nedrošību runāja jau pirms pašas krīzes. Piemēram, 1994. gada pavasarī “Lauku Avīze” publicēja banku reitingu, kurā, salīdzinot banku kapitālu un aktīvus, matemātiski izdalīja banku drošības reitingu.

Pārliecinoši lielākā no visām bija “Banka Baltija”, bet topā tā ieņēma vien 37. vietu. Tā gan nebija vienīgā no lielajiem nozares milžiem, kas atradās tik zemu, – turpat netālu atradās arī “Zemes banka”, “Parex banka” un citas. Lai gan saraksts tika publicēts necilā 21. lapaspusē, tas sacēla ievērojamu ažiotāžu.

To par primitīvismu kritizēja gan Latvijas Banka, kas tolaik pildīja komercbanku uzrauga funkcijas, gan pati nozares aizstāve – Komercbanku asociācija. Reitings izskatoties kā ar baltiem diegiem šūts, vērtēja eksperti.

Lauku Avīzes” drošāko banku reitings

Sarakstā kopā tika iekļautas 50 bankas. Tas tika publicēts Lauku Avīzē 1994. gada 8. martā. Datu avots: “Lauku Avīzes” apkopojums. 

FKTK par “reitingu” mūsdienu acīm:

Finanšu un kapitāla tirgus komisija, aplūkojot sarakstu mūsdienu skatījumā, vērtēja: Publiskotais reitings ir tirgum atklātas informācijas piemērs, kad interesentiem ir iespējams pašiem izdarīt secinājums.

Izmantotais rādītājs (pašu kapitāls pret aktīviem) varētu būt pielīdzināms pašlaik izmantotam sviras rādītājam (leverage), kuru noteiktais minimālais līmenis ir 3. (t.i. “Banka Baltija” minimālo prasību tolaik izpildītu). Vienlaikus gan jāatzīmē, ka tas ir tikai viens no rādītājiem, kurus uzraugi izmanto, lai mērītu konkrētas bankas “veselību” un identificētu “trauksmes zvanus”.”

Ļoti asi šo reitingu kritizēja komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons. Viņš savas domas šo 25 gadu laikā nav mainījis. Ja ņemam bankas pašu kapitālu un dalām to ar aktīviem, tas ir kapitāla pietiekamības rādītājs. Tas nav nekāds reitings. Tā var tikai vienkāršoti teikt – jo lielāks kapitāla pietiekamības rādītājs, jo drošāka banka. Nu, bankrota gadījumā ir kaut kāda drošība, ka pašu akcionāru ieguldītā nauda ir pietiekami liela. Bet šajā gadījumā tas ir viens no banku regulācijas rādītājiem, ja nemaldos, tajā laikā šī proporcija bija 1:10, proti, kapitāls pret aktīviem.

No šāda skatpunkta arī tajā sarakstā nav nekā dramatiska, bet jāatceras, ka viens tāds rādītājs nedod atbildi, vai banka ir vai nav droša, sarunā ar “Delfi” savu kritiku pamatoja ilggadējais asociācijas vadītājs. 

Banka, līdzīgi kā tās konkurenti, pieņēma noguldītāju naudu ar pasakainām procentu likmēm. Kā notikumus skaidro tā laika Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks banku uzraudzības jautājumos Jānis Placis.

1992. gada beigās, kad Latvijas rublis Latvijā jau bija kļuvis par konvertējamu valūtu, “Banka Baltija” noteica privātpersonu Latvijas rubļos (vēlāk latos) veikto noguldījumu likmes 90% gadā. Bankas vadība šīs likmes attaisnoja ar to, ka kredīti izsniegti ar likmi 120% gadā.

Tā kā noguldījumus pieņēma latos, bet kredītus izsniedza galvenokārt ASV dolāros, notika spekulācija, cerot uz lata devalvāciju. Lai nebūtu jāraksta īstenības izteiksmē, šobrīd jau pietiekami daudz liecību atklāj, ka šāda cerība bija arī Laventam, kurš cerēto nesagaidīja.

Kā skaidro Tverijons, uz devalvāciju cerēja ne tikai “Banka Baltija”, bet arī citi nozares spēlētāji, kā arī atsevišķi tautsaimniecības sektori, īpaši naftas pārstrādē un tirdzniecībā. Ja noguldījumu likme var būt 90%, tas nozīmē, ka jāatpelna citur, un var rasties pamatoti jautājumi, kā to banka darīja un cik uzticamām firmām izsniedza kredītus ar 120% likmi.

Kā ar legālām iespējām šādu šķietamo spekulāciju apturēt?

Bija likuma norma, ka banka pati nosaka procentu likmes. Tagadējās regulācijas, kas nāk no Eiropas direktīvas, dod uzraugam plašas pilnvaras analizēt un sekot, kā banka strādā, un, ja var redzēt, ka bankas biznesa modelis ir tāds, ka banka strādā ar zaudējumiem, tad vērst mērus, ka tā tas nevar turpināties.

Ja banka strādā ar zaudējumiem, tā agri vai vēlu bankrotē! Un tad kaut kas ir jādara, lai mainītu biznesu. Toreiz no mūsu likuma viedokļa bija iespēja tikai papļāpāt. Nu, pasaukt to Freimani un pateikt: “Tu saproti?”, a viņš tev ņirdz sejā, ka valūtas kurss, tas viss ir uz papīra, ka tas viss ir iedomas,” sarunā ar “Delfi” stāstīja Placis. 

Savukārt 1995. gadā par finanšu ministri kļuvusī Indra Sāmīte intervijā “Delfi” ieskicē, ka daudzi uzņēmēji izmantoja šos augstos procentus savās biznesa darīšanās, tai skaitā lai izvairītos no nodokļiem. Viņasprāt, sadūrās dažādas intereses, bet katram likās, ka viņš jau paspēs to naudu izraut. “Manis pašas vecāki bija noguldījuši “Bankā Baltija”. Manis pašas vecāki. Bija daudz nopietnu, pieredzējušu cilvēku, kur katrs domāja, ka kaut kas ar banku nav riktīgi, zināja, bet domāja, ka būs gudrāks un izraus, pirms notiek kaut kas slikts, tādu bija daudz.

1995. gadā šo banku bankrotu bija kādi padsmit, bet cilvēki gluži kā lemingi skrēja atkal uz katru nākamo, kur kāds piesolīja lielākus noguldījumu procentus.

Mācība? Nekāda.

Tas mums atgādina, ka nevar piespiest cilvēkus būt kritiski domājošiem. Kārtību šādās situācijās var panākt tikai ar likumu un valsts lomu. Cilvēki ir neaprēķināmi, bet tas, kas notika, nebija kaut kas saprātīgs, vērtēja toreizējā politiķe. 

Par pārkāpumiem zināja

 Placis detalizēti aprakstījis tā laika hronoloģiju, uzskaitot, ko Latvijas Banka jau zināja, kādas nepilnības “Bankā Baltija” bija atklājusi. Es uzsveru, ka šīs ir tikai manas subjektīvas iedomas, bet es aizvien meklēju racionālu izskaidrojumu, kāpēc nekas netika darīts, kad bija skaidrs, ka krahs tur ir nenovēršams,” “Delfi” sacīja Placis. 

Faktiski viņi paši aiztaisīja banku,

kad beidzās nauda. Tikai pēc tam Latvijas Banka pieņēma izšķirošu lēmumu. Kāpēc tas netika ātrāk darīts? Bija arī konsultanti no Pasaules Bankas. Viņi arī raustīja plecus, jautājot, kas te notiek, kāpēc nekas netiek darīts, plecus raustīja arī Lejnieces kundze, kas tolaik bija pārvaldes vadītāja.

Manis nebija klāt, bet viens no šiem konsultantiem, Kanādas latvietis Kārlis Ādamsons, man atstāstīja, ka Latvijas Bankas padomes sēdē viņa rakstījusi uz tāfeles ar lieliem burtiem: “Ko darīsim ar “Banku Baltija”?” Tas notika 1994. gada beigās. Saprotu, ka padome papļāpāja, papļāpāja un ar to viss beidzās,” atceras Placis. 

Savukārt tā laika premjers Māris Gailis savos memuāros raksta

ka valdība par šādu ainu, kur iezīmējas vairāku privātbanku iespējams mākslīgi uzpūsti kapitāli, nav zinājusi līdz pat pēdējam brīdim. “Vēl Birkava laikā, kad ministru krēslos sēdēja tādi pazīstami ekonomisti kā Osis un Kehris, tika nolemts, ka vajadzētu noklausīties Repšes ziņojumu par situāciju banku sfērā, jo valdībai bija visai maz informācijas par to, kas tur īsti notiek.

Repše arī atnāca un ziņoja.

Viņam tika jautāts par banku darbību, bet viņš nez kāpēc pastāstīja, ka viņam lielas grūtības esot panākt, lai Rīgas lidostas “tax-free” veikalos cenas tiktu uzrādītas latos, nevis zviedru kronās. Tā bija viena no viņa tēmām.

Otra bija parastā, viņš rādīja līknes, kā mainās (pareizāk sakot, nemainās) lata kurss attiecībā pret dolāru. Tas tad bija viss šai reizei. Neviens no klātesošajiem speciālistiem (sevi pie tiem, es, protams, nepieskatu) sevišķi neuzstāja un neko arī nejautāja, raksta Gailis. Repše vēlākos gados Gaiļa pārmetumus vairākkārt noraidījis.

Neskatoties uz Repšes un Gaiļa dažādajām atmiņām, ir fakti, kurus detalizēti uzskaitījis Placis.1993. gada nogalē konstatētais, kas ir vien maza daļa no kopējā pārkāpumu saraksta. 

No 12 akcionāriem

juridiskām personām – 11 bija saņēmuši kredītus ar pazeminātām procentu likmēm, pārkāpjot likumu “Par akciju sabiedrībām”, kopsummā – 4,65 miljonus latu.

Izsniegto kredītu kvalitāti nebija iespējams novērtēt informācijas trūkuma dēļ. “Bankai Baltija” nebija dokumentu, kas liecinātu par klienta pārbaudi pirms kredīta izsniegšanas, kā arī par pietiekamu kontroli kredīta lietošanas laikā. No pārbaudītajiem kredītiem 39,9 miljoni latu jeb 66% tika novērtēti kā zemstandarta, šaubīgi vai zaudēti.Lielai izsniegto kredītu daļai procentu likme (25–60%) bija ievērojami zemāka par noguldījumu procentu likmēm.

Tika konstatēts, ka pārskatos Latvijas Bankai ir sniegtas nepatiesas ziņas. Piemēram, kā līdzdalība kapitālā tika uzrādīts 14 miljonu ASV dolāru bezprocentu kredīts akcionāram SIA “Finhold”. (Vēlāk atklāsies, ka tā ir pašam Laventam piederoša firma.)

Par šiem, kā arī citiem trūkumiem Latvijas Bankas darbinieki informēja banku un pieprasīja veikt konkrētus pasākumus, lai tos novērstu. Plača atmiņās ir rūgtums par vēsturē palikušo frāzi, ka Latvijas Banka tolaik bija jauna un nepieredzējusi un tāpēc tolaik tika piesaistīti starptautiskie auditori. 

Ar šodienas acīm skatoties, skaidrs, ka bija jārīkojas enerģiskāk. Arī manas kolēģes aizskāra tas, ka pēcāk tika pasniegts, ka uzraudzība bija jauna un nepieredzējusi.

Uzticējāmies starptautiskajiem auditoriem.

Tātad neuzticējāmies saviem cilvēkiem. Tur daudz prāta nevajadzēja, lai redzētu, kāda ir tā situācija. Bankas padome par to visu bija informēta,” sacīja ilggadējais Latvijas Bankas darbinieks. 

Iekrīt arī “Latvijas Kuģniecība”

“Bankā Baltija” revīzijas un pārbaudes notikušas neregulāri un ar novēlošanos, liecina 6. Saeimas bankas kraha Parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojums. Piemēram, pārbaude par bankas darbību 1993. gadā veikta tikai 1994. gada augustā, bet faktu, ka “Coopers & Lybrand” auditoriem liegta vai kavēta pieeja bankas dokumentiem, Latvijas Banka atstājusi bez ievērības.

Pārskatu par 1994. gadu banka savukārt neiesniedza vispār, bet auditoru firma 1995. gada sākumā konstatēja, ka stāvoklis bankā ir smags. Auditori gan martā revīziju pārtraukuši, konstatējot, ka viņiem iesniegti sagrozīti grāmatvedības dokumenti.

Pēc grāmatvedības datiem uz 1995. gada 23. maiju bankas aktīvi bija 216,6 miljoni latu, bet “Coopers & Lybrand” aprēķini rādīja, ka tie ir četras reizes mazāki. Saskaņā ar firmas slēdzienu no Latvijā palikušā kredītportfeļa labākajā gadījumā atgūstami bija 22 miljoni. Turklāt viss bankas kredītportfelis bija vai nu ieķīlāts, vai nodots cesijā. 

Izrādīsies, ka tā jau pamatīgajai bēdu ielejai pievienojusies tolaik vēl neprivatizētā “Latvijas kuģniecība”.

Kompānija 16. maijā paspējusi pēdējā brīdī parakstīt līgumu par noguldījumu bankā 44 miljonu ASV dolāru vērtībā, bet naudu aizskaitījusi pat pirms līguma parakstīšanas. Tas bija datums, kad arī valsts paziņoja par 50% bankas akciju pārņemšanu. Banka nevarēja viena šādus līgumus bez valsts ziņas slēgt, bet to tomēr darīja. “Latvijas kuģniecība” savukārt taisnojās, ka 16. maijā noslēgts tikai jumta līgums, bet pēc būtības par noguldījumu vienošanās bijusi jau vairākus mēnešus iepriekš.

Pēc bankas bankrota uzņēmums uzskatīja, ka visi tās aktīvi tagad pieder kompānijai. To pamatoja ar noguldījuma līgumiem, ar kuru atklāšanu uzņēmums nesteidzās, tādējādi vairojot aizdomas par darījuma caurspīdīgumu. Kuģniecība nebija rēķinājusies, ka uz it kā garantētajiem aktīviem būs vēl rinda ar nodrošinājumu atprasītājiem, bet par savu ieguldījumu atgūšanu nāksies tiesāties gadiem ilgi. 

Uldis Klauss, kurš kā valsts pārstāvis pārņēma bankrotējušās “Bankas Baltija” vadību,

pēc gadiem rakstīs: “Diemžēl nevaru atbildēt uz daudzkārt uzdoto jautājumu par “Latvijas kuģniecības” ieguldījuma jēgu “Bankā Baltija” tieši pirms tās sabrukuma.” Pats uzņēmums deva mājienus, ka uz šādu soli to mudinājusi valsts, bet Gailis un Repše šādus apgalvojumus noraidīja. 

“Latvijas kuģniecības” direktors Pēteris Avotiņš paziņojumā 1995. gada 22. jūlijā norādīja, ka uzņēmums šādi rīkojies, lai atbalstītu krīzē esošo banku sektoru. Kāpēc tādas rūpes? 1995. gada martā “Banka Baltija” paziņos par apvienošanos ar divām citām pirmā desmitnieka bankām “Latvijas Depozītu banku” un “Centra banku”.

Bankas prezidentu kopīgajā paziņojumā bija teikts, ka apvienošanās mērķis ir “izveidot lielu universālu Eiropas līmeņa banku, kas, apvienojot resursus un koncentrējot kapitālu, spētu nopietni pieteikt sevi reģionālajā un pasaules finanšu tirgū un būtu gatava apkalpot liela apjoma investīciju projektus. Latvijas Banka apvienošanos atļāva.

Savukārt vēlāk Pasaules Banka secinās, ka šis solis ļaus “Bankas Baltija” īpašniekiem apvienošanos procesu izmantot kā logu, kurā neilgi pirms kraha legāli pārkārtot finanšu shēmas. Avotiņš pauda, ka līdzīgi kā valdība un Latvijas Banka nav zinājis par gaidāmajām briesmām.

Izskaidrojums ir diezgan vienkāršs.

Kopš neatkarības atjaunošanas “Latvijas kuģniecība” noguldīja samērā nelielas summas Latvijas bankās. Kā depozītnoguldītājs mēs 1994. gada beigās sapratām, ka banku sistēma ir pakļauta spiedienam.

1995. gada sākumā vērsās pie mums, jautājot, vai varam stimulēt banku apvienošanās procesus un palīdzēt īslaicīgas skaidras naudas trūkuma situācijā. Tā kā runa bija par īslaicīgu problēmu, mēs sapratām, ka ir jāpalīdz, un sagādājām īstermiņa naudas resursus. “Latvijas kuģniecībā” vispār netika domāts par nozīmīgu ilgtermiņa palīdzību šiem banku apvienošanās procesiem.

Patiesībā depozīti tika noguldīti, lai sekmētu “Bankas Baltija” piedāvāto “Latvijas Depozītu bankas” un “Centra bankas” apvienošanas plānu, kuru, kā to saprata “Latvijas Kuģniecība”, atbalstīja valdība un Latvijas Banka,” sacīja uzņēmuma direktors. Viņš piebilda, ka tolaik tāpat kā lielākā daļa valsts vadošo baņķieru un politiķu arī uzņēmums bijis pārliecināts, ka, sekmējot “Bankas Baltija” likviditāti un tās ierosināto apvienošanos, tas spēs sekmēt uzticības atjaunošanos Latvijas banku sfērai.

Premjers un Latvijas Bankas prezidents izteica aizdomas, ka uzņēmuma labvēlība varētu būt saistīta ar tā vēlmi glābt tieši “Latvijas Depozītu banku” un “Centra banku”, bet žurnālisti vērsīs uzmanību uz gan uzņēmuma, gan paša Avotiņa personisko ieinteresētību abu banku saglābšanā. Pati apvienošanās galu galā izčibēja. 

Repše atsauc mašīnas

Kā liecina Saeimas komisijas ziņojums, Laventa un Freimaņa vadītā banka bija pārliecināta, ka valsts neļaus tai bankrotēt un Latvijas Banka un valdība maksās tik, cik būs nepieciešams. ( tā kā tas ir “airBaltic” gadījumā 2020. gadā) Sākotnēji tā arī noticis – pēc Repšes ierosinājuma Ministru kabinets nolēmis bankai palīdzēt, 16. maijā vienojoties par puses “Bankas Baltija” akciju pārņemšanu.

Abas puses runas par bankas finanšu problēmām nosauca par baumām, bet Latvijas Banka pārskaitīja kredītiestādei 2,7 miljonus latu, lai tā varētu norēķināties ar noguldītājiem. Tajā pašā dienā pēc kontroles pārņemšanas finanšu ministrs Andris Piebalgs sabiedriskajā televīzijā paziņoja, ka valdība katram noguldītājam nodrošinās 1000 latu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.

Gailis vēlāk Saeimas izmeklēšanas komisijai apgalvoja, ka Piebalgs esot pārteicies, bet valdībā esot nolemts kompensēt noguldījumus līdz 500 latiem, izmaksājot uzreiz 200 latus, bet pārējo – triju gadu laikā. Piebalgs šīs “pārteikšanās” epizodes patiesumu portālam “Delfi” ne apstiprināja, ne noliedza.

Katrā gadījumā 1995. gada 19. maijā viņš premjeram paziņoja par demisiju, sākotnēji to pamatojot ar valsts budžeta krīzi un, kā atceras Gailis, rūpēm par veselību, bet jau krietni vēlākos gados arī ar politiskās atbildības uzņemšanos. 1995. gada 23. maijā “Bankā Baltija” naudu glabāja 121 463 noguldītāji, kuriem tā palika parādā 102,4 miljonus latu. No Piebalga un Gaiļa minētajām garantijām iedzīvotāji saņēma vien niecīgu daļu. 

Neilgi pēc minēto 2,7 miljonu pārskaitīšanas vajadzēja sekot nākamajam valsts maksājumam divu miljonu latu apmērā, par kuru izmaksu Latvijas Banka un valdība bija vienojušās. (nākošgad vajadzēs arī “airBaltic”) Šo naudu Lavents gan tā arī neieraudzīja.

Toreizējais Komercbanku asociācijas vadītājs Teodors Tverijons šo epizodi atceras kā visai dramatisku. Kad sāka parādīties informācija un baumas par kapitāla nepietiekamību bankā, cilvēki sāka ņemt ārā.

Neskatoties uz to, ka valdība mierināja, ka viss būs kārtībā. Atceros, tur tolaik “Bankai Baltija” vajadzēja kredītu divu miljonu apmērā no Latvijas Bankas likviditātes nodrošināšanai, lai izmaksātu cilvēkiem naudu. Tā no Latvijas Bankas jau tika vesta uz “Banku Baltija”. Kad pēkšņi tika atgriezta Latvijas Bankā atpakaļ. Mašīnas ar naudu tika apturētas un atgrieztas atpakaļ. Latvijas Banka mainīja savu nostāju, sāka iet uz bankrota procedūru.

Vēlāk savos memuāros premjers Gailis rakstīs,

ka viņš tajā brīdī jau sēdējis lidmašīnā uz Dāniju, kur bija paredzēta Baltijas un Ziemeļvalstu aizsardzības ministru sanāksme. Pirms došanās ceļā Repšem pārjautājis, vai nauda tikšot izmaksāta un viss tiekot kontrolēts. Atbilde bijusi apstiprinoša.

Taču brīdī, kad Gailis jau bija lidmašīnā Kopenhāgenas lidostā, pie viņa pienākusi stjuarte un aicinājusi pie telefona. Zvanīja mans kabineta šefs Romāns Baumanis un pastāstīja, ka priekšpusdienā, ap divpadsmitiem, Repše esot mainījis savu lēmumu un atteicies izsniegt solīto naudu BB. Kā rezultātā banka bijusi spiesta nākt klājā ar paziņojumu, ka valsts banka tai ir apturējusi licenci.

Tverijons uzskata, ka šis ir viens no piemēriem, kas parāda, ka Latvijas Banka ar valdību darbojās nesaskaņoti. 

Nauda pazūd Krievijā

Iemesls šādai rīcībai bijis šāds: Latvijas Banka uzzināja, ka kādai ne pārāk lielai un šaubīgai Maskavas bankai “InterTek” cedēti kreditoru prasījumi par 84 miljoniem latu, un atklājusies šausminoša aina – “Bankas Baltija” zaudējumi ir nesalīdzināmi lielāki par sākotnēji minētajiem pārdesmit miljoniem.

Cedētie kredīti tika izsniegti apmaiņā pret Krievijas valsts vērtspapīriem, kuri bankā tā arī nenonāca. Bankas administratoram šo kredītportfeli atgūt neizdevās. Kā minēts Saeimas komisijas gala ziņojumā: Pēc auditoru vērtējuma šie kredīti izmantoti bankas akcionāriem, ārpus bankas finansējot savus privātos darījumos. 

Pasaules bankas eksperti savos secinājumos par krīzi Latvijā atgādina, ka valsts vairākkārt centīsies tiesāties Krievijā, bet dokumentu trūkumu dēļ paliks bešā. Krievijas banka apgalvoja, ka nekāda līguma nemaz nav: neesot papīru, neesot parakstu, bet visa esošā dokumentācija par abu banku sadarbību esot atrodama “Bankā Baltija”.

Pasaules bankas eksperti “interTek” raksturo kā Krievijas biznesa “kabatas” banku, kura patiesībā funkcionēja kā izkārtne dažādām Krievijas naftas ieguves un pārstrādes kompānijām. “InterTek” lielākais akcionārs bija Krievijas Enerģētikas ministrija. Pasaules Banka arī piemin, ka viena no versijām par notikušo vedina domāt, ka starp “InterTek” un “Bankas Baltija” akcionāriem varētu būt bijusi pārklāšanās. 

“Banka Baltija” taisnojās, ka uz Krieviju aizgājuši tikai sliktie portfeļa kredīti, bet arī tie izrādīsies meli.

Lielākais no parādiem, ko banka pārdeva uz Krieviju, bija 10 miljonu latu kredīts (tas pats, kas vēlāk izraisīs leģendāro “trīs miljonu skandālu”), ko tā izsniegusi akciju sabiedrībai “Finanšu norēķinu centrs” ar “Latvenergo” galvojumu.

Kredīts izrādīsies baņķieru shēma, bet izsniegtais aizdevums reāli atgriezīsies Laventam piederošajā ārzonas firmā “Finhold”. Laikraksts “Diena” par naudas atgūšanas mēģinājumiem vēlāk vēstīja: no Krievijas bankas ieradās “divi ņipri zēni”, kas uz sarunām ar nu jau valsts vadīto “Banku Baltiju” atnāca džinsos un sporta kreklos, un nevarēja parādīt dokumentus, ko patiesībā pārstāv. 

Ņemot vērā jaunatklāto, 23. maijā valdība un Latvijas Banka pieņēma memorandu, kurā garantēja noguldījumu saglabāšanu “Bankā Baltija” un pieprasīja tai līdzšinējo 50% vietā nodot 100% savu akciju uzticības glabāšanā kā ķīlu noguldījumu garantēšanai. 25. maijā valsts šīs akcijas arī pārņēma, tāpat ar šo datumu par jauno finanšu ministru kļuva trimdā dzimusī latviete Indra Sāmīte. Līdz ar kontroles pārņemšanu vēl skaidrāk izgaismojās, ka bankai nemaz nav, ar ko šos noguldījumus garantēt.

Sāmīte: Šis stāsts nav vēsturisks, tas ir mūsdienīgs

Pasaules Bankas ekspertu vērtējumā nozīmīgs lielo zaudējumu iemesls bija arī Latvijas Bankas un valdības vilcināšanās un ilgstošās pārrunas ar “Banku Baltija”. Tā rezultātā no aptuveni 500 miljoniem ASV dolāru aktīvu līdz mirklim, kad banka tika pasludināta par maksātnespējīgu, bija pazuduši aptuveni 260 miljoni, bet atlikusī summa, kā minēts iepriekš, lielā mērā izrādīsies izsaimniekota.  Informācija bija visai nenoteikta, tā primāri bija Latvijas Bankā. Katrā gadījumā bija redzams, ka ir ļoti lielas nepatikšanas, ka banka nebija likvīda un nebija spējīga savas saistības izpildīt,” sarunā ar “Delfi” stāsta Sāmīte. 

Šis stāsts nav vēsturisks, tas ir mūsdienīgs, jo mēs turpinām kāpt uz tiem pašiem grābekļiem. Bieži cilvēki atsaucas uz likumu, neskatoties uz to, ka veselais saprāts parāda, ka būtu jārīkojas citādi. Tad, kad uzdod jautājumu, ko jūs kā ierēdnis esat darījis, lai laicīgi mainītu šo likumu, atbildes īsti nav.

Reizēm likuma nepilnības kalpo.

Nav jau tā, ka neviens neredzēja, kas notiek. Visā tajā posmā bija pietiekami daudz laika, lai mainītu likumu, ja tas būtu bijis vajadzīgs. Tolaik lēmējvara bija stipri viengabalaina, Saeima bija lemtspējīga. Laiks vēl bija, turklāt “Banka Baltija” nebija vienīgā, tur bira visi pēc kārtas,” atceras Sāmīte.

Man ļoti palaimējās, ka tā laika “Unibankā” un Latvijas Bankā bija divi ļoti gudri cilvēki no ASV. Latvijas Bankā bija konsultante, kas bija strādājusi “Resolution Trust Corporation” (ASV federālā aģentūra, kas risināja astoņdesmitajos gados piedzīvoto uzkrājumu un aizdevumu krīzi – aut. piez.), bet “Unibankā” strādāja pensionēts “Bank of America” bijušais viceprezidents.

Tā bija nopietna banka, tas bija nopietns amats, bet viņš bija nosvērts un pieredzējis. Man bija iespējas konsultēties arī no malas ar šādiem ekspertiem, sacīja Sāmīte.   Viņa neatminas, ka darbu būtu traucējis politisks vai biznesa spiediens, lai piekāptos sanācijas jautājumā, kuru centās panākt bankas īpašnieki: Pēc tam, kad bija skaidrs, ka glābiņa nav, mēs tomēr spējām no šīs situācijas iziet vislabākajā iespējamā veidā. Banku nesanējām. Līdz šai dienai uzskatu, ka banka nebija sanējama.

Vērtējot tieši Finanšu ministrijas tā laika darbu, Sāmīte norāda, ka traucējis pieredzes trūkums: Tas kopumā bija pieredzes trūkums, neskatoties pat uz iepriekšējām nepatikšanām. Tas bija brieduma un pieredzes trūkums, kaut kādā mērā es teiktu, ka arī ļaunprātība. Bet tā varbūt mazāk. Es domāju, ka neviena valdība negrib būt pie varas tad, kad banka aiziet pa pieskari. Tas nenāk par labu neviena reputācijai. Briedums, pieredze un varbūt, bet es nezinu, kādām personām varēja būt arī jautājums par pašlabumu. Pretīgi, bet tā ir.

Saeimas komisijas protokoli – aizvien slepeni

Saeimas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Elmārs Zelgalvis pats par sevis vadītās komisijas ziņojumu 1996. gada vasarā atteicās balsot, “jo tajā bieži vien ir tikai faktu konstatācija, bet nav šo faktu analīzes un secinājumu”. Sarunā ar “Delfi” Zelgalvis piemin, ka padarīta darba sajūtas viņam nav. 

Varbūt kāds uzskata, ka mēs jau rakstījām un kaut ko izdarījām, un varbūt pēc formālas pieejas tā bija, bet pēc būtības – nē.

Mēs varam domāt, kā tur vajadzēja vai nē, bet faktiski te vairs nekas nav izdarāms, stāsta bijušais deputāts, kurš atceras, ka viņam kā opozīcijas deputātam bijis smagi strādāt komisijā, bet Latvijas Bankas prezidents lielākoties bijis uz vienu roku ar koalīcijas frakciju vadītājiem.

Viņa vadītās komisijas sēžu protokoli (kopā notika 34 sēdes), kā paskaidroja Saeimas preses centrā, ir noslepenoti uz nenoteiktu termiņu. 

Savulaik no Saeimas tribīnes viņš par paša vadītās komisijas darbu sacīja: Piemēram, 2. lappusē minēts, ka “Bankas Baltija” akcionāri un dibinātāji nepavisam nebija godīgi un uzticami. Ja arī pieņemam, ka šis apgalvojums ir pareizs (to patiesumu pēc būtības vēlāk pierādīs tiesa – aut. piez.), tad tūlīt rodas jautājums, kā šie negodīgie ļaudis varēja kļūt par bankas vadītājiem. Kas viņiem ļāva dibināt banku un kļūt par tās vadītājiem? Bankām atšķirībā no citām akciju sabiedrībām ar likumu ir noteikta valsts institūcijas – Latvijas Bankas – uzraudzība,” sacīja Zelgalvis.

Asāks savās atmiņās par Latvijas Bankas lēmumiem ir Tverijons: “Faktiski tad, kad Latvijas valsts atļāva nekontrolēti dibināt bankas, daudzi no kriminālajām aprindām noziedzīgi iegūto naudu izmantoja banku dibināšanā.

Paldies Dievam, laika gaitā visas tās bankas pazuda. Kāpēc tad kriminālās aprindās zināmam cilvēkam Latvijas valsts atļāva dibināt banku? Ļoti vienkārši – ir cilvēktiesības un tikai aizdomas, ka viņš kaut ko, iespējams, darījis. Nebija formālu iemeslu atteikt. (kamēr nav pierādīts – tu nedrīksti pat domāt par to. Vari traumēt cilvēku)

Zelgalvis piebilda, ka tolaik viņa vienīgais sabiedrotais komisijā bijis deputāts Guntars Valdmanis, kurš jau pēc komisijas darba rakstīs, ka visas atbildīgās personas jau sen zinājušas, ka “Banka Baltija” nav banka, bet kazino nams, kas naudu grūž ārprātīgās spekulācijās, bet neviens to nav centies apturēt.

Gluži otrādi, amatpersonas televīzijas kameru priekšā dzēra šampanieti ar Laventu, tā liekot cilvēkiem saprast, ka “Banka Baltija” ir drošākā vieta, kur noguldīt savus pēdējos ietaupījumus.

Savā gala ziņojumā komisija secināja, ka tiešais cēlonis bija bankas akcionāru un vadītāju ilgstoša un sistemātiska pretlikumīga rīcība, kā arī neprofesionāla bankas lietu izlemšana. Tomēr arī Latvijas valdība un Latvijas Banka bija līdzvainīgas krīzē, uzskatīja komisija.

Latvijas valdība nenodrošināja normālai komercbanku funkcionēšanai nepieciešamos tiesiskos, ekonomiskos un politiskos apstākļus, savukārt Latvijas Banka neveica pilnā apjomā likumā noteikto uzraudzību pār “Banka Baltija” un citām komercbankām.

Latvijas Saimnieciskā tiesa ar 1995.gada 11.decembra spriedumu atzina a/s “Banka Baltija” par bankrotējušu.

Vairāk par to, kas notika ar bankas nekustamajiem īpašumiem, iespējams lasīt šeit, bet par to, kas īsti bija bankas dibinātāji, – šeit. 

Visits: 115