Ar atskatu tuvā pagātnē!
cīņa par varu

Ar atskatu tuvā pagātnē!

Ar atskatu tuvā pagātnē!Alekseja Navaļnija filmu par Krievijas prezidenta Putina īpašumiem skatās miljoni ļaužu visā pasaulē. Daudzus šokē atklāsmes par to, ka arī 21. gadsimtā iespējamas piramīdām līdzīgas būves. Bet manā skatījumā filmas vērtīgākā daļa ir stāsts par to, kā tapa režīms, kurā iespējama prātam neaptveramā patvaļa un izšķērdība. Šis stāsts vedina uz pārdomām arī par Latviju un mūsu dziesmotās revolūcijas rezultātiem.


Sākoties perestroikai, Maskavā izdotie laikraksti bija pilni ar idejām par to, kā civilizēt Krieviju, pārvērtēt vēsturi, atklāt patiesību par staļinismu, tā asiņaino pagātni. Tika apgalvots, ka padomiskā režīma demontāža nav iespējama, ja saglabājas tā galvenie balsti – kompartija un Valsts drošības komiteja (VDK).

Abas minētās struktūras tika dēvētas par galvenajiem brīvības ienaidniekiem. Taču, skatoties filmu, nākas vēlreiz pārliecināties, ka perestroikas sāktās revolucionārās pārmaiņas Krievijā beigušās ar pilnīgi pretējiem rezultātiem – čekisti kļuvuši vēl ietekmīgāki un ir galvenie tās likteņa lēmēji.

Cīņa par varu Krievijā

Ar atskatu tuvā pagātnē! Par spīti cēlajiem nodomiem sagraut ļaunuma impēriju, radīt taisnīgāku, tiesiskāku valsti Krievijā vara ir nonākuši tās struktūras rokās, kas tika uzlūkota par galveno brīvības apspiedēju, asiņaino represiju veicēju. Vai tas nav šokējošs iznākums pēc visām tām pārmaiņām, kas astoņdesmito gadu beigās sākās Padomju Savienībā?

Kāpēc Krievijas reformēšanas nodomi beidzās ar tik pārsteidzošiem rezultātiem? Kāpēc tieši čekisti ir kļuvuši reformētās Krievijas valdnieki?

 "Putina pils" netālu no Gelendžika
pils netālu no Gelendžika

Manuprāt, Alekseja Navaļnija filmas vēstījums par Putina ceļu uz varu sniedz itin skaidru atbildi uz šo jautājumu. Izšķirošā nozīme bija tam, ka čekistiem izdevās sagrābt Krievijas dabas bagātības, iegūt ekonomisko spēku. Pēc tam vairs nebija nekādu grūtību pārņemt arī politisko varu.

Ceļš uz varas virsotnēm noritēja klusi, gandrīz nemanāmi.

Sākoties perestroikai, Putins bija tikai sīks čekas (majors) virsnieciņš. Taču viņa pārstāvētā organizācija – Drošības komiteja – bija labi organizēts spēks, tās darboņi bija labi informēti par valsts ekonomisko stāvokli, zināja, ka sociālisma ekonomika tuvojas kraham, ka pāreja uz kapitālismu nav novēršama. Acīmredzot Putins, tāpat kā daudzi citi čekisti, saprata, ka jāgatavojas pārmaiņām, nevis tās jābremzē.

Ar atskatu tuvā pagātnē!Krievijas pilsoņi atdevuši Putinam brīvību apmaiņā pret labklājību, bet tagad zaudē arī to, secina bijušais premjerministrs Mihails Kasjanovs.

Padomiskā haosa, korupcijas apstākļos daudzi vecā režīma kalpi bija paspējuši sazagties un sablēdīt lielas vērtības. Sociālisma apstākļos šo laupījumu nevarēja izmantot, bija vajadzīga ekonomiskā sistēma, kas atraisītu rokas. Manuprāt, tieši te meklējams izskaidrojums tam, ka gan VDK, gan PSKP vadība ļāva Mihailam Gorbačovam sākt perestroiku.

Runas par demokrātiju, cilvēktiesībām, preses brīvību topošos “biznesmeņus” vairāk biedēja nekā priecēja. Toties kapitālisms, tirgus ekonomika bija tieši tas, kas atbilda viņu interesēm, jo pavēra plašas iespējas alkatīgo interešu apmierināšanai.

Kamēr demokrāti izmisīgi karoja ar vecā režīma reakcionāro spārnu,

tikmēr čekas, kompartijas, komjaunatnes veiklākie zēni, izmantodami savu ietekmi, sakarus, veica priekšdarbus, lai iecerētās reformas – privatizāciju – ievirzītu sev izdevīgās sliedēs. Navaļnija filma šos procesus lieliski atklāj, stāstot par to, kā topošie oligarhi dibināja uzņēmumu tīklus, dibināja kontroli pār Krievijas dabas bagātībām – naftu, gāzi, metāliem.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Pārņēmuši ekonomisko varu, čekistiskie kleptokrāti panāca kontroli pār masu informācijas līdzekļiem un cilvēku smadzenēm. Pēc tam veikli tika galā ar oponentiem, kas savulaik sāka perestroiku, cerēja Krieviju pārveidot par civilizētu, demokrātisku valsi. Vairākus no šiem ideālistiem diskreditēja, nemitīgi vēstot, ka tieši viņi – demokrāti, liberāļi – atbildīgi par Krievijas izlaupīšanu, lai gan patiesībā to veica tieši viņi paši.

Vēl citus notiesāja vai fiziski iznīcināja. Viņu vārdi labi zināmi – V. Ļistjevs, V. Novodvorska, G. Starovoitova, B. Ņemcovs, A. Politkovska. Tagad kārta pienākusi Aleksejam Navaļnijam.

Kārtējo reizi arestē A. Nanaļņiju
Navaļņija viens no arestiem

Tā čeka, kuras sagraušana bija viens no demokrātu mērķiem, gala rezultātā Krievijā kļuva par visu revolucionāro procesu uzvarētāju un izveidoja pašreizējo režīmu, kas kroplāks par to, kas Krievijā pastāvēja līdz perestroikai.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Bet kā ir Latvijā?

Vai pie mums visi bijušie čekisti nolikti pie vietas un te nav iespējams tik koruptīvs režīms kā Krievijā?

Jā, mūsu zemē čekisti nav kļuvuši par prezidentiem, premjeriem, ministriem. Nav ieguvuši tik klaju politisko varu. Bet vai tas nozīmē, ka sarkanās varas kalpi vairs neietekmē Latvijas politiskos procesus?

Diezin vai tā ir. Manuprāt, Latvijā daudzi Atmodas laika un turpmākie procesi ritējuši stipri līdzīgi Krievijas paraugiem. Arī pie mums daļa čekistu un kompartijas funkcionāru sāka laicīgi gatavoties kapitālismam. Tieši tāpēc itin pasīvi noraudzījās uz to, ka tika dibināta Tautas fronte, sākās kurss uz Latvijas neatkarību.

VDK rokās bija milzīga vara, plaša ziņotāju armija, tā varēja torpedēt Tautas frontes ieceres, 4. maija Deklarācijas pieņemšanu. Taču neko tādu nedarīja, pēc 1991. gada augusta notikumiem pacēla rokas un ļāva ieņemt savu cietoksni – Stūra māju.

Vienubrīd varēja domāt, ka dziesmotā revolūcija ir uzvarējusi pilnīgi un galīgi.

Ka atjaunota Latvijas valsts, kurā sāksies straujš uzplaukums, valdīs brīvība, taisnības likumi. Taču jau drīz, kad nogrima daudzi uzņēmumi, sākās bezdarbs, apstājās laikrakstu izdošana, slēdza teātrus, pārtrauca filmu uzņemšanu, grāmatu izdošanu, atklājās pavisam citādi Atmodas rezultāti.

Ar atskatu tuvā pagātnē!Daudzi ļaudis, arī bijušie Tautas frontes trubadūri, spožākās no spožākajām mākslas, mūzikas slavenībām palika bez ienākumiem, meklēja sponsoru atbalstu un brauca pie jauntapušajiem biznesmeņiem. To spožajos kabinetos viņus sagaidīja kungi, kas agrāk sevi dēvēja par biedriem, sēdēja kompartijas birojos un dažkārt kaunināja par ķecerīgu pantiņu sacerēšanu.

Gribot negribot vajadzēja secināt, ka Latvijā galvenie Atmodas uzvarētāji ir vecā režīma kalpi – čekisti un kompartijas funkcionāri, kā arī tie ierēdņi, kas viņus apkalpoja. Kamēr tautfrontieši bija karojuši ar interfrontistiem, tikmēr apsviedīgie kompartijas, čekas, komjaunatnes aktīvisti gan likumīgām, gan nelikumīgām metodēm bija pratuši sadibināt firmas un sagrābt valsts īpašumus.

Arī pašus vērtīgākos – vienu no pasaules lielākajām kuģu flotēm, ostas un to uzņēmumus, naftas vadus, alkohola ražotnes, maizes, gaļas, piena pārstrādes kombinātus. Ekonomiskā vara ļāva savās rokās koncentrēt arī politisko ietekmi.

A.Šlesers, A.Šķēle un A.Lembergs
trīs “A”

Ar atskatu tuvā pagātnē!Par to visu milzum daudz rakstīts Latvijas presē. Labi zināmi tie frakas samainījušie kungi, kuru rokās nonāca galvenās vērtības un kuri vēlāk tika dēvēti par oligarhiem. Labi zināmi premjeri, ministri, partijas, deputāti, kuri viņiem piepalīdzēja, lēma par privatizācijas jautājumiem, bet vēlāk it kā nejauši parādījās miljonāru sarakstos. Vārdu sakot, viss bija ritējis gandrīz tāpat kā pie Putina.

Vienīgā atšķirība tā, ka mūsējo politikas “gigantu” un oligarhu “pilītes” bija stipri mazākas un meklējamas nevis pie Melnās jūras, bet kaut kur pie Baltezera, Jūrmalā, Puzē vai villa”mākoņi“.

Tā tika palaista iespēja veidot plaukstošu valsti, kurā patiešām valdītu taisnības likumi.

Ar atskatu tuvā pagātnē!Atmodas laika ideāli. Netika veikta tāda privatizācija, kas ļautu daudziem tūkstošiem ļaužu tikt pie spēcīgu uzņēmumu akcijām un vēlāk saņemt dividendes no to peļņas. Tas tika solīts, šim nolūkam tika izdoti sertifikāti. Taču sertifikātu ideja tika sagrauta, tautas kapitālisma veidošanās netika pieļauta. Grūti atrast lielāku netaisnību par to, ko pēc Atmodas piedzīvoja tie Latvijas ļaudis, kas sāka Atmodu, cēla barikādes.

Kā atmaksu par savu patriotismu labākā gadījumā saņēma kādu nozīmīti, bet uzņēmumus un to peļņu pārņēma tie, kurus viņiem vajadzēja uzvarēt, lai taptu neatkarīga Latvijas valsts. Tāpat kā Krievijā, arī Latvijā lielākā daļa Atmodas iedvesmotāju, pārmaiņu procesa vadītāju tika atbīdīti no varas. Viņu vietā nāca veikli zēni, kas spļāva virsū morālei un ideāliem, kalpoja savu saimnieku – oligarhu – vēlmēm. Tāpēc stāsts par izrēķināšanos ar demokrātiem Krievijā ir līdzīgs stāstam par notikumiem Latvijā.

Ar atskatu tuvā pagātnē!Gala rezultātā arī pie mums, tāpat kā Krievijā, izveidojās kaut kas līdzīgs oligarhiskam režīmam. Nauda uzkundzējās presei, tiesu sistēmai, prokuratūrai. Tās turētāji dibināja un finansēja politiskās partijas, gļēvo deputātu vārdā izraudzījās ministrus, prokurorus un pat prezidentus. Ne velti sākās runas par valsts nozagšanu.

Tomēr Latvija nepārvērtās par tādu viduslaiku spoku kā Putina pārvaldītā Krievija.

Vismaz pagaidām nav iespējama tāda patvaļa kā Krievijā, kur cietumā tur indēšanas upuri, nevis tos, kuri viņu gribējuši noslepkavot.

Kāpēc Latvijai paveicās vairāk nekā Krievijai? Manuprāt, pirmkārt tāpēc, ka Latvijā bija daudz spēcīgāka sabiedrības vēlme veidot demokrātisku, civilizētu valsti. Tāpēc blakus oligarhu kontrolētajām partijām – “saskaņiešiem”, “oranžajiem”, “zaļzemniekiem” – ik pa brīdim parādījās spēcīgi oponenti, piemēram, “Jaunais laiks”, vēlāk Reformu partija. Bija tādi prezidenti kā Vaira Vīķe-Freiberga, kas ieturēja stingru rietumniecisku kursu. Bija Valdis Zatlers, kas pagrieza muguru oligarhiem, atlaida Saeimu, panāca jaunas vēlēšanas.

Te gan jāpiebilst, ka gan “Jaunais laiks”, gan citi pieļāva rupjas kļūdas, nebija konsekventi, viņu vidū tika iepludināti šķeltnieki, kas grāva šīs partijas, diskreditēja to vadītājus.

Un arī Laikraksta «Diena» patiesie īpašnieki jau vismaz brīdī, kad par tā kontrolpaketes īpašnieku 2010. gada vasarā formāli kļuva Viesturs Koziols, patiesībā bija trīs latviešu oligarhi Ainārs Šlesers, Andris Šķēle un Aivars Lembergs.

No tā dēvētās «oligarhu lietas» izmeklēšanā iegūtajiem pierādījumiem izriet, ka laikraksta «Diena» daļas starp trim oligarhiem sadalījušās šādās proporcijās: 36% Šleseram, 24% Šķēlem un 20% Lembergam, bet vēl 20% – caur SIA «RTO» tā valdes priekšsēdētājam un līdzīpašniekam Ralfam Kļaviņam.

Tagad Latvijā reiz varenākais mediju koncerns a/s Diena ir pagātne arī juridiski – kopš 2016. gada februāra šis nosaukums izslēgts no Uzņēmumu reģistra

Viesnīcā „Rīdzene” notikušās sarunas

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) noklausītās un 2017. gada jūnijā žurnāla Ir publiskotās sarunas starp tā saucamajiem oligarhiem — Aivaru Lembergu, Andri Šķēli, Aināru Šleseru — un citiem ietekmīgiem Latvijas politiķiem un ierēdņiem — Jāni Dūklavu, Mārtiņu Bondaru, Jāni Urbanoviču, Andri Ameriku, Vili Krištopānu, Lauri Dripi, Viesturu Koziolu u.c. Sarunas ierakstītas laikā no 2009. līdz 2011. gadam.

Kā notika “Preses kastrēšana”, ir aprakstīts ŠEIT

Pirms katras politiskās izpausmes,ja vien tas nav viena indivīda virzīts priekšlikums, ir lielāka vai mazāka mēroga aizkulišu sarunas. Un no tā nevajadzētu “pūst ziloņus”, jo tā tas ir un no tā nevar izvairīties. Bet nu, ka saujiņa cilvēku izlemj visas Latvijas likteni, ar neder.

Un, protams domāt, ka visi politiķi strādā, neņemot vērā savas personīgās intereses, ir diezgan naivi. Pa kādam taisnības cīnītājam un Donkihotam jau gadās, bet tos parasti ātri izslēdz no aktīvās politikas.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Tomēr rietumnieciski orientētie politiskie strāvojumi neļāva oligarhiem sagrābt tik absolūtu varu kā Putinam Krievijā. Nav šaubu, ka viņi plānoja to panākt, un par to labi liecina, piemēram, “Rīdzenes” sarunas.

Tieši fakts, ka “Rīdzenes” sarunu kontekstā atklājās ne vien Aināra Šlesera, bet arī Aivara Lemberga un Andra Šķēles loma dažādu ļoti lielu lietu kārtošanā Latvijā, bija pamats tam, ka ar šo sarunu noklausīšanos saistītās izmeklēšanas un tiesībsargāšanas iestāžu aktivitātes tika nosauktas par oligarhu lietu.

Viņi to varēja izdarīt, jo, kā labi zināms, Saeimā vienmēr aptuveni ceturtā daļa deputātu ir bijusi orientēta uz Krieviju. Tas nozīmē, ka oligarhiem vajadzēja iegūt vēl tikai 25–30 sev pakļāvīgu deputātu vietas, lai Latviju pavērstu Krievijas virzienā un te nodibinātu kaut ko līdzīgu “batjkas” diktatūrai. Tas ir liels brīnums, ka šādus plānus neizdevās īstenot.

Otrs svarīgs faktors, kas neļāva mūsu zemei pārvērsties par Krievijas kopiju, ir Eiropas, ASV ietekme. Dažādas starptautiskās organizācijas mudināja sakārtot pārvaldi, aizstāvēt brīvības, cilvēktiesību principus, preses neatkarību, apkarot korupciju, gatavoties tam, lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Šis spiediens ietekmēja politiskos procesus, deputātu orientāciju.

Ne velti putiniskā režīma atklātie un slepenie pielūdzēji vēl līdz pat šim laikam apņirdz visu to, ko dēvējam par eiropeiskajām vērtībām, to atbalstītājus zākā par liberastiem, sorosīdiem. Ja tā visa nebūtu, Latvija tagad līdzinātos Krievijai. Tāpat kā Baltkrievija, tāpat kā Ukraina, kurai jāizcīna asiņainas kaujas par savu teritoriālo integritāti un pašcieņu.

Starptautiskās organizācijas piespieda nodibināt Korupcijas apkarošanas biroju (KNAB) un mudināja to aktīvi darboties.

Ar atskatu tuvā pagātnē!Diemžēl ilgus gadus KNAB kārpījās tukšgaitā, jo oligarhiskajiem spēkiem ar bezatbildīgu Saeimas deputātu atbalstu izdevās paralizēt tā darbu. Labi zinām, kā nelietīgām metodēm tika pazemota Juta Strīķe, kas korupcijas apkarošanu uzskatīja par savu misiju. Saeimas deputāti pat nemēģināja Strīķi atbalstīt, tādējādi demonstrējot, ka koruptanti viņiem tuvāki par to apkarotājiem.

KNAB priekšnieka vietniece J.Strīķe
J.Strīķe

Nedrīkstam domāt, ka Latvijas demokrātiskā, eiropeiskā nākotne ir garantēta. Mūsu parlamentā netrūkst deputātu, kas ir kalpojuši oligarhiem un kas acīmredzot to darīs arī turpmāk. Mūsu demokrātiskā pārvaldes sistēma vēl aizvien ir vāja, mēs esam tālu no patiesa tiesiskuma. Mūsu prokurori un tiesneši vēl aizvien nespēj saukt pie atbildības tos noziedzniekus, kuri savai aizstāvībai var izmantot biezus naudas makus un politisko ietekmi. Daudzi mūsu šķietami brīvie mediji ir atkarīgi no tādu sponsoru naudas, kuri lūkojas Krievijas virzienā un gribētu Latvijā ieviest austrumos valdošo kārtību.

Ne mazums ekonomisko formējumu, kuru ienākumi nāk no Krievijas. Daudzi interneta vaukšķi ignorē Alekseja Navaļnija filmas šokējošās atklāsmes par Putina izšķērdību un valsts izlaupīšanu, slavina Krievijas patvaldnieku un zākā Eiropu.

Tāpēc ne brīdi nedrīkstam domāt, ka tas, ko atklāj Navaļnija filma, stāv tālu no mums, ka nekas tamlīdzīgs nav iespējams Latvijā.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Patiesībā Putins ir tepat blakus. Un ne tikai aiz robežas. Arī tepat mūsu valstī. Ar putinisma izpausmēm sastopamies ik dienu, un būs jāizcīna vēl daudzas kaujas, lai panāktu, ka nekad Latvijā nebūs iespējami ne tādi monstri kā filmā redzētā pils, ne tik klaja valsts izzagšana, ne tik mežonīga necilvēcība.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Cik ietekmīgi šobrīd ir Šķēle, Lembergs un Šlesers – triju oligarhu varu vērtē eksperti

Ar to ir jāsaprot 2021. gads. Ne viens vien uzskata, ka Latvijas trīs slavenākie oligarhi joprojām nosaka teju visu, kas valstī notiek. Lobē savas intereses, nosaka politiķiem, kādas lēmumus pieņemt, tur tiesnešus “īsā pavadā”…

foto kur attēlots A.Šlesers, A.Šķēle un A.Lembergs
trīs šīsdienas “varoņi”

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektore Lelde Metla-Rozentāle uzsver: “Nav jau bijušo oligarhu. Tā ietekme un sakari, īpaši ņemot vērā Latvijas salīdzinoši mazo izmēru, paliek vienmēr. Kamēr būs tās paaudzes cilvēki, kas ar viņiem kopā ir darbojušies politikā, tikmēr šie sakari paliks. Ja viņi turpina nodarboties ar biznesu un to attīsta, nevis ir aizbraukuši laimīgi pavadīt savas dzīves otro pusi kādās siltajās zemēs, tad viņi, protams, attiecīgi mēģina šo biznesu attīstīt, izmantojot savus iepriekš gūtos sakarus

Ar atskatu tuvā pagātnē! Lemberga ietekme ir mazinājusies

Viņasprāt, visvienkāršākā situācija ir ar Aivaru Lembergu. “Pirmkārt, viņš ļoti skaidri vēl aizvien pozicionē sevi aktīvajā politikā – gan reģionā ar Latvijai un Ventspilij, gan arī līdz šim zināmā mērā attiecībā uz Zaļo un zemnieku savienību (ZSS).” Arī beidzamā kongresa laikā ZZS paziņoja, ka nekādus radikālus lēmumus attiecībā uz Lembergu nepieņems un norobežošanās un citus paziņojumus nepaudīs.

Viņa vērsa uzmanību, ka tiesvedības ietvaros, kur ir pirmās instances spriedums, netika apstiprināta neatļauta valsts resursu ļaunprātīga izmantošana savām biznesa interesēm. Tajā stāsts ir par negodīgu komercpraksi, kas realizēta 90.gados. Ja Lemberga kungs šobrīd atrodas cietumā, tad mēs varam izdarīt secinājumu, ka situācija ir mainījusies un viņa politiskā ietekme acīmredzot līdz ar ZZS nonākšanu opozīcijā ir mazinājusies, jo pretējā gadījumā diez vai viņš atrastos ieslodzījumā,” saka Metla-Rozentāle, piebilstot – Lemberga ekonomiskā ietekme varētu būt reģionālajā līmenī un ostu biznesā. Viņa ekonomiskā ietekme nākotnē lielā mērā būs atkarīga no turpmākajām tiesvedībām. Ja ietekme politiski būtu tik liela, tad viņš, visdrīzāk, neatrastos cietumā. Esot cietumā, iespējams, ar tiesas spriedumu viņš zaudē arī savu ekonomisko spēku.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Šlesers – kā pazemota raķete?

Savukārt, runājot par Aināru Šleseru, Metla-Rozentāle atgādināja, ka viņš nekad nav bijis politiķis, kas ar panākumus būtu sasniedzis ar izteiktu intelektu vai kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Viņa veiksmes priekšnoteikumi ir bijuši ārkārtīga mērķtiecība un neatlaidība. Viņu taču sauca par buldozeru un raķeti. Kāds mans kolēģis teica, ka Šlesers nekad nestāvēja otrajā rindā. Viņš vienmēr izsprauksies un stāvēs pirmajā. Viņš vienmēr ir vēlējies izcelties un pierādīt, parādīt sevi. Uzskatu, ka beidzamo dienu notikumi ar viņa izsaukšanu uz prokuratūru viņam bija liels publisks pazemojums. Tieši šī iemesla dēļ viņš varējis paziņot, ka nolēmis atgriezties politikā. “Viņš negrib pieņemt to, ka publiskajā telpā par viņu ir šāda neglaimojoša informācija.

Šleseram ir bijušas greznas reklāmas kampaņas un viņa “amerikāņu sapnis” savā laikā bija kļūt par premjeru. Par viņam ļoti būtisko publisko tēlu liecina arī beidzamā jubileja, kur viņš bija saaicinājis lielu daļu no bijušās un esošās politiskās elites: “Viņam ir svarīgi, lai redz, ka viņš ir varens.”

Atgriešanās politikā, tīri fiziska klātbūtne diez vai notiks, bet tas, ka viņš ir pie dažādiem politiskiem procesiem klātesošs, tas ir nenoliedzami. Par to ik pa laikam dzirdam arī publiskajā telpā, piemēram, saistībā ar dzelzceļa pārvadājumiem caur Lietuvu uz austrumiem un bijušā Latvijas dzelzceļa vadītāja Uģa Magoņa nodarbināšanu. Tas liecina par saitēm, kas pastāv starp viņu un politisko eliti.

Vienlaikus politoloģe nedomā, ka Šleseram patlaban ir liela politiskā ietekme. Šlesera darbība saistīta ar dažādām partijām, piemēram, Gods kalpot Rīgai, Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema politiskajiem spēkiem. Ja viņam būtu liela politiskā ietekme, tad šobrīd viņam nebūtu jālūdzas pēc atbalstītājiem, bet politiskie spēki paši gribētu viņu pieņemt savā komandā.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Šķēle – ir visietekmīgākais politiski un ekonomiski

Bet Andris Šķēle, pēc politoloģes vērtējuma, patlaban ir politiski un ekonomiski visietekmīgākais no šiem trim-A cilvēkiem. Viņš, protams, šobrīd ir visnemanāmākais, bet es gribētu teikt, ka visietekmīgākais. Tāpat viņa norādīja, ka Šķēle un Šlesers daudzos projektos ir biznesa partneri.

Jāsaka, ka Šķēles kungs, manuprāt, strādā ar visām partijām. Viņš ir gatavs runāt ar ļoti plašu politisko spektru,” saka Metla-Rozentāle, atgādinot atkritumu skandālu Rīgā, kur darbojās “Saskaņa”. Tajā pašā laikā tiek norādīts uz viņa saitēm ar “Attīstībai/Par!”.  “Viņš neafišē sevi, viņš nerunā par saviem projektiem skaļi, viņš nerunā par savām saitēm, viņš nerīko skaļas dzimšanas dienas, kur varētu atšifrēt viņa saites, bet tajā pašā laikā viņa saites ir dažādu neformālu kontaktu veidā un viņš ļoti labi māk izmantot cilvēkus savām vajadzībām. Piemēram, viņa atgādināja Alvja Hermaņa viedokļa izmantošanu un koncertzāles celtniecības stāstu Andrejostā.

Domāju, ka var droši teikt, ka šobrīd visietekmīgākais ir Šķēles kungs, lai gan viņš ir arī publiski visnemanāmākais. Šlesera kungs ir kā Šķēles kunga biznesa partneris, politoloģes vērtējumā Šleseram nav tik labas spējas veidot kontaktus, un viņš arī politiskajā elitē ir neviennozīmīgi vērtēts.

Šķēle ir ietekmīgs gan ekonomiskā, gan politiskā ziņā. Publiskajā telpā ir diezgan daudz informācijas par to, kas pieder Šķēlem, viņa ģimenei un saistītajiem ļaudīm. Tās ir ļoti dažādas industrijas: gan atkritumi, gan energoresursi, gan rūpnieciskie uzņēmumi. Ļoti plaša spektra uzņēmumi. Tāpēc es domāju, ka ekonomikā viņš ir nenoliedzami valstī ļoti nozīmīgs uzņēmējs.

Tas nebūtu absolūti nekas slikts vai nopeļams, bet, protams, tāda mēroga uzņēmējs ar viņa politiskajiem sakariem, kas viņam ir no tiem laikiem, kad viņš bija vairākkārtējs premjers, gribot negribot šos sakarus izmanto. Ja tev pieder atkritumu uzņēmums un tu dzirdi, ka Rīga meklē atkritumu uzņēmumu, tad tu piezvani tiem cilvēkiem, kuri ir tavā telefona grāmatiņā un pajautā, kāda ir situācija un ko tu varētu darīt, ja gribētu šajā pasākumā piedalīties u.t.t.

Politoloģe arī izteicās, ka Šlesers nespēj būt tik izturēts kā Šķēle, kurš par aicinājumu ierasties prokuratūrā izteicās ļoti korekti, mierīgi un ieturēti, saglabājot savu stāju. Šķēle teica, ka tas viņam ir ļoti liels pārsteigums, ka nekam tādam nebija gatavs, ka neko tādu līdz šim nezināja: Nekas neliecināja, ka viņam būtu kāds stress. Emocijas netika paustas. Savukārt Šleseru notikušais tā pazemoja, ka viņš nespēja būt tik izturēts. Viņš reaģēja emocionālāk un pat izteicās, ka varētu iesaistīties politikā un dibināt kārtējo partiju.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Savukārt pētījumu centra SKDS vadītāja Arņa Kaktiņa vērtējumā

Lembergs, Šlesers un Šķēle diezgan maz ko var mainīt Latvijas politikā: “Valdības viņi nespēj mainīt.” Turklāt viņu spēja ietekmēt bijusi minimāla jau pirms trim četriem gadiem. Protams, viņiem ir zināma ietekme. Skaidrs, ka viņiem ir kaut kādi resursi, uzņēmumi, kaut kas. Nav jau tā, ka viņi ir gluži kā statistiski vidējais cilvēks. Bet katrā gadījumā, kad tiek runāts par oligarhu milzīgo ietekmi Latvijā, es domāju, ka tas viss ir stingri, stingri pārspīlēts.

Laiki, kad šiem cilvēkiem bija reāla vara, manā skatījumā ir ļoti sen aiz muguras. Cita lieta, ka daļai šķiet, ka vēl aizvien mēs runājam par objektīvu lielu politisku un ekonomisku varu apveltītiem cilvēkiem. Kaktiņš minēja dažus acīmredzamus pierādījumus, ka viņiem ne tuvu nav tādas varas un ietekmes, kā dažkārt runā publiskajā telpā. Piemēram, ja tiešām šiem cilvēkiem būtu tik liela vara un ietekme, kāda viņiem tiek piedēvēta, vai lietas varēja aiziet tik tālu, ka Lemberga kungs jau sēž cietumā fiziski aiz restēm, bet diviem pārējiem ir svaigi atvērtas krimināllietas par seniem pagātnes notikumiem? Kādā veidā šie fakti iet kopā ar šo cilvēku milzīgo un politisko ietekmi? Manā skatījumā – nekādi.

Tie ir acīmredzami pierādījumi tam, ka šo cilvēku ietekme ir ļoti pārvērtēta. Ja viņiem būtu šī milzīgā ietekme, kas tiek piedēvēta, tad diezin vai šādas lietas notiktu,” savu viedokli pauž Kaktiņš, kas neredz pamatu tam, ka tuvākajā nākotnē Lemberga, Šlesera un Šķēles ietekme varētu pieaugt.

Ar atskatu tuvā pagātnē! Kāpēc jāatgādina šīs dažas labi zināmās vēstures lappuses?

Lielās jubilejas un gadadienas atzīmējot, mēs redzam galvenokārt tās gaišajās lappusēs, bet izliekamies nemanām tās tumšās lapas!

* – Autoram nav ne darba, ne juridisku, ne arī finansiālu attiecību ar sarunās un to publicēšanā iesaistītajām pusēm. Raksta mērķis ir aplūkot šo notikumu plašākā vēstures kontekstā un izteikt cieņu stingrai pilsoniskai atbildībai.

Vilis Seleckis: Putins ir tepat blakus… + Indulis

Views: 23