Visi portāli tik uzbāžas ar jaunumiem par Magoni, Zuti, Didriņiem, Virsnīšiem, Kambalām vai Kivičiem.
Nekad neesmu sapratis tos kam šie mēsli interesē…
Jo netīrāki rakstiņi, jo lielāks kumoss! cik gan tur visā ir patiesības?
Un skarbākais, ka ar citu dzīves ķidāšanu žurnālisti pelna sev maizīti..
Manuprāt, jēga ir tikai tad, kad cilvēks beidzot aizdomājas, kas notiek tieši ar viņu, nevis lasa žurnālos, kas notiek ar citiem.
Ieskatīties sevī – tas ir vienlīdz grūti gan sievietei, gan vīrietim!
Tas nozīmē tikt konfrontētam ar savām jūtām un pārdzīvojumiem, kurus, iespējams, nemaz negribas redzēt vaigā.
Ja ir problēmas, sievietes metas par to runāt, savukārt vīrieši mazāk runā, bet vairāk dara.
Vai viņiem izdodas vai neizdodas – tas jau ir cits jautājums.

Bieži vien runas par neprecēšanos sākas tad, kad kaut kas neiet labi.
Var gadīties, ka abiem partneriem ir atšķirīgs skatījums uz laulību!
Papiemēram – vista bēg prom no gaiļa un skatās atpakaļ, vai nav pārāk tālu aizskrējusi…
Tas tāpēc, lai gailis varētu viņu panākt.
Kaķiem ir, savas, pāra rotaļas.
Faktiski ir tā, ka abiem – gan sievietei, gan vīrietim – ir nepieciešama distance, tikai katrs šo distanci uztur citādi!

Lai vai kā, bet oficiāli reģistrēto laulību skaits arvien samazinās. Vai tam ir kāds izskaidrojums?… nezinu!
Agrākos laikos laulību pieprasīja sabiedrība. Visi interesējās – kad beidzot jūs precēsieties?
Tagad sabiedrība pret laulības lietām kļuvusi tolerantāka.
– Visbiežāk cilvēki saka – mums tāds papīrs nemaz nav vajadzīgs, mūs vieno jūtas, nevis kaut kāds dokuments! Un labi ka vēl tā.
Bet mēs labi redzam, ka cilvēki nevēlas uzņemties atbildību tur, kur to var neuzņemties… varbūt, tur tas “suns aprakts”?
Viņi vienkārši paļaujas uz likteni un cer, ka abu mīlestība būs stipra un mūžīga.
Un reizēm ne tikai vīrietis, bet arī sieviete nevēlas precēties.
Galu galā tā taču ir mana atbildība, ka es dzīvoju kopā ar cilvēku, kurš nevēlas oficiāli reģistrēt laulību.
Vai nu es dzīvoju kopā ar viņu un par to uzņemos atbildību, vai arī šķiros, nevis dzīvoju kopā un gaužos, ka viņš man sabojājis visu dzīvi.
Ja esi veicis izvēli, tad uzņemies par to atbildību!

Sabiedrībā lielākoties valda uzskats, ka cilvēks var būt laimīgs tikai attiecībās.
Bet vai tiešām tie, kas ir attiecībās, ir laimīgāki? Tā nebūt nav.
Vienam garšo sāļi ēdieni, citam – saldi. Vienam trūkst sāls, otram – cukura.
Pats galvenais, lai cilvēks JŪTAS gandarīts un mierīgs.
Un vienalga, ar ko viņš dzīvo kopā, – ar sievu, vīru, suni, kaķi vai mašīnas riteni. Kāda starpība?
Nav absolūtas laimes receptes. Galvenais, lai ir miers.
Ja tā nav, cilvēks ir nelaimīgs.
Tā arī rodas teroristi, kas gatavi citus uzspridzināt.
Viņos nav miera!

Tie vīrieši, kas dzīvo vieni un nemaz necenšas veidot attiecības, tiek uzlūkoti ar aizdomām.
Šķiet, ka ar viņiem vai kaut kas viņos nav īsti kārtībā, sauksim lietas īstajos vārdos – nav viss mājās.
Liela sabiedrības daļa uzskata, ka visiem jābūt vienādiem. Visiem jāprecas, visiem jātaisa bērni.
– Ja vistu fermā ir kāds cālis ar punktiņu, viņu noknābā.
Tādu cāli iznīcina, jo viņš vienkārši ir citāds.
Un sabiedrībā notiek līdzīgi, kā vistu fermā, – mēs knābājam atšķirīgos.
Bet vai tas ir vajadzīgs… lai taču dzīvo!

Bailes tuvāk iepazīties ar sievieti – tās ir bailes saņemt kurvīti?
– Cilvēki būtu laimīgāki, ja neizvirzītu pret citiem tik augstas prasības.
– Saņemt kurvīti nav patīkami. Turklāt publika gaida, ka vīrietis atjās uz balta zirga.
Reizēm vīrietis apjūk, jo viņam nav tā baltā zirga /BMW izskatā/
– Ne visiem ir balts zirgs, pietiekami daudz naudas vai iespēju.
Ja vīrietis ir labi situēts, viņam var rasties aizdomas, ka viņu iekāro tikai tāpēc, ka viņš ir bagāts.
Bet viņš, protams, vēlas, lai, viņu pašu, mīl, nevis, tikai, viņa bankas kontu.
Tieši tāpēc daudzi bagāti vīrieši ir vientuļi, jo baidās, ka attiecībās viņus izmantos.
Baidās, ka potenciālajai partnerei ir vajadzīga nauda, nevis viņš pats.
Un tā, nu ir, īsta VIENTULĪBA – būt vajadzīgam tikai naudas dēļ, bez mīlestības!