Nav noslēpums, ka turīgie rietumeiropieši nereti brauc uz Latviju divu iemeslu dēļ — taisīt biznesu un… seksa dēļ.

Domājot par to, neviļus prātā nāk zelta filmas “Ezera sonāte” fragments — brīdis, kur bijušais un topošais vīrs, sastapušies abiem kopīgās sievietes mājā dēla dzimšanas dienā, lai slēptu apmulsumu, runā par franču popmūziku:

Es ģībstu, kad dzirdu frančus; un jūs? — Es arī.

Latviešu sievietes nav tik ekspansīvas kā francūzietes vai krievietes; latviešu sievietes daudz ko uztver personiskāk nekā mūsējās — gan darbu, gan sevi. Tajā pašā laikā latvietes sabiedrībā uzvedas smalkāk un kulturālāk. Franču sievietes psiholoģiski jūtas savādāk nekā latvietes — franču sieviete vieglāk gūst panākumus profesionāli, un tas viņai ir ļoti svarīgi, jo apliecina gan intelektu, gan sociālo stāvokli. Bet tas noved otrā galējībā — mums vairs nedzimst tik daudz bērnu – tā secina franči.

Sieviete nav dekorācija vai statusa simbols

Zinu, ka daudzas sievietes, kuras strādājušas ārzemēs, bieži saņēmušas vietējo vīriešu bildinājumus — it kā lai viņas pasargātu un viņām nebūtu jāstrādā. Reizēm tas tiek pieprasīts visai ultimatīvā formā. Manuprāt, tas nav pareizi — sieviete nav tikai dekorācija vai statusa simbols kā māja vai mašīna.

Ļoti daudzi Rietumu vīrieši par Austrumeiropas sievietēm domā tieši tā. Es varētu būt laimīgs tikai kopā ar sievieti, kuru varu ne vien ar patiku uzskatīt, bet arī cienīt un respektēt viņas būtību, darbu un sociālos kontaktus.

To nedrīkst liegt, citādi viņa kritīs depresijā. Es savai sievai ļautu strādāt un veidot karjeru, ja viņai tas būtu svarīgi. Pat ja viņa pelnītu vairāk par mani, — daudziem vīriešiem tas ir nepārvarams psiholoģisks šķērslis attiecību veidošanai. Tādā gadījumā vispār nebūtu labi izraut viņu no viņas vides, apturēt viņas karjeru, lai dotos uz citu zemi. Mīlošs vīrietis tā nedarītu. Viņš — es — pārceltos šurp.

Pārcepta gaļa un garšīgs rasols. Francūzis Žils par latviešu virtuvi 

Apbrīnoju, kā cilvēki Latvijā var strādājot pavadīt visu dienu bez ēšanas. Kā jūs to paveicat? Es to apbrīnoju! Jūs visu dienu strādājat un pirmo reizi ēdat pulksten četros. Kad piedāvāju darba dienas laikā iedzert kafiju, man atbild – nē, nē, man jāstrādā,” stāsta franču modernā žanra mūziķis Žils Deless-Vēliņš. Kurš no nelielas Francijas pilsētiņas pirms dažiem gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

Žilam ar sievu Māru patīk uzņemt draugus savā ģimenes mājā, un viņu radītā maltīte vienmēr ir kā svētki. Ja arī galdā ne vienmēr tiek celta francūžiem tik raksturīgā trīs kārtu maltīte, ēdiens vienmēr ir radīts ar lielu, lielu mīlestību.

Ja gribat paēst ātri, nevaru palīdzēt

Francijā redzēt uz ielas ēdošu cilvēku ir gandrīz neiespējami. Kārtīga francūža mašīnā neesot par kafijas krūzīšu turētāja. Viņi cenšas neēst ātrās uzkodas, kas aprijamas skrējienā. Ģimenes ēd pie galda, neskatoties ar vienu aci televizorā, bet ar otru – datorā.

Francūži uzskata, ka dienā pilnīgi pietiek ar trim kvalitatīvām maltītēm. Bērniem vēl tiek piedāvātas uzkodas pēc atnākšanas no skolas. Visbiežāk tā ir šokolāde, kāds auglis vai īpašs franču stilā vārīts ābolu ievārījums. Tā kā uzkodu nav daudz, tad pienākot īstajai ēdienreizi, mazais francūzis ir izsalcis un paēd labi.

Žils, kurš Latvijā dzīvo jau vairākus gadus, ir mākslinieks, viņš rada mūziku un ļoti novērtē un ciena šajos gados Latvijā iepazītās tradīcijas. Ne tikai latviešu mūzikā, bet arī ēdienā. Viņu iedvesmo indi, eksperimentālā mūzika, viņš kopā ar mīļoto Māru apmeklē Latvijas mūziķu koncertus, īpaši tuvs esot jauktais koris “Sōla”. Ne velti viņš vēlāk smaidot teiks, ka latviešiem kordziedāšana ir kā francūžiem ēdiens.

Viņu ģimenē ēst gatavo sieviņa Māra, jo, pēc Žila teiktā,

“viņa gatavo daudz labāk”. Tas ticis apspriests, un esot atrasts kompromiss – Māra gatavo ne tikai latviešu ēdienu, bet arī franču, lai turpinātu saikni ar šo spēcīgo virtuves tradīciju.

Starp citu, pašā sākumā jaunā ģimene Francijas sajūtu radīšanai svētdienās mēdza brokastot ar kruasāniem franču kafejnīcā, bet nu jau franču gardumi tiek radīti arī mājās. “Māra iemācījās gatavot ēdienus, kādus man vecmāmiņa bērnībā gatavoja. Māra fantastiski gatavo liellopu gaļas sautējumu Burgundijas gaumē – liellopu gaļu, marinētu un sutinātu vīnā. Topa augšgalā ir īpašs steiks ar zosu aknu pastēti.” Vīnu lielvalstī – Francijā- vīnogu zelta lāses ir nozīmīga dzeršanas kultūras daļa. Glāze sarkanvīna pusdienās, īpaši nedēļas nogalē vai brīvdienās ir ierasta.

Pat ēdnīcās līdzas ūdenim tiek pasniegts vīns.

Francijas darba tiesībās pat bija skaidri noteiktas tiesības darbavietā dzert vīnu, alu, ābolu vīnu un sidru . Šobrīd gan tas vairs nav spēkā – teorētiski. Žils sarunas laikā vairākkārt piemin, ka ļoti augstu vērtē Latvijā gatavoto ēdienu un nu jau pieradis pie tā, taču tajā pašā laikā sarunā ar viņu jūtams iekšējs lepnums par franču virtuvi. Lai to izskaidrotu, Žils min piemēru: Reiz biju Parīzes restorānā, ne pašā dārgākajā, bet tādā, kurā ir ļoti labs ēdiens un atbilstošas samērīgas cenas.

Sēžu pie galda ar savām uzkodām, un ienāk grupa cilvēku, kas viesmīlim saka, ka ļoti steidzoties, ka ātri gribot paēst, uz ko viesmīlis atbild: Ja gribat ēst ātri, es jums nekādi nevaru palīdzēt. Ja jums ir laiks, es varu jums pagatavot ēdienu.

Ar šo piemēru Žils vēlas izskaidrot, ka ēdiens un ēšana Francijā tiek uztverta ļoti nopietni.

Lepnums par ēdienu – vai pamatots?

Un tomēr Francijā ēšanas kultūrā ir lielas pretrunas. Ēšanas paradumi atšķiras dažādos sociālajos slāņos. Ir atšķirības, vai cilvēks ir no pilsētas, no lauku ciemata, vai viņa senči bijuši zemnieki. Parīzē un lielajās pilsētās var izmēģināt gan Āzijas ēdienu, gan japāņu suši, kas Francijā pēdējos 30 gados nav vairs nekāds retums. Parīzē ir daudz restorānu, kur pasniedz ēdienus vegāniem. Daudz itāļu restorānu. Starp citu, Itālija ir otrā valsts pasaulē, kur gatavo tikpat labu ēdienu kā pie mums, smaida Žils, piebilstot: Es jokoju un vienlaicīgi nejokoju! Jā, tā ir patiesība, ka mēs, francūži, esam ļoti lepni par savu ēdienu.

Ceļš uz vīrieša sirdi iet caur vēderu – mīts vai patiesība?

Ēdiens Francijā ir kā kordziedāšana Latvijā. Tā ir tradīcija, tā ir ikdienas dzīve. Kā jokojot saku savai Mārai, kas dzied korī: mēs nemācām latviešiem dziedāt un nemācām francūžiem gatavot ēst.

Žils uzskata, ka tas nav tikai ēst gatavošanas fakts, bet arī tas, ka Francija ir liela nācija ar pamatīgām lauksaimniecības tradīcijām. Viņš to paskaidro: Mums ir ārkārtīgi liels skaits dažādu sieru un gaļu, un vīnu. Katrai Francijas daļai ir savs tipiskais siers, kas balstās tradīcijās.

Pēc Žila stāstītā, Francijā ir arī nerakstītais likums, ka tiek papildināti produkti, kas ir no viena un tā paša Francijas apgabala, piemēram, viena apgabala sieri, vīni, gaļa.

Tomēr viņš atzīts, ka šodien, līdzīgi kā Latvijā, ir diezgan liela atšķirība starp tradicionāli gatavoto ēdienu mazajos ciematiņos un laukos. Kur joprojām pie pavarda pārsvarā rosās vecvecāki, un jauno paaudzi, kas nereti izvēlas kebabus, čipsus un hamburgerus.

Liela daļa francūžu pazaudējusi izpratni par sava ēdiena identitāti, viņi ir apmulsuši par to, kas ir viņu ēdiens.

Vispār jau francūži mīl gatavot. Mācīties šiverēt pa virtuvi viņi sāk agri. Jau mazam divgadniekam tiek uzticēts nomizot, piemēram, ābolu. Vēl viena kopīga ģimenes nodarbe, kas gan paver jaunas sarunu tēmas, gan iemāca, kas ir kvalitatīvs, mājās gatavots ēdiens. Lielāki bērni mācās gatavot pastas ar dārzeņiem vai cept vienkāršas šokolādes kūciņas. Tas viss veido attieksmi pret ēdienu un arī savu veselību.

Ēšana nav grēks, bet bauda

Ēšana ir viens no dzīves priekiem!!! Baudas līmeni nenosaka tas, cik ēdiens ir vienkāršs vai izsmalcināti pagatavots. Galvenais ir garša un process. Nekādas vainas sajūtas, ja runa ir par ēdienu! Tikai prieks un dzīves svinēšana.

Stress par viesu ēdināšanu

Iespējams, jaunajiem cilvēkiem šīs vērtības nav tik aktuālas, bet Žils min dažas bērnībā iemācītās lietas pie galda: Nedrīkst nokavēt ēdienreizi. Viss servētais ēdiens ir jāapēd, vienīgais izņēmums – ja esi slims.

Ģimene nesāk ēst pa vienam, neviens nesāk ēst pirms citiem, izņemot ārkārtas gadījumus. Neviens neceļas no galda pirmais, bet visi beidz ēst kopā. Tomēr viņš uzskata, ka francūži ir pārāk apmāti ar nopietnību, ar kādu tiek uztverts ēdiens un ēšanas process: “Piemēram, maziem bērniem taču grūti rātni nosēdēt pie galda!”Pēc Žila teiktā, francūžu prātos ēdiens ir kaut kas ļoti nozīmīgs un svarīgs. Piemēram, lielās svētdienas pusdienas restorānā ar trīs kārtu ēdieniem.

Kad mani vecāki ciemojās Latvijā,

viņi nevarēja saprast, ka Latvijā ēdiens tiek pasniegts bufetes veidā. Francijā cilvēki pieraduši ciemiņiem pasniegt trīs kārtu ēdienus, katru savā porcijā, – uzkodu, pamatēdienu un desertu.

Francūžiem salīdzinājumā ar ārzemniekiem ir liels stress, kad darbība nonāk līdz ēdināšanai. Žilam patīk, ka Latvijā cilvēki neļaujas stresam piedāvātā ēdiena dēļ un nav lieku jautājumu, piemēram, par to, vai šis ēdiens garšoja, bija gana labs utt.

Te es gan Žilam iebilstu un saku, ka arī Latvijas ģimenēs ēšanas process tiek uztverts kā pārāk nozīmīgs, un minu piemēru par omīšu un mammu organizētajām viesībām ar rasoliem, daudzajām gaļiņām un salātiem, kūku un vēl saldējumu.

Bet tad abi secinām, ka tā jau laikam ir – ciemiņus mēs visi vēlamies sirsnīgi uzņemt un pacienāt ar vislabāko, kas mums ir.

Un tomēr – karbonādi vai kotleti?

Žils Latvijā ieradās pirms dažiem gadiem, iemīlējās latviešu sievietē Mārā un palika uz dzīvi šeit. Pirms plānotā brauciena uz Latviju viņš skatījies “Facebook” komentārus par latviešu ēdienu un no tiem uzzinājis tik vien daudz, ka Latvijā ēdiens esot labs un tradicionāls. Tas bija vienīgais, ko zināju, nebiju pat redzējis bildēs. Ar Baltijas valstu virtuvi vispirms sastapies Lietuvā, nogaršojot cepelīnus: “Bija auksta diena, un tie bija atbilstoši, man garšoja.”

Savukārt pirmajā Latvijas restorānā pamēģinājis karbonādi: “Franču izpratnē biju domājis, ka tā būs kā kotlete, bet šeit bija citāda karbonāde. Francijā par “cotelette” dēvē ribiņas.”

Žils domā, ka mēs Latvijā par daudz ēdam vistas un cūkas gaļu, par maz citu veidu. Un vēl viņš nesaprot, kāpēc Latvijā gaļu pārcep. “Katru reizi, kad eju uz restorānu, lūdzu vidēji ceptu liellopa gaļu, bet man atnes manai garšai par daudz izceptu.

Kāpēc jūs ūdenim pievienojat citronu?

Ir vēl kādas latviešu virtuves nianses, kas esot dīvainas no francūža skatpunkta.

Piemēram, dīvaini esot, ja Latvijā cilvēki ēd sieru bez maizes!!!

Francijā maize ir svarīgākā ēdienreizes sastāvdaļa. Būtu dīvaini, ja restorānos nepasniegtu maizi. Cilvēki ēd maizi, kamēr gaida pamatēdienu. Tāpat maizi izmanto, lai izēstu atlikušo mērci no šķīvja.” Francijā vienmēr uz galda būs maize un ūdens.

Latvijas restorānos ūdens ir jāpalūdz.

Un lielākoties karafē būs pievienots citrons. Man tas nepatīk, esmu pieradis dzert tīru ūdeni. Var teikt, ka arī franču bērni kalorijas šķidrā veidā gandrīz neuzņem. Dzēriena vietā viņi izvēlas gāzētu vai negāzētu ūdeni. Varbūt tāpēc, ka esmu dzimis līdzās kalniem, kur vienmēr bijis pieejams ūdens, stāsta Žils.

Viņam garšo Latvijas rasols,

alus esot labs, bet liela atšķirība no franču virtuves esot griķi. “Es tādus nepazīstu!” vien nosaka Žils. Reiz sieviņa vēlējusies, lai viņš pagaršo Jāņu sieru, kas izvērties gandrīz vai par konfliktu.

Es nevēlos saskumdināt latviešus, bet šis siers, kas tiek gatavots Līgo svētkos, man liekas kā sacietējis jogurts bez izteiktas garšas. Kad to pateicu Mārai, viņa sadusmojās.

Stereotips, bet Žilam Latvijā pietrūkst “kārtīga šķīvja ar kārtīgu sieru” un žāvētās desas, lai gan mūsu desas esot labas un garšīgas. Daži restorāni Latvijā taisa liellopu tartaru, bet ļoti reti. Man tā pietrūkst.

Un vēl: “Es domāju, ka jūs no rītiem pārāk daudz ēdat.”

Un tomēr, minot šos piemērus, Žils vairākkārt uzsver, ka tās esot tikai viņa garšas nianses, viņa sajūtas un kopumā viņam garšo Latvijas ēdiens. Un viņš ļoti ciena mūsu virtuvi, citādi nebūtu izvēlējies šeit dzīvot!

Visits: 84