Lūk tāds ir jautājums. Vīruss, kas izraisa Covid-19, lielākoties tiek pārnests ar pilieniem, ko rada inficējusies persona klepojot, šķaudot vai izelpojot. Šie pilieni ir pārāk smagi, lai paliktu gaisā, un ātri nokrīt uz grīdām vai virsmām.Varat inficēties, ieelpojot vīrusu, ja atrodaties tuvu personai, kurai ir Covid-19, vai pieskaroties virsmai, uz kuras atrodas vīruss, un pēc tam pieskaroties savām acīm, degunam vai mutei.

Kur slēpjas tas noslēpums?

Vakardienas 580 ( aizvadītajā diennaktī atklātajiem) ir otrs augstākais saslimušo skaits dienā, un tas cēlis nedēļas caurmēru nebijušos augstumos līdz 417, kas ir neuzturamus 16% vairāk nekā priekš nedēļas. Varētu gaidīt, ka vīrusa izplatības kartē vairāk būs pārkrāsojumu uz ļaunu, un tā arī ir:

Kopš uzliesmojuma janvārī un februārī, Ķīna ir brīva no Covid-19. Bijuši tikai pāris lokāli, nelieli inficēšanās gadījumi, kas ātri novērsti. Lidmašīnas lido, skolas strādā, sporta klubi, bāri, viesnīcas, muzeji arī. Ekonomika ir atguvusies, un gada pieaugums būs ap 5%.

To Ķīna panāca, trīs mēnešus turot ļoti stingrus ierobežojumus, kamēr vīruss iznīka. Tagad cenšas uzreiz novērst jebkuru inficēšanās iespēju – visi iebraukušie karantīnā viesnīcās, visi inficētie arī bez simptomiem – slimnīcās, visas kontaktpersonas – stingrā karantīnā.

Un testēšanu, ja vajag, veic visai pilsētai 4.7 miljoniem iedzīvotājiem divās diennaktīs. Un inficētos, ja tādi atrodas, tūlīt izolē no sabiedrības. Tā strādā komunistiskajā Ķīnā.

Ar milzu resursiem apkaro mazāko infekcijas perēkli.

Jūnijā Pekinā atklāja simts inficētos – vairākus rajonus noslēdza, 15 miljonus notestēja. Nesen Cjindao divpadsmit lidojumi atcelti, 11 miljoni testu nedēļā, pašizolējās visi, kas tur bijuši. Tikko Tjaņdziņā testēja trīs miljonus. Taču pārējā valsts var dzīvot brīvi.

Tomēr Latvijai nav vērts pārņemt ne Ķīnas, ne līdzīgos Taivānas un Honkongas radikālos ierobežojumus. Tie tikai krietni apgrūtinās dzīvi, bet nestrādās Latvijā.

Tas tāpēc, ka Ķīna bija gatava pilnībā apstādināt dzīvi un ekonomiku, kamēr vīruss iznīkst. Latvija un citas rietumvalstis izvēlējās pieļaut zemu inficēšanās līmeni (jādanco līdzi eiropai), taču mazāk traucēt ikdienai. Ja ieviesīsim stingros ierobežojumus īslaicīgi, vīruss pilnībā neiznīks, tas atgriezīsies.

Latvija arī viena nemaz nevarētu rīkoties līdzīgi Ķīnai. Tikai visas Eiropas valstis kopā ar vienlaicīgiem stingriem ierobežojumiem un kopīgiem resursiem varētu vīrusu nobeigt. Tad kopīgi turēt slēgtu tikai ārējo robežu, netraucējot Eiropas ekonomikai.

Taču no Austrumāzijas Latvija var mācīties, kā panākt, lai vieglākos ierobežojumus visi ievērotu un nevajadzētu ieviest stingrākus. Nē, tas nav tikai Āzijas iedzīvotāju apzinīgums. To panāk ar atbildīgajiem visos līmeņos, lai viņi tiešam darītu vajadzīgo; ar plašu un redzamu kontroli, ar visaptverošu atbalstu.

Tā par nepilnībām Uhaņā darbu zaudēja provinces partijas vadītājs, Pekinā – Fengtajas rajona vadītājs un tirgus direktors, Cjindao – pilsētas veselības komisijas vadītājs un tā tālāk.

Skolas direktors ar savu krēslu atbild, lai skolā nebūtu vīrusa, veikala – par veikalu, pilsētas – par pilsētu.

Šāda metode ir pārāk skarba, taču nevar būt arī otra galējība, kad, šķiet, Latvijā par vīrusa ierobežošanu atbild vienīgi ministre Ilze Viņķele. Pārējie izpilda minimālās prasības un gaida norādījumus. Un plāta rokas, ka ierobežojumus neievēro nepazīstami, nekontrolējami “nepaklausīgie”. Tas nestrādās. Jābūt arī citiem atbildīgajiem, kas nepaklausīgos pieskata.

Un nepieļauj ka no Latvijas iedzīvotāji brauc izkaut Dānijas ūdeles (15.miljonus), jo tās slimo un pārnēsā covid 19 vīrusu. Tas nu bija jāsaprot, ka tā arī paši strādnieki saslims ar šo slimību. Tas pats Polijā … tur arī brauksim?

Izlasīju ziņu, ka Viņķele, Kariņš u.c. oficiālie mūsu veselības sargi atsevišķās pašvaldībās ievieš jaunus sērgas ierobežojumus. Attiecīgie MK 655. ārkārtas stāvokļa rīkojuma punkti skan tā:

5.38. Slimību profilakses un kontroles centram līdz kārtējās nedēļas otrdienai plkst. 12.00 savā tīmekļvietnē publicēt informāciju par pašvaldībām, kurās iepriekšējā nedēļā 14 dienu kumulatīvās saslimstības rādītājs uz 100 000 iedzīvotājiem par 50 % pārsniedzis valsts vidējo rādītāju (turpmāk – pašvaldības ar paaugstinātu saslimstības rādītāju);

5.39. pašvaldībās ar paaugstinātu saslimstības rādītāju no kārtējās nedēļas ceturtdienas papildus: [tad seko uzskaitījums, ko tieši papildus]

Stingrāki ierobežojumi ir labi un pareizi. Tomēr šis lēmums ir kovidiotisms, turklāt tajā uzmirdzējusi jauna kovidiotisma skaldne. Bet vispirms par diemžēl jau ierastām skaldnēm. Pirmkārt, uzskaitītie stingrākie ierobežojumi par vāju.

Sākot jau to, ka tiek uzturēta cilvēku kustība ar šīm smagi inficētām vietām, tādējādi parūpējoties par sērgas izvazāšanu citur valstī. Turpinot ar sākumskolas mācībām. Un beidzot, paši varat izvēlēties, ar ko.

Otrkārt, izmantot 14 dienu rādītāju ir par vēlu.

Cīņā ar eksponenciālu pašvairojošu apdraudējumu tas ir jāapsteidz, nevis pusmēnesi jānogaida. Tāpēc jāizmanto vissvaigākie dati, nevis divas nedēļas veci, kas vairs neatbilst tagadnes stāvoklim. Varam trīsreiz minēt, kādus panākumus sasniegtu Mairis Briedis, ja izmantotu mūsu oficiālo veselības sargu principu un zvetētu pretinieku tur, kur tas bijis priekš piecām minūtēm. Ja rādītājā iekļauj ne tikai tagadnes, bet arī pagātnes datus, tas mūžam kavēsies un par lipīgu nāvīgu sērgu trauksmi cels novēloti..

Tāpat jāpiemin, ka stingrāku ierobežojumu nebūs Rīgā, kur epidēmioloģiskais stāvoklis smagāks nekā Aknīstes novadā: nedēļas saslimstība par kripatu augstāka (2,00‰), taču pēdējā dienā 228 jeb 0,36‰, salīdzinot ar Aknīstes nulli. Turklāt, cik esmu dzirdējis, Aknīstē runa ir par vienu perēkli, ko vieglāk izolēt nekā Rīgu.

Vispār attiecībā uz Rīgu notikusi apbrīnojama sagadīšanās: liekot vērā rīdzinieku skaitu un Ķīnas vīrusa izplatības īpatnības, 50% virs Latvijas caurmēra galvaspilsētā būs ārkārtīgi grūti sasniegt, lai cik astronomiski būtu sērgas skaitļi. Ja būtu jāizvēlas tāda ierobežojumu robeža, kas paviršu aci izskatās cienījami un nopietni, taču mūžam atstāj Rīgu bez nopietnākas cīņas pret epidēmiju, būtu grūti izdomāt ko citu.

Treškārt, aplami sist sērgu dažās smagākās pašvaldībās.

Iznākums būs tās pierimšana, bet ne izskaušana. Tikām pārējās pašvaldībās tiks uzturēti aplipināšanai labvēlīgāki apstākļi, un pēc mēneša vai agrāk smagākās būs jau citas.

Savukārt pēc īpašo ierobežojumu pārcelšanas uz citiem novadiem sērga iepriekšējos turpināsies, līdz atsāksies ar jaunu sparu. (Skatīt Kuldīgas—Talsu—Aizputes—Dundagas novada pieredzi.) Tādējādi tiek darbināts nemitīgs arvien jaunu zaudējumu, ciešanu, posta un bojā gājušo cikls. Nē, jācīnās nevis pēc sarkano, bet zaļo zonu principa.

Ceturtkārt, uzmirdzējusī jaunā kovidiotisma skaldne.

Nevis absolūta, bet relātīva piesaiste: 150% valsts caurmēra, vienalga, cik tas būtu!! Citiem vārdiem, mūsu veselības sargi uzskata, ka labāk saņemt 500 latu algu, kas būtu augstākā uzņēmumā, nevis 1000 latu, kas būtu zemākā; ka 10% bezdarbs, ja tas ir zemākais Baltijā, ir labāk par 5% bezdarbu, kas ir augstākais Baltijā.

Vispār jau, Viņķele, Kariņš u.c. ir apņēmības pilni izskaust apkaunojošo parādību, ka puse darba ņēmēju, veseli 50%, saņem algu, kas mazāka par algas mediāno caurmēru. Citiem vārdiem, viņu ieskatā dižāks skrējējs ir tas, kuŗš uzvar sētas 100 m sacīkstēs ar 14 sekundēm, nevis tas, kuŗš paliek pēdējais olimpiādē ar 10,1 sekundi.

Atvainojiet, vīruss kādā teritorijā posta atbilstīgi savai izplatībai neatkarīgi, kāda izplatība citviet!

Ja Salacgrīvā un Varakļānos ir trakāk, tas nenozīmē, ka Bauskā un Valmierā nevajag pienācīgi stingri cīnīties! Diemžēl Viņķeles, Kariņa u.c. izaudzētā sērgas sprādzienā gandrīz visa valsts ir smagi inficēta, ka šobrīd nepieciešami stingri (arī cilvēku pārvietošanās) ierobežojumi visā valstī. Pēc tam tos varēs atcelt pašvaldībās, kur vienu inkubācijas periodu (14 dienu) nebūs jaunu saslimšanu, un tā pakāpeniski atbrīvot Latviju no sērgas. Protams, visu laiku sargājot atbrīvojušās valsts daļas no inficētām ar fiziski kontrolētu karantīnas robežu.

Līdzīgos gadījumos šādu uzdevumu uzliek organizācijām, kas vislabāk spēj kontrolēt situāciju “uz vietas”. Piemēram, celtniecības kompānijas atbild, lai pa būvlaukumu nestaigā nepazīstami nepaklausīgie bez ķiverēm. Mūzikas festivālu organizētāji atbild, lai nepaklausīgie un nepazīstami narkomāni neienestu nažus un tabletes. Savai un citu drošībai. Šajos gadījumos taču nepaļaujamies tikai uz sabiedrības apzinīgumu.

Covid-19 ir līdzīgs drošības risks visai sabiedrībai

Tāpēc veikalam un restorānam jāatbild ne tikai par saviem darbiniekiem, bet jādara viss iespējamais, lai arī klienti distancējas un nēsā maskas. Autobusu kompānijām – lai braucēji būtu maskās. Pašvaldībām – lai skolas būtu drošas, utt. Lai panāktu, ka organizācijas kontrolē neapzinīgos klientus un darbiniekus, visbiežāk pietiks ar skaidru norādījumu par atbildību. Dažas motivēs nopietni sodi.

Ja būs skaidri noteikta atbildība, organizācijai draudēs arī civilprasības no saslimušajiem klientiem un darbiniekiem. Tad organizācijas ne vien formāli ievēros minimālās prasības, bet arī rūpēsies par patiesu drošību.

Diemžēl Latvija ir spērusi soli otrā virzienā – kopš jūnija darba devējs atbild par inficēšanos tikai pēc “konkrēti identificējama negadījuma”. Civilprasības praktiski neiespējamas. Vai brīnāmies, ka uzņēmumi ierobežojumus ievēro formāli un neuztraucas ne par nemaskotajiem klientiem, ne pusslimajiem centīgajiem darbiniekiem?

No Austrumāzijas varam mācīties arī to,

ka daudz plašāk un redzamāk jākontrolē noteikumu ievērošana. Šeit izmanto ļoti vienkāršas metodes, bet ar to masveidību panāk vēlamo – visiem maskas, apslimušie uz darbu neiet, karantinētie sēž vai guļ mājās. Tā pie metro, skolas vai veikala durvīm apsargs vai pārdevējs izmēra temperatūru un prasa uzlikt maskas. Skolēni un darbinieki ik rītu Web formā apliecina, ka ir veseli.

Visur ir ļoti daudz informācijas – lapiņas un plakāti, audio un video ar prasībām, ieteikumiem vai paziņojumiem.

Arī tehnoloģiskie risinājumi ir vienkārši. Slavenais “veselības kods” telefonā, ko reizēm apsargi paprasa, ir tikai epidemiologu datubāzes informācija: zaļš – viss OK, dzeltens – cilvēkam jābūt pašizolācijā, sarkans – bija jābūt karantīnā. No mobilā tīkla nosaka, vai esi bijis inficētā pilsētā (līdzīgi ļauts Latvijas policijai). Pavasarī veikali apmeklētāju telefonus epidemiologu vajadzībām pierakstīja uz papīra lapas ar pildspalvu.

Visbeidzot – Austrumāzijas vērtīgais piemērs ir arī plašā atbalsta sistēma,

lai cilvēki nepārkāptu ierobežojumus izmisuma dzīti. Visu epidēmijas laiku valsts sektors saglabāja algas un darba vietas. Arī privātās kompānijas saglabā darbu, tam tērējot speciālas valsts subsīdijas un kredītus. Uz pusgadu tika iesaldēti īres un komunālie parādi, īpaši atbalsta grūtākā situācijā nonākušos.

Šī Austrumāzijas pieredze, kā panākt, lai visi ievēro noteikumus, Latvijai ir īpaši svarīga, ja vēlamies niansētus, ne pārāk stingrus ierobežojumus. Protams, papildus atbildība un kontrole radīs neērtības ikdienā un kaitinās.

Tomēr tas ir daudz vieglāk un ar mazākām sekām, nekā stingrākie ierobežojumi vai pilnais lockdown, kas ir neizbēgami, ja “nepazīstami nepaklausīgie” neievēro vieglos ierobežojumus.

Ārsts nosauc 6 galvenās kļūdas, kuras pieļauj Covid-19 pacienti

Protams, ka cilvēkiem ir pandēmijas nogurums un ka viena no metodēm, kā izvairīties no drūmām domām, ir noliegums: Mums visiem ļoti pietrūkst brīvības darīt ierastās lietas. Bet šobrīd vienkārši jāpārdzīvo un jāizdzīvo, ievērojot to, ko iesaka darīt vai nedarīt infektologi, cilvēki, kas šajā jomā ir nesalīdzināmi gudrāki par mums visiem kopā. Medicīna ir zinātne, tātad balstās faktos.

Kādi ir COVID-19 simptomi?

COVID-19 izplatītākie simptomi ir drudzis, nogurums un sauss klepus. Pacientiem var būt dažādas sāpes, aizlikts deguns, iesnas, iekaisis kakls vai caureja. Šie simptomi parasti ir viegli un sākas pakāpeniski. Dažiem cilvēkiem, kuri ir inficējušies, nav novērojami nekādi simptomi un viņi nejūtas slikti.

Saslimšanas pazīmes cilvēkiem izpaužas dažādi, taču pie biežāk sastopamiem simptomiem pieskaita:

• paaugstinātu temperatūru (drudzi);
• iekaisušu rīkli, sāpes kaklā;
• sausu klepu;
• stipras galvassāpes;
• nogurumu.

Citi simptomi:

• elpas trūkums (iespējama spiedoša sajūta uz krūtīm);
• sāpes muskuļos;
• caureja, slikta dūša un iesnas.

Šīs pazīmes parasti ir vieglas un sākas pakāpeniski. Ir arī gadījumi, kad cilvēki inficējas, bet viņiem nerodas nekādas slimības pazīmes. 

Ja radušies viegli simptomi:

• Paliec mājās un sazinies ar savu ģimenes ārstu;
• Ikvienam ir iespēja veikt Covid-19 testu.

Ja ir ļoti augsta temperatūra, smags klepus un grūtības elpot, nekavējoties zvani 113.

Infektologs Jevgens Dubrovskis norādījis uz tipiskām kļūdām, kuras pieļauj pacienti ar Covid-19 diagnozi.

1. Panika
   Lai gan tas varbūt skan banāli, tieši panika ir bīstamākais slimnieku faktors, kas var novest pie neparedzamām sekām. Ļaušanās panikai un bailēm liek cilvēkiem rīkoties pārsteidzīgi, kas var kaitēt ne tikai viņiem pašiem, bet arī citiem. Turklāt lieks stress negatīvi ietekmē arī mūsu imūnsistēmu.

2. Stipru antibiotiku lietošana
   Ārsts uzsver, ka antibiotikas neiedarbojas uz vīrusu. “Kāda jēga tās lietot pirmajās saslimšanas dienās? Teiksiet, ka profilaksei? Tā ir liela kļūda,” atzīmē Dubrovskis un norāda, ka simtiem pacientu tiek nogādāti stacionāros sešas līdz astoņas dienas pēc tam, kad ir izgājuši antibiotiku kursu.

3. Masveida kontaktpersonu testēšana
   Pastāvīgi dzirdu, ka cilvēki uzreiz skrien nodot kovida testus, ja viņiem darbā vai apkārtnē kāds ir bijis inficēts. Kāpēc? – pauž ārsts un atgādina, ka vīrusa inkubācijas periods ir vismaz piecas diennaktis (vidēji septiņas līdz 10, maksimums – 14), tāpēc nav jēgas uzreiz skriet veikt testu.

4. Uzreiz doties uz stacionāru
   Dubrovskis norāda, ka, ja cilvēkam pēc apskates nav parādījušies bīstami simptomi, tad viņam jāārstējas mājās. Ārsts norāda, ka vairumā gadījumu tomēr Covid-19 tiek pārslimots vieglā formā. Atstājiet skābekļa aparātus pacientiem ar smagu slimības gaitu, cieniet tos kuriem palīdzība patiešām vajadzīga, atzīmē Jevgens.

5. Bīstamā nevērība
   Šis punkts attiecas uz cilvēkiem, kuri iekļauti riska grupās. Ārsts norāda, ka bieži redzējis traģiskus gadījumus, kad cilvēki nedēļu vai divas mokās ar 40 grādu drudzi mājās, lieto lielās devās medikamentus, bet vēlāk nonāk stacionārā smagā stāvoklī. Šādos gadījumos nedrīkst lieki tērēt laiku un savlaicīgi jāsazinās ar ārstu.

6. Pretvīrusu līdzekļi
   Dubrovskis norāda, ka pretvīrusu medikamenti atbalsta imūnsistēmas darbību, taču Covid-19 esot neparasta slimība. “Koronavīruss pats par sevi nekaitē audiem un šūnām. Nepatikšanas rodas brīdī, kad ķermenis neadekvāti reaģē uz ārējo aģentu. Kad imūnsistēma nav līdzsvarota, rodas “nepareiza” reakcija un imūnās šūnas, iznīcinot vīrusu, nodara kaitējumu audiem,” stāsta ārsts.

Tāpēc viņš norāda, ka prevīrusu medikamenti šajā gadījumā ir tabu, jo padara imūnsistēmu agresīvāku. Lai gan daudzi to var nemaz nemanīt, citiem to lietošana var izraisīt patoloģisku reakciju.

Visits: 11