Daudzi uzskata, ka būtu jāatrod iespēja, kā bērniem apmeklēt skolu – kaut vai ierobežoti, jo šobrīd daudzi vecāki ir kā slazdā ar “vāveres skrējienu” kāds var arī neizturēt. Taču situācija ir tāda, kāda tā ir… Neliels ieskats Skrundas novada divās skolās.

Covid-19 pandēmija visus izglītības sistēmā iesaistītos ir ierāvusi jaunā realitātē – gan skolotājus, gan skolēnus, gan viņu ģimenes. TVNET novērotais Skrundā liecina, ka mazpilsētu un lauku skolās, ievērojot visus piesardzības pasākumus, vismaz daļēji izglītības procesu bez grūtībām būtu iespējams turpināt klātienē, tomēr noteikumi visiem ir vienādi un tiem ir jāpielāgojas. “Uzvilciens ir pamatīgs,” atzīst Skrundas vidusskolas direktors Ainārs Zankovskis /bijušais/, taču atgādina, ka bērni mazpilsētā ir salīdzinoši labākā situācijā nekā rīdzinieki, jo te katram var izsekot līdzi. Turpat netālu, mazajā Nīkrāces pamatskolā, saka to pašu, par atskaites punktu ņemot lielo Skrundas vidusskolu.

Trīs bērni mājās un 12 stundu darbadienas

Brīdī, kad piektdienā ap pusdienlaiku atveram Skrundas vidusskolas durvis, tās gaiteņus skaļi pieskandina Raimonda Paula “Cielaviņa”. Šī melodija ir zvans, kas tukšajā skolā izziņo stundas beigas. Plašo gaiteņu vidū sastumti soli izskatās ērmīgi – tas ir atgādinājums, ka vēl nesen šeit bērni mēģināja mācīties klātienē. Soliem vajadzēja nodalīt skolēnu plūsmas.

Tāpat kā citas jomas, kuras saistītas ar savstarpēju kontaktēšanos, izglītības sistēma pēdējā gada laikā bijusi spiesta pielāgoties daudzveidīgiem ierobežojumiem un darīt to strauji. Meklējot kompromisus un drošus risinājumus, prasības mēdz strauji mainīties – te piepeši jāmācās attālināti, te jāizsēdina skolēni gaiteni, lai lielāka distance, te jāpērk maskas, bet beigu beigās tāpat jāsēž mājās pie ekrāna. Šajā jomā mainīgie apstākļi ietekmē ļoti lielu sabiedrības daļu – bērnus, viņu vecākus un pašus skolotājus, izraisot lielu spriedzi. 

Vecāko klašu skolēni, kas mācās 7.-12. klasē, savus klasesbiedrus un skolotājus nav satikuši kopš 26.oktobra, no 11.janvāra arī 5.-6. klašu skolēni mācās attālināti, bet 25.janvārī mācības klātienē pārtrauca arī mazākie skolēni. Liedzot mācības klātienē, vecākiem jūtami vairāk jāiesaistās savu bērnu izglītības procesā, raisot neapmierinātību, taču arī otrā pusē – skolā – darba ir kļuvis vēl vairāk. 

Par to, ka mācību process,Skrundas vidusskolā norit pilnā sparā

varam pārliecināties tikai vienā klasē – tur latviešu valodas skolotāja Jana Kozjura pasniedz latviešu valodas un literatūras stundas.

Viņai pašai mājās ir trīs bērni, kuriem jāmācās attālināti. Diviem ir datori, trešajam – telefons. Ja darbam tiešsaistē no mājām pieslēdzas arī mamma, internets tādu slodzi netur.

Skolotāja stāsta, ka šorīt arī skolā bijušas problēmas ar internetu – no rīta mēģinājusi pieslēgties stundai četras reizes, “beigās sabučojāmies, teicām atā un tiekamies pirmdien”. Latviešu valodas stunda ap pusdienlaiku iesākas bez aizķeršanās, Kozjura moži sasveicinās ar katru bērnu, kas ienācis virtuālajā klasē. Viņa apvaicājas, kā bērniem klājas, un pretī saņem lakoniskus “jā”, “nē”, “normāli”. Kāds pasūdzas, ka cits skolotājs viņu izmetis no “Zoom”, jo bērns stundā aizskatījies pa logu. “Nu, jā, mīlestība jāatstāj uz ziedošo maiju. Tagad ir jāpieslēdzas bez domāšanas,” mundri nosaka skolotāja.

Vēlāk viņa ar smaidu pastāsta, ka tā ir astotā klase – nerunīgi tāpēc, ka pamodināti tik agri, pirms trijiem. Atmosfēra katrā klasē ir citādāka un, piemēram, stundu ar desmito klasi viņa gaidot “kā citrona šķēlīti tējā”, jo jaunieši viņu uzmundrina un dod pozitīvu lādiņu pat tad, kad redz, ka skolotājai zem acīm no noguruma ir zili loki.

Stundas tiešsaistē ir izaicinošas visām pusēm.

Skolotājiem slodze ir pieaugusi dramatiski, skolēni neklātienē ir izklaidīgāki kā jebkad, bet vecāki nesaprot, ar ko pedagogi vispār nodarbojas.

“Piemēram, nesen īsi pirms gulētiešanas, bez 15 minūtēm vienpadsmitos, saņemu no kādas mammas īsziņu: “Nu, tā, noskatījos vakara ziņas. Redzēju, ka sākšu ar pirmdienu pelnīt jūsu vietā algu!” Tad es naktī guļu, nevaru aizmigt un domāju – jopčik razīt, es ienāku astoņos, izeju puspiecos, man ir pilna soma ar to, ko es vēl labošu mājās…”

Kozjura skaidro, ka pašreizējos apstākļos darba apjoms ir neizsakāmi pieaudzis, katra darbadiena ir vidēji 12-12,5 stundas gara. “Šodien man ir septiņas stundas. Vidēji klasē ir 16–19 bērni. Visi atsūtīs atgriezenisko saiti, visi grib, lai līdz sešiem es esmu to izlabojusi. Ja es atgriezenisko saiti veiktu ar bērniem šeit, klasē, es neko nelabotu. Es redzētu – to viņi zina, to nezina, rīt tiekamies un sākam no tās vietas…” Tagad pēc katras stundas bērniem jānosūta kontroljautājumi, un skolotāja šaubās, ka visi 19 bērni iedziļinās viņas atbildē – “kļūdījies tur un tur”. “Viņiem ir vienalga pa lielam. Es to daru sirdsapziņas dēļ.”

“Vakar literatūra… es redzu, ka viņi uz mani skatās, bet vienam puikam skatiens ir pavisam citur. Es saku: “Krister, ko tu dari?” Viņš spēlē konsoli… Nu, kāpēc lai Gundegas Repšes “Alvas kliedzienu” analizētu? Bet viņš ir pieslēdzies, NV viņam nav, mamma nav mājās, viņa neredz. Es jau saprotu, man arī ir pusaudži – kāpēc neizmantot to brīdi?” stāsta skolotāja. Nav brīnums, ja šādā situācijā kāds skolotājs, kurš ilgi gatavojies tiešsaistes nodarbībai, zaudē savaldīšanos un ar vienu klikšķi izmet bērnu no “klases”.

Protams, gadās arī atbalstoši vecāki, piemēram, mammas, kas nesen Ziemassvētkos aizrakstījušas Janai īsziņu: “Skolotāj, turieties! Mums prieks, ka mēs visi kopā varam!” “Nu, super!” nosaka skolotāja.

Vērtējot to, kādas sekas attālinātās mācības atstās uz zināšanām, Kozjura norāda, ka bērni, kas mācās 6.klasē un vecāki, un kuru sekmes jau tāpat ir labas, nekur neatpaliek un lielu daļu apgūst arī bez skolotāja. Tiem, kam bija nesekmīgi vērtējumi vai četrinieki un piecinieki, tos arī mācības tiešsaistē neinteresē, un ir teju neiespējami viņus motivēt.

Ekonomiskais spiediens saasina situāciju

Skrundas vidusskolas direktors Zankovskis atzīst, ka šajā laikā daudz kas atkarīgs no situācijas, kāda pašam pedagogam ir mājās. “Arī skolotājiem ir bērni. Es vispār neapskaužu, tas ir šausmīgi. Bet vienkārši ir tāda situācija un tur nav ko baigi prātot – tas neko nedod, tas tikai uzvelk.”

Uz jautājumu, kā vērtē jaunos apstākļus skolā, viņš īsi nosaka: “Drūmi.” Direktors cenšas sevī un sev apkārt saglabāt vēsu prātu, sarunas laikā vairākkārt uzsverot, pie reizes it kā atgādinot to arī sev pašam, ka nav jēgas cepties – ir jāsaudzē sevi.

“Ko mēs visu laiku ārdāmies par tādām lietām? Ja mēs pieņemam, ka Otrā pasaules kara laikā nemācījās pilnīgi neviens, vai tie visi ir bijuši norakstīti?

Visi ir izmācījušies, varbūt kaut kas ir gājis garāk,” saka Zankovskis.

Viņaprāt, visgrūtāk patlaban ir mammām mājās: “Viņas principā dara citu darbu un viņām kaudze ir daudz lielāka, jo bērns nav skolā, nav noskrējies, izdarbojies, viņš visu laiku vairāk vai mazāk kaut kur sēž un kaut ko spaida.” Nemitīga atrašanās pie ekrāna ir grūta arī bērniem, kuriem socializēšanās ir ļoti svarīga. Mazākajiem arī nav iespējams vieniem pašiem iet ārā spēlēties, ja pieaugušajiem jāstrādā.

Zankovskis norāda, ka uz ģimenēm pastāv milzīgs ekonomiskais spiediens

kura rezultātā bērns ģimenē nereti kļūst par traucēkli. “Arvien vairāk [vecākiem darbā] ir situācija tāda: “Negribi strādāt, ej!” Ir jāpelna nauda, lai varētu ģimeni uzturēt, un līdz ar to mēs esam iegrūsti stūrī,” spriež Zankovskis.

Grūtības ar tehniku Skrundas vidusskola ģimenēm var palīdzēt atrisināt, taču tā ir tikai daļa problēmas. Zankovskis apliecina Kozjuras teikto, ka teicamniekiem mācīšanās attālināti grūtības nesagādā, bet skolēniem ar sliktākām sekmēm ir motivācijas problēmas. Šādos gadījumos jaunietim būtu iespējami ātri jāsāk domāt, ko grib dzīvē darīt un kādas tēmas interesē, un jāvirzās uz to.

“Mēs jau ķeramies katram pie brunča klāt un cīnāmies, un mēģinām piespiest, lai viņš pabeigtu.” norāda direktors.

Iespēju “izvilkt” katru skolēnu viņš arī min kā lielu skolas priekšrocību: “Rīga ir pilnīgi kaut kas cits: tur pāri pār ielu ir [cita] skola. Negribi mācīties – tinies!”

Zankovskis spriež, ka attālinātās izglītības pieredzi daļēji varētu izmantot arī nākotnē, kad mācības atsāksies klātienē – skolas darbu varētu dažādot, atsevišķas tēmas apgūstot attālināti. Jaunas prasmes pandēmijas iespaidā apgūst ne tikai skolotāji, bet arī bērni – viņi ir spiesti uzlabot pašmācīšanās prasmes, kļūt patstāvīgāki, un tas varētu būt ieguvums, taču pilnībā skolu aizslēgt, viņaprāt, nevarēs nekad.

Lauku skola pielāgojas katram bērnam

Krietni citādāka realitāte valda turpat 17 kilometru attālajā Nīkrāces pamatskolā. Tajā mācās 46 bērni, un nevienā no deviņām klasēm nav vairāk par deviņiem skolēniem. 1. klasē patlaban mācās pieci bērni, 4. klasē – trīs, 5. klasē – divi. Mazliet lielākas ir astotās un devītās klases, kur mācās 8-9 bērni. Vēl trīs bērni mācās tālmācībā, bet skolas telpās arī pandēmijas laikā dzirdami 29 bērnudārznieku soļi, kuri šeit pirmās prasmes un zināšanas apgūst pēc Montesori metodes.

Šķiet dīvaini, ka pat tādas mazas saujiņas bērnu spiestas mācīties attālināti, kaut 1996.gadā būvētās un pirms sešiem gadiem atjaunotās skolas telpas ir gana plašas un katrā klasē ir iespējams gan nomazgāt rokas tekošā ūdenī, gan tās dezinficēt.

Arī Nīkrāces pamatskola ierobežojumiem pielāgojusies veiksmīgi.

Vairāki bērni šajā skolā nāk no daudzbērnu ģimenēm.

Kā TVNET pastāstīja Nīkrāces pamatskolas direktora vietniece Diāna Arājuma, no Izglītības un zinātnes ministrijas iepirktās tehnikas skola pavasarī saņēmusi vienu portatīvo datoru, kas iedots pedagogam, un trīs telefonus, kas izdalīti skolēniem. Ar to nav pietiekami, taču,

pat ja kādā ģimenē uz katru bērnu nav pa ekrānam, skolas kompaktais izmērs ļauj tiešsaistes nodarbības saplānot tā, ka brāļiem un māsām stundas nepārklājas

un bērni var mācīties uz maiņām. Skolotāji tiešsaistē ar katru bērnu var arī strādāt individuāli.

Lielākās grūtības sagādā interneta pārklājums, kas ne visur ir pietiekams, un apstāklis, ka arī laukos sākumskolēnu vecāki strādā un viņiem nav iespējas bērniem būt blakus un atbalstīt mācību laikā. Vienlaikus Arājuma atzīmē – 

dažkārt jūtams, ka ir lietas, kuras bērna vietā izdara pieaugušie, un arī tā rodas robi zināšanās.

Arī šajā skolā ir bērni, kurus grūti motivēt mācībām, bet, ja skola netiek galā, tā lūdz Sociālā dienesta palīdzību.

Sarunas gaitā Arājuma TVNET izvadā pa skolas telpām, kas nav ierastā tipveida skolas ēka. Redzams, ka skola tiek kopta un lolota ar lielu gādību – tās gaiteņu sienas rotā kausi, diplomi, atzinības, fotogrāfijas, gan bērnu, gan absolventu, gan vecāku darināti rotājumi, gleznas. Skolēnu pašpārvaldes telpā pat ierīkots mākslīgais kamīns. Datorklasē, šķiet, datoru pietiktu pusei skolēnu, taču iespaids ir maldīgs – Arājuma skaidro, ka daļa datoru “mantoti” no slēgtās Rudbāržu skolas, taču ne visi ir labā darba kārtībā, trūkst programmatūras.

Mazā Nīkrāces pamatskola iesaistās dažādos projektos

ieguvusi ekoskolas statusu un lepojas, ka ir “Mammas dabas” vēstniecības skola. Tajā tiek organizētas nometnes Jaunsardzei un

pagalmā ir ne tikai rotaļu laukums, bet pirms trim gadiem arī izbūvēts pašiem savs kāpšanas tornis.

Arājuma atzīst, ka demogrāfiskā situācija pagastā ir bēdīga, daudzas ģimenes savus bērnus ved uz Skrundu, kur pēc skolas viņi var apmeklēt arī mūzikas skolu; nereti ģimenes aizbrauc no Latvijas pavisam.

Taču skola meklē jaunas attīstības iespējas, tāpēc šogad tā sākusi tālmācību, kurā patlaban izglītību iegūst trīs bērni. Sākotnēji šis projekts iesākts, lai nodrošinātu izglītību kādai skolniecei ar veselības problēmām, bet patlaban 4. un 5. klasē tālmācībā mācās arī divas meitenes no Itālijas. Taču arī tālmācības jomā konkurence arvien pieaug, turklāt, kā atgādina Arājuma, arī izglītības un zinātnes ministrijas plānos izskanējusi ideja vidusskolas posmā attālinātas mācības ieviest kā klātienes izglītības sastāvdaļu arī ārpus pandēmijas.

Vairāk vai mazāk bet visi mēs esam gājuši skolā, un savulaik esam sajutušies tā, ka netiekam līdzi skolotājas norādījumiem. Kādam vajag uzmanīgāk ieklausīties, kādam – paskaidrot vēlreiz, kādam citam – pārlasīt un apdomāt. Bet ko darīt tad, ja tomēr nepadodas lasīšana un rakstīšana vai arī matemātiskas darbības izrādās gluži vai „ķīniešu ābece”? Kā jūtas skolnieks mājas apstākļos? Tā ir tkai normāla reakcija uz nenormālu situāciju.

Covid-19 ietekmi izjūt ikviens – daudzi nevar strādāt vai ir mainījušies darba apstākļi vai ienākumi, daļa sabiedrības ir riska grupās, tādēļ gan viņiem pašiem, gan viņu tuviniekiem jāievēro īpaša piesardzība. Jāgatavojas sliktākajam, bet jācer uz labāko

Visits: 82