Bērnība ir jāizdzīvo!
Lai cik ļoti gribas pieaugt un dzīvot pieaugušo cilvēku dzīvi, vajag izbaudīt katru mirkli un notikumu.
Protams, bērnība ātri paiet, atstājot tikai krāsainas atmiņas.
Mana bērnība ir saules apmirdzēta, ar dzintara rasas pērlēm pārkaisīta.
Jebkuram cilvēkam, bērnu dienas, atmiņās dzīvos mūžīgi.

Interesanti, lai, ģimenē, būtu iespējama mīlestības plūsma, pastāv noteikta kārtība.
Bērniem nav nepieciešama beznosacījuma mīlestība, viņiem ir vajadzīgi vecāki, kuri kā pieauguši cilvēki, spēj rūpēties par sevi, cienīt otru no vecākiem un ļauj bērniem būt tiem, kas viņi ir – bērni, kuri tikai mācās būt par pieaugušiem cilvēkiem!
Ja šis, un vēl varbūt kas, nebija vecākiem, prasmes nebūs arī viņu bērniem.
Un vajag, pret bērniem, attiecas tā, it kā viņi būtu vienā līmenī ar pieaugušajiem – saviem vecākiem.

Klasiskā latviešu ģimenē par jūtām nerunā.
Salīdzinājumā, ar mums draudzīgo nāciju, kur lamājas un kaujas piecreiz dienā un tā viņiem ir norma /skaitās ka vīrs mīl sievu/.
Neizrunātas tēmas un noslēpumi rada milzīgu smagu bagāžu nākamajām paaudzēm.
Tā vietā, lai runātu par attiecībām pārī, latviešu ģimenes fokusējas uz bērnu audzināšanu, viņu sasniegumiem /lielās/.
No bērniem sagaida ļoti daudz, liek lielas cerības u.t.t.
Tev pašam un tavam bērnam tas, var būt, par smagu.

Daudzi sevi vaino, ka nav pamanījuši, ka viņu bērnam ir bijušas kādas grūtības, nav laikus sapratuši, ka bērns ir novērsies no ģimenes un tagad viņa tuvākie cilvēki ir draugi uz ielas. Tā notiek…
Pusaudžu vecumā vecāki krīt no autoritāšu postamenta un viņu vietu ieņem citi elki.
Bieži vien paši pusaudži izvairās no sarunām, un vecākiem ir jāmācās atrast pareizā pieeja savam bērnam.
Ja tomēr izdodas izrunāties, sarunas laikā klausies, nepārtrauc, ja dzirdi kaut ko tādu, kas tev nepatīk.
Vecākiem ir jāiemācās turēt mēli aiz zobiem, tikai tad pusaudzis atklās, ko domā.
Pats svarīgākais vecāku uzdevums ir būt klātesošiem, redzēt savu pusaudzi no vērotāja skatpunkta un ik pa laikam “iečekoties” viņa dzīvē, piemēram, katru dienu pajautāt, kā viņam iet!

Bieži gadās ka, jaunietim nav pat neviena pieaugušā, ar ko runāt par savām problēmām, kas nereti arī ir iemesls smēķēšanai un alkohola vai narkotiku lietošanai.
Cilvēks, jau no agras bērnības mācās ka alkohols ir norma.
Bet alkohols pat ļoti mazos daudzumos iedarbojas uz cilvēku tikai un vienīgi negatīvi!
Sociālajā dienestā nereti secina, ka lietot atkarību izraisošās vielas nepilngadīgais sācis gan, lai iederētos kompānijā, gan tāpēc, ka nav drosmes pateikt “nē”, jo tevi uzskatīs par “mīksto”, vai arī grib “sasildīties” /ziemā/.
Kādam gribas ātrāk pieaugt, pašapliecināties, iedzert drosmei, kā arī cēloņi bieži vien ir personīgās problēmas skolā vai ģimenēs.
Iemeslu dzert ir daudz, bet galvenais, ir alkohola un narkotiku pieejamība.

Kas notiek ar manu mīļo, paklausīgo bērnu?
šādu jautājumu sev uzdod daudzu pusaudžu vecāki, kad mīļumiņš sāk runāt pretī, brīvo laiku labprātāk pavada draugu kompānijā, nevis ģimenes lokā un aizcērt savas istabas durvis tieši vecāku deguna priekšā.
Vecākiem ir jāciena pusaudža idejas, jāpiešķir vērtība tam, ko viņš saka, pat tad, ja viedokļi ir krasi atšķirīgi.
Ļoti nozīmīgi ir parādīt, ka uzticies tam, ko pusaudzis dara, tam, ka paļaujies uz viņa lēmumiem, tam, ka viņš spēj uzņemties savam vecumam pienācīgu atbildību.
Un, ja arī jaunietis kļūdās, ja kaut kas nesanāk, viņš ir jāatbalsta, jāiedrošina.

Ir vecāki, kuriem ir viss vienalga, tad bērns aug tā, kā vide veido.
Visatļautīgie vecāki ļauj visu, kontrole zema, ir liela pieņemšana, mīļums, bohēma.
Bērnam pazūd robežsajūta un izpratne par riskiem, – ilgtermiņā tam var būt sliktas sekas.
Viņš nemācēs, pareizi, uzvesties sabiedrībā!
Atkal jāpiesauc cēloņa un seku teorija – iemesls ir pilnīgi visam!
Ir ļoti svarīgi nepazaudēt komunikāciju un attiecības ar saviem bērniem.
Vajag runāt un nevajag klusēt, jo tikai runājot un komunicējot kaut ko varam mainīt un kaut ko iesākt ar situācijām, ar raksturiem un visu ko citu.

Mans audzināšanas princips – septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā bērns jāpieradina pie patstāvības, pamazām, viņu no sevis atdalot – izvadot dzīvē!
Tam domātas kopmītnes, īres istabas, studentu dzīvokļi.
Ja vecāki dzīvo kopā ar saviem pieaugušiem bērniem, bet nespēj samierināties ar apstākļiem, ir divi varianti.
Pirmais: pieņemt šo situāciju, novelkot striktu robežu, ko varu un ko nevaru paciest.
Otrais: rodas dabisks jautājums, kāpēc šis divdesmitpiecgadīgais onkulis dzīvo pie mammas?

Vienmēr konflikta risināšana sākas brīdī, kad izvēlies ar kaut ko nesadzīvot; piekrītot kaut ko zaudēt, lai iegūtu to un to.
Taču cilvēks ir iekārtots tā, ka grib dabūt to, vienlaikus paturot šo, taču tā nemēdz būt.
Bērnam ir ērti palikt bērna pozīcijā un tā arī uzvesties, taču, kad bērnam ir divdesmit viens gads, veselīgās attiecībās viņš nonāk pozīcijā, kā pieaugušais – pret pieaugušo, nevis vecāki – bērns.
Teorijā visi esam stipri un zinām, kā vajadzētu justies un reaģēt, bet, mēģinot īstenot zināšanas praksē, nereti čiks vien iznāk.
Ir krasi jāmaina, attieksme pret sevi, saviem bērniem un apkārtējiem!