Sākot ar 2017.g. 1.jūlija, Raimonds Tomsons ir pārņēmis restorāna Vincents vadītāja lomu pēc šefpavāra Mārtiņa Rītiņa 23 gadu ilgās darbības un viņa  aiziešanas pensijā.

Raimonds savu karjeru restorānā Vincents ir sācis 1999.gadā kā viesmīļa palīgs un ar savu profesionālo mērķu nospraušanu ir sasniedzis augstāko līmeni vīnzinības mākslā ne tikai Latvijā un Eiropā, bet arī visā pasaulē.

Viņa šarms, oriģinalitāte un neviltota uzmanība detaļām ir restorānu viesu atzīts fakts par augstāko meistarības prasmi ne tikai someljē tēlā, bet arī komandas līdera tēlā. Šī brīža galvenais mērķis ir attīstīt jau esošo un topošo restorāna konceptu.

Vai restorānu Vincents sagaida pārmaiņas?

Jā, bet ar jaunu pievienotu vērtību. Restorānam piemitīs vēl dziļāka rakstura ieskats vīna kultūrā un zināšanās par to. Restorāna vīna karte būs ar savu personīgo stilu, raksturu un filozofiju.   Viesiem būs iespēja iepazīties ne tikai ar iztēles bagātu ēdienkarti kopā ar patiesu viesmīlību,  bet arī atklāt plašu vīna klāstu, iedziļinoties tajā ar personalizētu apkalpošanu. Restorāna Vincents viesiem tiks piedāvāta arī iespēja vispirms izvēlēties vīnu, savukārt mūsu vīnziņi ieteiks un mūsu šefpavārs pagatavos šim vīnam pieskaņotu ēdienu!

Raimonds Tomsons uzsver, ka:

“Neparasts ēdiens un vīns patiešām nopelna un pieprasa, lai tam atbilstu neparasts pavadījums it visā! Es parūpēšos par to, lai viesu pieredze Vincents restorānā atspoguļotu laiku, piepūles un mīlestību pret to visu, ko ir ieguldījusi mana komanda.” 

2020. gada martā tiek paziņots ka, Izmaiņas restorāna darba laikā

Dārgie Draugi, Ņemot vērā situāciju ar Covid-19, restorāns Vincents ir nolēmis pārtraukt savu darbību līdz situācija kļūs stabila un droša! Lai arī mūsu varas iestādes pagaidām nav likušas pārtraukt restorānu darbību, mēs esam pārliecināti, ka šāds lēmums ir vispareizākais, lai parūpētos par mūsu darbinieku, viesu un sabiedrības drošību! Mēs rūpīgi sekosim līdzi notikumu attīstībai, un informēsim jūs par mūsu tālākajiem plāniem un darbībām!

Kā noprotat, tad tā jau ir vēsture

“Ir jāsāk viss no jauna!” Pazīstamais šefpavārs Rītiņš atklāj, kādas pārmaiņas sagaida slaveno “Vincentu”

Restorāna “Vincents” līdzīpašnieks, valdes priekšsēdētājs un šefpavārs Mārtiņš Rītiņš: “Jaunajā “Vincentā” centīsimies izveidot angļu muižas atmosfēru ar klasisko virtuvi un kokteiļbāru, kur atbilstoši katram kokteilim tiks piedāvāta arī īpaša ēdienkarte.

Kas gan var būt labāks par šo!

Visdrīzāk tieši tā padomāja Mārtiņš Rītiņš, kad viņam pēc trīs gadu pārtraukuma atkal piedāvāja vadīt restorānu “Vincents”. Laigan covid-19 atkal sit augstu vilni, Mārtiņš cer, ka novembra otrajā nedēļā (2020.g) restorāns būs vaļa. Vēl tikai jāatrod labs konditors.

Pavasarī medijus pāršalca ziņa – pavārs Mārtiņš Rītiņš pēc trīs gadu pauzes atgriezīsies restorānā “Vincents” ar jaunu konceptu. Runājamies telpā, kur sēž “kantora žurkas”, kā smej Mārtiņš.

Aiz durvīm dzirdama būkšķēšana, klaudzieni, dūkšana – tur kaut kas top, bet ne solītais piemājas restorāns plašākām tautām. Jauna ēdienkarte franču gaumē, jauns interjera dizains angļu stilā, uz ieejas durvīm ne miņas no saņemtajiem apbalvojumiem.

No vecā, 1994. gadā atklātā “Vincenta”, netiek saudzēta neviena pati flīzīte, tikai grīda ir uz palikšanu.

Dāmu istabā uz sienām plauks košu ziedu raksts, lielajā zālē pie sienām mirguļos latviešu dizaineru veidotas lampas vārnas galvas formā, bet aiz slepenām durvīm būs cigāru telpa.

Mārtiņš sola vienotu auru visā restorānā un neaizmirstamu ēdienu baudījumu no labākajiem produktiem, ko piedāvā zemnieki. Viņa acis deg, runājot par iecerēm, un šķiet apbrīnojami, kā ir iespējams nostrādāt vienā restorānā 23 gadus un neizdegt. Spītīgi turēties pie saviem principiem un turpināt rādīt pigu garlaicībai. Lūk, Mārtiņa Rītiņa stāsts par mīlestību pret kvalitatīvu ēdienu, jauno “Vincentu” un viņa dzīves garšām.

Kas bija pirmie ēdieni, kas 1994. gadā parādījās ēdienkartē?

Tā bija pirmā vieta, kur parādījās Cēzara un grieķu salāti. Pirmās austeres, jūras ķemmītes, suši un burgeri bija tieši “Vincentā”. Jā, arī burgeri! Zini, vēl 2010. gadā, kad Latvijā noķēra rekordlielo 87 kilogramus smago samu, es uz dullo pateicu, ka ņemšu, un “Berga Bazāra” bio tirdziņā cepām sama burgerus.

To zivi uzlika uz galda un kā zārku bērēs nesa seši cilvēki, tāds milzis! Bet es biju pirmais, kas pasniedza garneles un omārus. Kad sākās raidījums “Mielasts ar Mārtiņu”, daudzi pārmeta, kāpēc rādu austeres, jo to taču neviens neēdīs. Bet tagad ēd! Es uzskatīju, ka man jāizglīto cilvēki.

Kādi apmeklētāji toreiz nāca? Tādi, kas gatavi ēst garneles un omārus?

Publika bija dažāda, nāca arī biezie treniņbiksēs un ādas jakās un meta visus ēdienus atpakaļ, sakot, ka viņi nav nekādi truši, prasīja, kur ir siera salāti un siļķe kažokā. Toreiz pamatēdiens maksāja divarpus latus, varbūt četrus, ne vairāk. Pēc tam “Vincentā” ieviesām dreskodu “casual formal”, ja kāds ienāca īsās biksītēs vai flipflopos, nelaidām iekšā. Uz restorānu ir jāuzpucējas tāpat kā uz operu!

Bet tagad arī uz operu dažs labs atnāk džinsos.

Es to nevaru ciest! Man operai ir smokings, un, kad blakus kāds apsēžas T-kreklā un saplēstos džinsos, tas sabojā visu, kas notiek uz skatuves. Tā ir necieņa pret dziedātājiem. Domāju, ka Elīna Garanča negribētu, ka pirmajā rindā sēž cilvēki, kas saģērbušies kā bomži. Ir jāģērbjas smuki, lai arī pārējie restorāna vai operas viesi, kas gatavojušies vakaram, justos forši.

Kādā ampluā tu tagad atgriezies restorānā?

Esmu līdzīpašnieks, valdes priekšsēdētājs, šefpavārs un direktors.

Četri amati nav par daudz vienam cilvēkam?

Kad aizgāju no restorāna, sāku konsultēt dažādus uzņēmumus, un sanāca tā, ka strādāju piecās vietās septiņas dienas nedēļā. Tad Emīls Jakrins, kurš ir uzņēmuma “SIA Vincents” vadītājs, piedāvāja nākt atpakaļ pie ģimenes.

Domāju, ka labāk koncentrēties uz vienu vietu piecas dienas nedēļā. Atbildīgākais ir direktora darbs, jo viņam jāzina, ar ko mazgā traukus un cik ierauga jāliek, lai izceptu vienu kilogramu maizes. Es to visu zinu!

Pavasarī publicētajā video teici, ka vairs neko negribi tēlot. Ko pirms tam nācās tēlot?

Tā tēlošana ir molekulārā gastronomija, man vairs nepatīk šķidrais slāpeklis un sausais ledus. Jā, smuks šovs, visi bildē, bet restorānā svarīgākais ir gala rezultāts, ko tu liec uz šķīvja un pēc tam mutē.

Pavāram nevajag šādus burvju trikus. Es vienmēr esmu bijis atklāts, bet tagad gribu izveidot klasisku franču ēdienkarti, nedaudz Japānas arī būs. Suši tie nebūs, jo tikai japānis, kurš sešus gadus no vietas vārījis rīsus, varētu to darīt. To, ko Latvijā pasniedz kā suši, es gribētu saukt citā vārdā, bet publiski laikam nedrīkst. Ļauj minēt, tas vārds arī sākas uz burta “s”? To vārdu es nelietoju, arhitekte Zaiga Gaile man iemācīja foršāku vārdu – “mēsls”. Tas ir īstais vārds.

Kā jaunajā “Vincentā” saskanēs angļu stila interjers ar franču virtuvi?

Šī jūgendstila māja izskatās kā pils, es gribētu, lai, ienākot iekšā, rodas sajūta, ka esi ienācis pilī. Pirms tam te bija kaut kas moderns, katra telpa savā stilā. Tagad būs viena aura, pārdomāta katra detaļa. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki saka, ka “Vincents” ir pagrabs, nezinu, ko tad viņi no restorāna grib – smuku skatu? Kāpēc tad viņi iet uz restorānu? Galvenais taču ir tas, kas atrodas uz šķīvja un cilvēks, kurš sēž pretī! Nevis skats pa fa*** logu, vai, piedod par manu latviešu valodu.

Japānā biju restorānā, no kura paveras skats uz Fudži kalnu un pilsētu, bet vakara gaitā varbūt divreiz pacēlu acis un paskatījos pa logu, jo galvenais ir tas, kas notiek uz galda un pie galda. Mans mīļākais restorāns Londonā atrodas pagrabā, bet es tur eju pavāra un ēdiena dēļ.

Tie, kas grib skaistu skatu, grib zīmēties, un mani tādi cilvēki neinteresē.

Stāstīji arī, ka “Vincents” būs piemājas restorāns – pieejamāks tautai.

Es tā sākumā domāju, bet tomēr ne. Ja gribi kvalitāti, tev par to jāmaksā, ja uzlikšu zemākas cenas, tad būšu tāds pats kā citi. Te nebūs gaļas no ASV, kur lopiņu baro ar graudiem, lai tas ātri izaugtu un būtu lēts. Tad cilvēki sēž pie galda un priecājas, cik mīksta gaļa, nē, gaļa nedrīkst būt mīksta! Gaļai jābūt ar garšu un struktūru, mums doti zobi, lai tos izmantotu. Es negribu tādu gaļu, kas pati kūst mutē, tā tam nav jābūt!

Nevar jau pārmest, ka cilvēks visu tomēr grib ātri un lēti.

Tad ātri vien nokļūsi pie Pētera debesīs vai arī mocīsies ar zālēm. Žēl, ka cilvēki domā tikai par šodienu.

Tagad intervēju potenciālos darbiniekus, un man prasa, kā maksās algas. Kad atbildu, ka viss būs oficiāli, daudzi brīnās un domā, ka būs mazāk naudiņas, uz ko atbildu – kad tev būs 65 gadi, tu būsi ļoti pateicīgs, ka viss bija oficiāli. Tas pats arī attiecas uz ēdienu – ko ēdīsi šodien, tas ietekmēs tavu nākotni.

Kebabu vietas tu agrāk sauci par indes bodēm, tās tagad uz katra stūra ir, pat pa divām.

Ir labi un ir slikti kebabi! Sagaidīju 2000. gadumiju Londonā pie Temzas, biju tik izsalcis, ka vienu kebabu apēdu, man visa drēbju priekša bija noķēzīta. Bet “FoodBox”, kas atrodas Antonijas ielā, tas gan ir labs, jo īpašnieks visu gatavo uz vietas. Saldētā gaļa, ko var nopirkt pārtikas bāzēs, nav ēdiens, tā ir ķīmijas ieleja. Es varu galvu likt uz giljotīnas un apgalvot, ka “Vincentā” nekādas ķīmijas nav.

Tu esi kādreiz roltonu ēdis?

Kas tas ir?

Ātri pagatavojamās nūdeles – aplej ar karstu ūdeni un pēc 10.minūtēm ēd.

Tur ir tāds pulverītis iekšā? Fui, nē, nekad tādu neesmu ēdis. Mājās gatavotus pelmeņus es ēdu, bet tādus veikala – nē. Man svarīgi zināt, no kurienes ir katrs produkts, tas noteikti nāk no bērnības, jo mammai pirmā mīlestība bija dārzs, otrā vīrs un trešā – bērni.

Viņa visus četrus dēlus baroja ar dārza veltēm, lai mēs būtu veseli. Mans guru ir Amerikas “slowfood” kustības prezidente Alise Vatersa (Waters), viņas restorāns Berklijā, Kalifornijā, pastāv jau 45 gadus, un tur izmanto tikai bioloģiski audzētus produktus. Viņa gadiem centās panākt, lai Baltajā namā tiek izveidots dārziņš, kur audzēt bioloģiskos dārzeņus un augļus. Un Baraka Obamas laikā tas piepildījās! Es plānoju aprunāties ar Levitu, ka to vajag arī Rīgas pilī.

Tam nevajadzētu būt grūti, agrāk pie Ministru kabineta puķu dobē auga dekoratīvie kāposti.

Bet vai tos var ēst? Es, ar to domāju, ka pilī vajajadzētu tādu dārziņu, kur dilles var plūkt un pasniegt brokastīs.

Mana bērnības garša bija no govs pupa pļavā ieslaukts piens krūzītē, kādas ir tavas atmiņas?

Mēs bijām nabadzīgi, tēvs bija robežsargs, bet bēgļu gaitās viņš kļuva par ogļraci, kuram jāuztur četri bērni, sieva un vecmāmiņa. Atceros lielo katlu, kas bija pilns ar dārzeņiem, bet vidū lēts gaļas gabals no cūkas vēdera, kas vārījās vairākas stundas.

Tās ir manas mīļākās atmiņas, kā visa ģimene sēdēja pie galda, tēvs uzlika uz dēlīša gaļu un grieza šķēlēs, bet mamma lēja šķīvjos buljonu. Atceros, ka mamma sacepa sīpolus cūku taukos un lika burkās, ko pēc tam smērēja uz maizes, ak, kas par garšu! Mamma bija fantastiska beķere, kad viņa cepa tortes, brāļi muka projām, jo nebija elektriskā putotāja, viss bija jākuļ ar rokām, es kā jaunākais palīdzēju, un laikam mīlestība pret gatavošanu tā arī sākās.

Bet pašu pirmo reizi Latvijā biji 1980. gadā, ko toreiz te ēdi?

Palikām viesnīcā “Latvija”, kur Latvijā dzīvojošie nemaz nevarēja tikt iekšā, bet es iešmugulēju arī savu krustdēlu. Viņš tur pirmo reizi dzīvē redzēja apelsīnus un banānus, nekur citur Latvijā tādu mantu nebija.

Atceros, ka Centrāltirgū visi paviljoni bija tukši, zivju paviljons gan bija pilns, bet ar konservu bundžām. Uz Latviju atbraucu ar 80 kilogramiem dāvanu, bet uz Kanādu aizbraucu ar 200 kilogramiem, jo visi man dāvināja grāmatas un konservu bundžas.

Turklāt tās bundžas pa ceļam uzpūtās! Atceros, ka gāju ar savu māsīcu Skaidrīti pa Brīvības ielu un gribēju ieiet kādā pārtikas veikalā, viņa mani nelaida, sakot, ka tur nekā nav. Bet es gribu redzēt, kas tas ir – nekā nav! Un, jā, tukšas trīslitru burkas plauktos un buljona kauli. Pie Skaidrītes vakariņās man bija rupjmaizes šķēlīte ar ceptu olu, viņai šodien ir dzimšanas diena – 80 gadi, jāpiezvana!

Viņa joprojām dzīvo tajā pašā divistabu dzīvoklī, kur es ciemojos 1980. gadā. Ēdu daudz putraimu, bet tiku arī vienā otrā vietiņā Vecrīgā, kur tikai krievu armija varēja iet, tur bija cūkgaļa. Tajā gadā visus Latvijā audzētos produktus jau sūtīja uz olimpiādi Maskavā, Latvijā nekas nebija palicis.

Redzētais manī izraisīja tādas dusmas!

Puse rīdzinieku sabrauc no laukiem, kur gandrīz katram ir dārzs, aug kartupeļi, – Latvija varētu būt gana pateicīga vide “slowfood” kustībai.

Jā, puse atved no laukiem tomātus un gurķus, bet tie paši cilvēki lielveikalā piekrāmēs pilnus ratus. Kad “Berga Bazārā” bija bioloģiskais tirdziņš, mūsu labākie pircēji bija pensionāri – viņi mazāk ēd un saprot, kas ir veselīgi produkti. Cilvēki pārmet, ka bioloģiskie produkti ir dārgi, nē, nav dārgi, viss pārējais vienkārši ir pārāk lēts! Man ir skumji, ka nabaga fabrikas vistas tirgo par 3,99 eiro kilogramā, gaļai tā nebūtu jāmaksā.

Cik eiro man jābūt makā, lai es varētu atļauties atnākt uz “Vincentu”?

Jaunā ēdienkarte vēl nav gatava, bet, kad mana mamma bija dzīva, viņa teica, ka te var lēti paēst – atnāc ar draudzenēm un ar visu ēdienu dalies!

Nu, ar 100 eiro vienam cilvēkam varētu pietikt?

Vajadzētu, jo vīns arī jādzer. Nekad neizmantošu audzētas zivis, ja zivs nav peldējusi, tur ir tikai tauki! Paņem lasi un ieliec vannā, pati redzēsi, vai zivs būs priecīga. Bieži eju uz restorāniem, jo gribu redzēt, kas notiek citur.

Bieži sūdzos un sūtu ēdienu atpakaļ. Ja pasniegtais ēdiens neatbilst tam, kas rakstīts ēdienkartē, protams, esmu neapmierināts.

Latviešiem, manuprāt, bail sūdzēties.

O, jā! Bet vajadzētu vairāk sūdzēties! Reiz ar draudzeni biju restorānā, kur kartupeļu biezenis bija kā līme. Es atstāju, bet viņa saka, ka tā nav pieklājīgi. Bet es nevaru to ieēst! Tāpēc viņa apēda savu un arī manu porciju, jo viņai bija neērti sūdzēties! Viņa piekrita, ka biezenis nav labs, bet negribēja apvainot pavāru. Visi latvieši ir ēdienu kritiķi, bet tikai tad, kad jau izgājuši no restorāna.

Tātad pavārs nedrīkst būt kautrīgs, ja jau jāiet runāt ēdamzālē.

Gadās, ka viesmīlis saka – es pateikšu pavāram, uz ko es vienmēr atbildu – nē, es pateikšu pavāram. Un 90% pavāru nenāk ārā! Ej ārā izrunāties ar klientu, pavārs ir amats, nevis darbs. Pavāram ir lielāks respekts pret tiem, kas atklāti pasaka savas domas, vismaz es neapvainošos, ja man norādīs uz kļūdām.

Jau piecus gadus Mārtiņš ir veģetārietis, un viņš iesaka katram pavāram vismaz gavēņa laikā izmēģināt, kā tas ir, jo arvien vairāk klientu izvēlas šādu dzīvesstilu.

Tu virtuvē pieļauj kļūdas?

Dažreiz gadās kaut ko pārcept, pāris sekunžu var daudz ko mainīt. Arī olu vārot, viss atkarīgs no tās lieluma – katra ola uzvedas citādi. Pavāra dzīve ir grūtāka nekā ķirurgam, jo mums jāzina, kā sadalīt jēru, cūku, putnu, kā sagriezt zivis un omāru. Ķirurgam tikai cilvēks jāgraiza!

Un kā salikt kopā, nevis sagriezt. Kā var nostrādāt vienā darbavietā 23 gadus un neizdegt?

Vienreiz es izdegu, kad piecus mēnešus ēdināju filmēšanas komandu, toreiz gulēju trīs četras stundas dienā un pēdējā dienā vienkārši sabruku. Vienalga, cik pulkstenis, tagad pēc darba eju uz mežu ar suni pastaigāties, arī divos naktī – tikai uzlieku uz galvas lampiņu. Jādzīvo veselīgi, labi jāguļ, tad var izturēt tādu ritmu.

Kādreiz ir arī garlaicīgi?

Visu laiku ir interesanti, mēs kā trakie zinātnieki laboratorijās eksperimentējam. Kad parādās kāds jauns produkts, gadās vairākas nedēļas strādāt pie vienas receptes.

Cik tālu esi ticis ar ēdienkarti, jaunajā restorānā?

Tā būs uz vienas lapas, paskaties, re, kur ir vecā – četras lapas, un vēl bija desertu karte. Jo lielāka ēdienkarte, jo grūtāk izvēlēties viesim, bet pavāram lielāks čakars.

Reiz vienā restorānā redzēju 17 zivis! Un tad tu dzirdi “ping!” – mikroviļņu krāsns skaņu. Tu nevari iepriecināt visus, aizmirsti. Aizejot pie kāda ciemos, tu taču uzticies un ēd, ko tev dod, tāpat jābūt restorānā – uzticies pavāram.

Man ir gadījies, ka pēc piecu kārtu maltītes smalkajā kleitā stāvu ledusskapja durvju priekšā un ēdu marinētas sēnes no burkas, jo neesmu paēdusi! Vai “Vincentā” es varēšu paēst?

Ja atnāk pāris, man svarīgi, lai meitene būtu paēdusi, bet tas vīrietis lai pasūta steiku un uzēd vairāk maizītes. Viņš var arī iet mājās izsalcis, galvenais, lai redz, ka otra pusīte ir apmierināta.

Nesen, gatavojot Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, tev bija jāpērk divreiz vairāk burkānu, jo liela daļa bija tārpaini. Tagad populāra ir “zero waste” kustība, lasīju un domāju – kas ar tiem neglītajiem burkāniem notiks?

Man taču mājās ir vistas! Un labākā komposta kaudze visā Baltezerā, jau trīs žurnālisti braukuši bildēt – no restorāna tur nonāk bioloģiski tīri pārpalikumi.

Ko tu pats ēd mājās?

Olas, olas, olas. Manas 13 dējējvistas ēd zaļumus, garšaugus, kukaiņus, biezpienu, Kalnciema tirdziņā man atdod kaņepju sēklas.

Kad mūzikas namā “Daile” Ausma Kantāne lasīja Imanta Ziedoņa dienasgrāmatu, visi beigās gāja ar ziediem, es uzdāvināju olas. Viņa to kastīti pacēla rokās un visiem rādīja – re, kur Mārtiņa Rītiņa olas!

Man mājās nepatīk gatavot, turklāt no maizes uzpūšas vēders, tikko daktere paziņoja, ka nedrīkstu ēst arī tomātus un skābētus produktus. Nu, tā ar gadiem notiek!

Man ļoti patīk rīspapīrs, pēc Makrona vizītes palika daudz mikrozaļumu, sarullēju tos ar kaperiem un olīveļļu. Mājās ēdu minimāli, man labāk patīk iet uz restorāniem.

Tā var izputēt, visu laiku restorānos ēdot.

Ejot uz Frenka Sinatras koncertu, tu taču negaidi, ka biļete maksās divus eiro, tu maksāsi baigo naudu, bet pieredzi atcerēsies gadiem. Cilvēki sūdzas, ka Rītiņš ir dārgs, bioloģiskie produkti ir dārgi. Bet tu ieej veikalā un prasi lētākās kurpes? Nē, tu gribi ērtas, smukas kurpes, kas ilgi kalpos. Kāpēc tāda pati attieksme nav pret ēdienu? Jā, “Vincents” nav restorāns, kas domāts ikdienai, bet gan īpašiem gadījumiem.

Un kad remonts būs pabeigts?

Tika prognozēts 1. oktobris, tad 1. novembris. Ceru, ka novembra otrajā nedēļā restorāns būs vaļā. Vēl jāatrod labs konditors, tas nebūs viegli, jo tagad katra meitene mājās cep kūkas.

Un konditorejas veikaliņos darbs beidzas jau pēcpusdienā, bet restorānā tiec prom tikai ap pusnakti. Jauns būs ne tikai dizains un virtuve, bet arī lielākā daļa darbinieku. Domāju, ka atgriezīšos pie ģimenes, bet pavasarī bija dīkstāve, pēc tam daudzi aizgāja uz bezdarbniekiem vai pieņēma citus piedāvājumus, es to saprotu.

Man ir prieks, ka “Vincenta” darbinieki strādā labos darbos gan tepat Latvijā, gan ārzemēs, tātad kaut ko es viņiem esmu iemācījis.

Vai trīs gadu prombūtnes laikā iegāji “Vincentā” paēst?

Vienreiz, bija labi, bet man ļoti nepatika pirmais kompliments. Man patīk tīri grilēts nēģis, man nevajag kanēli, krustnagliņas, gribu tīru mantu. Kad liec kaut ko klāt, tad gribi paslēpt oriģinālo garšu.

Tad kam gatavoties, nākot uz jauno “Vincentu”?

Nevajag baidīties, uzticieties man! Kad sāku strādāt pirmajā restorānā Anglijā, man bija jāmazgā katli un dārzeņi, šefs pie plīts laida tikai vakarā – nomazgāt to. Pēc gada man ļāva darboties ar uzkodām, ļoti labi atceros, cik lepns biju par pirmo garneļu kokteili, ko pats uztaisīju. Viesmīlis to aiznesa līdz galdiņam, bet pēc pāris minūtēm mani pasauca un teica – tavu kokteili atsūtīja atpakaļ.

Un manu acu priekšā no šķīvja izvilka tārpu! Man sirds apstājās! Domāju, ka tās ir beigas, dabūju tāāādu brāzienu! Pēc vairākiem mēnešiem uzzināju, ka šefpavārs pats to tārpu tur bija ielicis, lai es vienmēr būtu uzmanīgs. Kā es viņu par to lamāju, kā es tajā naktī raudāju!

Vai tagad nekad neesi raudājis?

Agrāk ir gadījies, reiz kāzās uzmetu līgavai uz kleitas ēdienu. Esmu no prieka daudz raudājis, piemēram, kad Makrons man uzsita uz pleca un jautāja, cik “Michelin” zvaigžņu man ir. Ir daudz skaistu brīžu piedzīvots!

Par nodokļu politiku jūsu viedokli es tomēr vēlētos dzirdēt. Vai, jūsuprāt, ēdināšanas nozarei ir nepieciešams samazinātais PVN?

Tas noteikti ir vajadzīgs. Tikko līdzīgas nodokļu atlaides sevi ir lieliski pierādījušas Apvienotajā Karalistē. Tur Finanšu ministrs šādā veidā ir dabūjis pilnus visus restorānus.

Tas nozīmē, ka Lielbritānijā ēdināšanas nozare pēc kovida radītā trieciena atdzīvojas. Cilvēkiem atkal ir darbs, klienti var ieturēt maltīti lētāk, bet restorāniem aug apgrozījums.

Šajā situācijā es nesaprotu mūsu valdības attieksmi. Viņi vēlas tikai grābt, grābt un grābt: nolaist nozarei asinis. Taču viņiem būtu jāstrādā mums līdzi, jāiet roku rokā un jāseko tam, kas notiek pasaulē.

“Vincents” 2019.gadā strādāja ar 1,8 miljonu eiro apgrozījumu un cieta 331 932 eiro zaudējumus.

Savukārt “Vincents” koncerns, kurā ietilpst arī mēbeļu un interjera biznesa uzņēmumi SIA “Vincents Inspira” un SIA “IVN Grupa”. Kā arī būvniecības ķīmisko piedevu ražotājs SIA “Vincents Polyline”, 2019.gadā strādāja ar 4,706 miljonu eiro apgrozījumu un cieta 281 176 eiro zaudējumus. Kompānija “Vincents” reģistrēta 1991.gadā, un tās pamatkapitāls ir 7868 eiro. Uzņēmums pieder Emīlam Jakrinam (39,01%), Gunai Eglītei (34,99%) un SIA “VAN G” (26%), kuras vienīgais īpašnieks ir Riekstiņš.

Papildināts 11.februārī 2022.g

“Šo rītiņ, šo bēdīgo rītiņ…” Ļaudis sirsnīgi atminas Mārtiņu Rītiņu un viņa teicienus, “Kas var būt labāks, par šo … “

Covid-19 izdarīja korekcijas šefpavāra domās, plānos un darbos uz visiem laikiem!

Šodien, 19. februārī, pēdējā gaitā tika pavadīts leģendārais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Bēru ceremonija norisinās plkst. 12:00. Mārtiņš Rītiņš tiks guldīts Baltezera kapos.

Papildināts 4. augustā 2023. gadā

2023. gada 26. augustā darbību pārtrauks slavenais Rīgas restorāns “Vincents”, informē restorāna pārstāvji.

“Kur vienas durvis aizveras, citas atveras – ar šādu noskaņojumu un labi padarīta darba sajūtu optimistiski raugāmies nākotnē (..) No sirds uzņemsim visus, kuri vēl kaut reizi vēlas atnākt pie mums, smalki pavakariņot un izbaudīt Vincenta īpašo gaisotni,” teikts restorāna paziņojumā.

Restorāns “Vincents” 1994.gadā aizsākās kā neliela kafejnīca un mākslas galerija, kas toreiz un arī turpmāk bija mūžībā aizgājušā šefpavāra Mārtiņa Rītiņa “augstās mākslas” virtuves vērtību mājvieta.

2022. gada 11. februāra rītā pēc ilgas cīņas ar Covid-19 mūžībā devās tautā iemīļotais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš. Vēlāk vadību leģendārajā restorānā pārņēma Uvis Janičenko, kurš iepriekš strādājis vairākos “Michelin” zvaigžņu restorānos, tostarp Japānā, Spānijā un Zviedrijā.

Visits: 67