Mēs cilvēki, vairumā, esam pārāk lieli egoisti, lai varētu veidot ilgstošas, laimīgas, dzīvas attiecības.
Parasti attiecības noturas tāpēc, ka vienam tajās ir ērti un izdevīgi, bet otrs ir materiāli vai psiholoģiski no tā pirmā atkarīgs.
Lūk, arī visa romantika!
Taču tā kā tas ir pārāk nesmuki un skarbi, cilvēki to dēvē par mīlestību un nopietnām attiecībām, kuras ir tik nopietnas, ka izzūd smaids no sejas un muskuļi paliek stīvi!
Ir tāda anekdote iz dzīves, – man bija tik nopietnas attiecības, ka to laikā ne reizi nepasmaidīju!
Mīlestība ir praktiskas rūpes par nākotni, kas iekļaus sevī gan dzīvi, gan dzīvības prieku.
Bēdz no skumjām un bēdz no attiecībām, kurās sajūties lieks!

Skaistākās satikšanās, parasti, dzīvē ir bijušas kā brīnišķīga nejaušība, dāvana.
Kad viens no otra NEKO negaidām, bet vienkārši kopā brīnišķīgi, skaisti, romantiski pavadām laiku.
Bez cerībām, bez nosacījumiem, bez centieniem veidot ko nopietnu.
Visas tās nopietnās attiecības, jau pašos sākumos, ir nolemtas fiasko!
Jo tad, tas viss, atgādina darba interviju.
Cik tu pelni? Ko tu spēsi dod? Kādi ir tavi trūkumi un vai man tie ir pieņemami? Kāds tavs svars? Kāds, kurā vietā, izmērs?!
Vemt man, no tā visa, gribas, nevis konstruēt ar kādu nopietnas attiecības!
Tā visa rezultāts ir pieviltas cerības. Izbrāķēšana. Vilšanās.

Mīlestība, ko mēs jūtam uz pretējo dzimumu, visbiežāk ir egoistiska un sagādā lielas sāpes.
Nezinu, kā citi, bet es tā nemāku svēti un cēli mīlēt, negribot būt ar šo cilvēku kopā pa īstam.
Vai arī, gribu būt kopā bet nejūtu prieku, kad viņš ir kopā ar mani.
Mēs nokļūstam otra atkarībā tāpēc, ka mums pastāvīgi vajadzīgs, lai tas otrs mūs atbalstītu mūsu eksistencē un no tā arī izriet tās bailes pazaudēt otru.
Nu nav manī tās svētās, cēlās mīlas.
Ir tikai parastā, ir dzīvnieciskā, tā, kas pieprasa jūtas un prieku, kā arī – pēcnācējus, nevis jūsmošanu mūža garumā no attāluma.
Jā,… tas viss pārāk stipri sāp, lai tam veltītu mūžu!

Ja jūti, ka attiecības nav dzīvotspējīgas, tevi māc skumjas, jo vienpusēji uzturētas attiecības /vai laulība/ nekad nebūs ne laimīgas ne ilgstošas!
Tās ir kā sile, kuru viens pilda, otrs no tās barojas.
Viens pie tās siles dzīvo, otrs atnāk, kad izsalcis – paēst.
Tā ir apzināti nenoslēgta sistēma, jo kāds no tās dalībniekiem nevēlas uzņemties atbildību par kopību.
Laulība, ir vien tās dalībnieku, paziņojums pasaulei, lai tā neiejaucas divu cilvēku dzīvē.
Ja cilvēki neciena sevi, tad arī neciena robežas.
Precētie dēli nešķiras no savām mātēm, precētie vīri sameklē mīļākās, sievietes piekrīt būt par tām…
Klausījos interviju ar žigolo. Sapnis! Šī nav reklāma.
Tu samaksā par jauki, kopā, pavadītu laiku /tas, varbūt, arī izmisuma solis/ .
Pasākuma apmeklējums, sarunas, romantiska vīna iedzeršana sveču gaismā, masāža un finālā sekss, ja kliente to vēlas.
Viss godīgi un nekādu viltus cerību, nekāda falša, ne teātra, ne interviju, ne pienākumu, tikai nauda…

Tas jau nav arī nekas nereāls, – apprecēties.
Bet mani vienmēr ir biedējusi doma, kā pēc tam būs, – izšķirties.
Jā, un attiecības biedē tieši ar to, ka būs vēlāk grūti atkratīties no tā cilvēka. Kas piesūksies kā dēle.
Tās ir tās, nopietno, attiecību šausmas, kad izsapņotās mīlestības un kaisles vietā dabū rutīnu, pieradumu un pat slimu atkarību!
Patiesi laimīgs cilvēks ir tas, kam lemts izjust īsto mīlestību, bet dzīve mums katram ir sava, ar saviem ideāliem.
Un katram sava spēja to saskatīt, sajust, izdzīvot, pārdomāt, kas ir mīlestība, un baudīt to, kas ir dots uz šo brīdi.
Mīlestību pret sevi, pret mīļoto cilvēku, bērniem…
Mīlestībai ir daudzas valodas: pieskāriens, apliecinājuma vārdi, saturīgi pavadīts laiks, dāvana, praktiskā palīdzība…

Bet dzīve nav rožu dārzs!
Un kopdzīves laikā var paradīties dažādas cilvēka novirzes. Un viena no tām var būt vardarbība.
Nevardarbīgā vardarbība manuprāt ir bīstamāka par atklāto.
Jo attiecības, kurās cilvēki reāli kaujas, nevar vilkties mūžīgi.
Ir vardarbības fakts. Un tas ir jārisina.
Parasti cilvēks, kurš negūst kaifu no upura lomas, iziet no tādām attiecībām.
Nereti tādas attiecības izbeidzas ar upura vai varmākas nāvi.
Briesmīgi…

Risinājums, lai arī drastisks, ar gadiem tomēr, atnāks!
Attiecības, kurās vardarbība tiek dozēta kā inde mazās dozās, var vilkties gadiem ilgi un indēt blakus cilvēku. It kā viss ir labi! Nesit taču!
Bet cilvēks sāk slimot, deformēties, slīgt apātijā. Cilvēks meklē iemeslus, risinājumus, bet iemesls ir acu priekšā.
Smalki dozēta inde, nicinošu piezīmju veidā. Kad to pārmet, atskan rotaļīgs, – “Es pajokoju!”
Ja nesaprot cilvēks šo “smalko” humoru, viņam saka, – “Tu esi jucis, dzer nervu zāles!”
Šo visu elli kā plakāts dekorē frāze, “Tu pie visa esi vainīgs!”
Mūsdienās to sauc par mobingu.
Tas ir sastopams it visur, – internetā, skolās, ģimenēs, darbā utt.
Bieži vien to noteikt, definēt ir pārāk grūti, pat neiespējami.
Bet, reāli, tas atstāj zilumus un dziļas brūces sirdī, psihē, prātā.
Nereti noved cilvēku pat nāvē un neviens ne pie kā neskaitās vainīgs, izņemot pašu upuri.
Tāpēc nekad neesi upuris un nekad neesi varmāka!
Mēs esam aicināti būt par cilvēkiem!
Labiem cilvēkiem.