Negribēju līst /rakstīt 2022.g maijā/ tai politikā, bet, tomēr, neizturēju. Mani priecē doma, ka mani vārdi kādā brīdī var kļūt par veldzi izslāpušai dvēselei vai par ceļa rādītāju samulsušam prātam…

Mūsu valdība protams zina vairāk, nekā mēs, bet domāju, arī viņi nav līdz galam informēti par visu notiekošo, jo ir sīki spēlmanīši lielo spēlē.

Neko daudz patiesībā mēs nevaram ietekmēt, apkārt notiekošajā. Apkārt notiekošais gan ietekmē mūs visus un mēs pat esam par notiekošo atbildīgi. Visi!
Jo tās ir sekas, augļi. Visa kopsumma. Mēs varam tikai ieskatīties paši sevī un veidot savu iekšējo pasauli.

Tagad visas emocijas ir uzkarsētas. Sāp visvairāk tieši naidošanās tuvu cilvēku, brāļu – māsu starpā (tāpēc arī tapa šis rakstiņš) un te jau ir runa par cilvēci kā tādu. Vecu naidu uzrakt var vienmēr, bet kā iemācīties dzīvot draudzīgi?! Mūsu situācijā tas šķiet neiespējami, bet… Bet es domāju, nākotnē nemaz nevarēs citādāk. Nāksies dzīvot pa jaunam, veidot jaunas konstrukcijas, sistēmas, attiecību modeļus utt.

Protams, mums ir nepieciešami visi attīrīšanās etapi, lai mēs varētu pastāvēt arī turpmāk. Arī ļoti sāpīgi un grūti. Tagad ir vainīgo meklēšanas un vainošanas etaps ar visu tā postu.
Lai gan patiesībā – viss ir bijis tā, kā tam jābūt un viss ir tā, kā ir. Neviena vainošana neko nedos.

Šonedēļ (9 un 10. maijā 2022.g) pieredzētajā Krievijas atbalstītāju pulcēšanās pie pieminekļa, Uzvaras parkā, daudziem Latvijas iedzīvotājiem vēlreiz devusi apliecinājumu, ka šādam okupācijas simbolam nav vietas Rīgā. Un jau tagad skaidrs, ka nauda darbu veikšanai būs – “Ziedot.lv” kontā atbalstu pieminekļa nojaukšanai ar ziedojumu pauduši jau tūkstošiem cilvēku, plānots arī gājiens, pieprasot tūlītēju tā demontāžu.

“Mūsu aicinājums ir nevilcināties, tas piemineklis ir jāgāž un ļoti ātri. Tādēļ mūsu mērķis ir parādīt, ka šī ir Latvijas iedzīvotāju iniciatīva. Pilnīgi miermīlīgs gājiens, mēs neprovocēsim nevienu, neesam tādi paši, kā tie cilvēki, pret kuru idejām mēs iestājāmies, tāpēc es ļoti priecāšos, ja policija būs klāt un uzraudzīs arī kārtību, atbalstīs mūs, lai viņi varētu dabūt atpakaļ tos kredīta punktus par to, ka sabiedrība viņiem reāli uzticas,” saka Eilands. Jau ziņots, ka piektdien (20.maijā) plānotajā gājienā, pieprasot nekavējošu Uzvaras parkā esošā padomju pieminekļa nojaukšanu, varētu piedalīties aptuveni 5000 cilvēku, norādīts pasākuma pieteikumā pašvaldībai.

Gājiens notiks no plkst.18 līdz plkst. 20.30. Tas sāksies pie Brīvības pieminekļa, virzīsies pa Kaļķu ielu cauri Vecrīgai, tad pāri Akmens tiltam uz Pārdaugavu un noslēgsies pie pieminekļa padomju armijas karavīriem. Oficiālais pasākuma mērķis ir “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” – prasība aizvākt visus padomju ideoloģiskos pieminekļus un citus priekšmetus.

“Okupācijas pieminekļa” nojaukšanai Saziedoti 242 919.03 € (14.maijs). Ziedotāju skaits sestdien pusdienlaikā pārsniedza 16371. TV3 raidījumā “900 sekundes” Rīgas vicemērs Edvards Smiltēns (LRA) norādīja, ka pieminekļa nojaukšanas izmaksas atkarībā no veida varētu būt mērāmas no 40 000 eiro līdz par 100 000 eiro. Nemaz jau neiet tik vienkārši, ar to ziedošanu. Pa nakti un šorīt, bija mājas lapai kiberuzbrukums no Krievijas (attēlā). Bet patlaban platforma ir atsākusi darbu un cilvēki var turpināt ziedot naudu.

“Okupācijas piemineklim” nav vietas Latvijā. Tas ir simbols okupācijai, pie kura pulcējas kara un vardarbības sludinātāji, un viņu okupāciju slavinošie saukļi un simboli aptraipa mūsu tautas vēsturi, cieņu un vērtības.

Un pats sliktākais ir – tur pulcējas ļoti daudz jauniešu!

Par šādu pārkāpumu fiziskai personai likumā paredzēts sods līdz 350 eiro. ( pēc tāda soda daudzi baidīsies tā uzvesties). Tāpat vēstīts, ka saistībā ar notikumiem 10.maijā pie padomju pieminekļa Pārdaugavā Valsts policija sākusi trīs kriminālprocesus un 20 administratīvā pārkāpuma procesus. Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks trešdienas rītā LTV “Rīta panorāmā” pastāstīja, ka ir zināmi un pie atbildības tiks saukti “faktiskie sapulces” organizētāji. Tie esot vismaz kādi četri cilvēki, kuri aicināja cilvēkus atkārtoti doties pie pieminekļa un sagādāja priekš visiem ziedus.

Rīgas dome piektdien ārkārtas sēdē nolēma demontēt padomju pieminekli Pārdaugavā.

Deputāti nolēma uzdot “Rīgas pieminekļu aģentūrai” veikt nepieciešamās darbības, “lai nodrošinātu objekta “Piemineklis Padomju armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem” demontāžu”.

Tāpat deputāti nolēma uzdot Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentam, Rīgas domes Īpašuma departamentam un Rīgas pašvaldības policijai sniegt “Rīgas pieminekļu aģentūrai” nepieciešamo atbalstu lēmuma izpildes nodrošināšanai.

Par demontāžu balsoja 39 deputāti, pret – 13. Nebalsoja viens deputāts, bet septiņi nebija ieradušies.
Jautājums par pieminekļa nojaukšanu īpaši aktualizējās pēc Krievijas sāktā kara pret Ukraina.
Pieminekļa celtniecība un Uzvaras parka pārbūve noritēja no 1979. līdz 1985.gadam.
Savulaik piemineklis tika bojāts spridzināšanā. 1997.gada organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieki mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekli, spridzināšanas laikā bojā gāja divi no spridzinātājiem.
Par svētvietu to reiz gribēja padarīt arī Kārlis Ulmanis. Okupācijas laikā tā izrādījās piemērota vieta, kur uzsliet karātavas. Kas īsti šī ir par vietu? Uzvaras laukums vai joprojām karalauks?

Latvijas okupācijas svētki

10. maija vakarā izlasīju internetos, apmēram, šādas te rindas: “Lai nekādi netiktu provocēti okupantu armijas fani, ir notikusi neiedomājama valsts mēroga provokācija pret visu latviešu tautu kopumā. Šis būs pielicis punktu vienas puses bezizmēra iecietībai, un šo atcerēsies vēl ilgi, arī pēc vēlēšanām. Tajā dienā daudzkārt atkārtoju premjera Kariņa teikto: “Nebiju domājis sadusmoties, bet es esmu sadusmojies.”

Un, lūk, kamēr visa latviski noskaņotā nācijas daļa naivi uzskatīja, ka izvarotāju armijas pielūgsme šogad netiks pieļauta, Valsts policija parūpējās par pretējo. Visas dienas garumā varējām vērot, kā līksmi putinisti danco līdzās policijas busiņiem padomju dziesmu pavadījumā. Bet, kolīdz sociālajos tīklos parādījās informācija par to, ka cilvēku pacietības mērs ir pilns un uz pasākumu dosies arī protestētāji, piekļuve teritorijai ar automašīnām nekavējoties tika norobežota.

Proti – pasargāsim tos nabaga putinistus no nacistisko latviešu uzbrukuma.

Provokācijas, tā sakot… Un arī uz vietas viss kā nākas – policijas ķēde visapkārt okupācijas mīļu izklātajiem ziediem un svecēm sargāja viņu tiesības kopīgi izpildīt Padomju Savienību slavinošas dziesmas. Katras dziesmas beigās pūlis uzgavilē ar aplausiem un vienotu: “URRĀĀ!” Kā tādos dziesmu svētkos – Latvijas okupācijas svētkos!

Varbūt tas skan pārāk skaļi vai provokatīvi (ha, ha), bet padomāsim – ko tieši visi šie cilvēki atzīmē pie okupācijas pieminekļa? Vai tiešām uzvaru pār fašismu? Tad kāpēc viņi ierodas tikai ar Krievijas karogiem? Kāpēc šo uzvaru neatzīmēt arī ar Latvijas karogiem? Mēs taču it kā kopā to fašismu pieveicām, un jūs pat palikāt šeit uz dzīvi. Turklāt dižās uzvaras laikā un daudzus gadus pēc tam Krievijas karogs bija citās krāsās. Jocīgi! … Bet nojauta ir.

Vai tiešām viņi ierodas godināt mirušos vectēvus un citus karā aizgājušos radus?

Man šķiet, ka adekvāti cilvēki aizgājējus piemin kapos un klusumā, nevis parkā ar tumbiņām skandinot sūdīgu mūziku, dzerot šņabi un cepot šašliku. Var jau būt, ka viņi arī kapos šādi dara, tiešām nezinu.

Trīsdesmit gadus mēs bijām šos nelūgtos viesus tolerējuši un ļāvuši reizi gadā taisīt šo valsti un tās iedzīvotāju pašapziņu pazemojošo jandāliņu. Mēs runājām par integrāciju, centāmies draudzēties un ļaut justies kā mājās. Mēs iemācījāmies viņu valodu un sarunu laikā uz to brīvi pārgājām.

Šogad bija pirmā reize, kad Ukrainas kara šausmu ēnā mēs ļoti vienkārši palūdzām – ŠOGAD, LŪDZU, NĒ! Vismaz šo vienu reizi parādiet, ka jūsos ir kaut vai neliela empātija pret kādu citu. Ka jūs spējat kaut vai uz šo vienu mirkli neredzēt Krieviju kā vareno atbrīvotāju, bet pretīgu nāciju iznīcinātāju, kāda tā ir. Tā vietā mēs pie pieminekļa saņēmām divdiennieku. Citi ziedus klāja vēl trešajā rītā. Nevarēja vien norimties.

Tāpēc nē – tur netiek svinēta fašistiskā režīma sagrāves diena. Tas nav par mirušajiem vectēviem. Tas ir tikai par to, lai parādītu, ka Latvija, latvieši un viņu jūtas ir pie pakaļas. Un ne jau viņiem būtu jāvācas prom, bet gan mums. Pēc iepriekšējā raksta publicēšanas kāds nepazīstams Igors Karpovs man facebook čatā tā arī uzrakstīja: “катись прочь из Латвии. ты тут нормальным людям жить мешаешь. пошёл н….й” (vācies prom no Latvijas, tu šeit normāliem cilvēkiem traucē dzīvot, atp…ies).

Ļoti gribas domāt, ka savā valstī mēs tomēr neesam lieki! Tad tu aizdodies uz pasākumu paust savu nostāju un vārda brīvību, bet, kamēr policija apsargā krievu dziesmu dziedātājus, tevi palūdz doties prom. Un ļaužu pulciņam ar Latvijas un Ukrainas karogiem pārāk tuvu pietuvoties dziedātājiem neļauj.

Jo, lūk, – Latvijas un Ukrainas karogi šajos okupācijas svētkos ir provokācija. Latvijā! Nevis dejas pie okupācijas režīmu slavinošām dziesmām un Krievijas karogi, nē. Provokācija ir Ukrainas karogs Ukrainā cietušo un bojāgājušo piemiņas dienā un Latvijas karogs Latvijā. Šo joprojām ir ļoti grūti sagremot.

Vācieties prom no Latvijas!

Tāpēc teikšu īsi un vienkārši – ikvienam, kas šogad 9. un 10. maijā nolika ziedus “uzvaras” parkā vai pie jebkuras citas padomju laiku slavinošas būves, ir laiks doties vienā virzienā uz austrumiem.. Čemodāns, stacija, Maskava – šiem cilvēkiem mūsu valstī nav vietas.

Šie cilvēki pilnīgi nepārprotami parāda, ka viņiem pie pakaļas tas, ko šis datums nozīmē Latvijai un latviešiem. Viņiem ir pie vienas vietas okupantu armijas pastrādātās zvērības Ukrainā. Viņi pilnīgi nepārprotami tikai priecātos, ja kaimiņu salašņu armija ierastos arī šeit. Viņiem ir uzspļaut mūsu vērtībām, viņiem riebjas NATO un Eiropas Savienība. Un nav skaidrs, kāda velna pēc viņi visi nav aizvākušies uz savu sapņu zemi.

Protams, ir baigi forši brīvi un bez vīzām ceļot pa Eiropu un pārējo pasauli. Ir forši gulēt sapuvušo rietumu ērtajā dīvānā, skatīties sapuvušo rietumu lielisko kino, piedzerot un pieēdot klāt sapuvušo rietumu garšīgos dzērienus un ēdienus. Paralēli runājot par to, cik Krievijā viss ir lieliski, kaut paši tur labi ja kaut reizi ir bijuši ekskursijā.

Bet varbūt patiesā problēma ir tā, ka mēs neesam pietiekami nepārprotami pateikuši, ka šeit viņus nevienam nevajag. Tad nu, lūk, – vācieties!

Arī 9. maijā mēs tā piekāpīgi tomēr atļaujam visiem interesentiem pie Pārdaugavas kauna staba nest ziedus. Un arī pie okupekļa izstādītā fotoizstāde ar Ukrainas kara šausmām pabīdīta tālāk no centrālās ejas un aizslēpta aiz žoga. Lai lieki nesatrauktu kādu neļķnesēju. Tā sakot, lai izvairītos no iespējamajām provokācijām. Citādi kāds nabadziņš vēl ņems un apvainosies, un tad nu gan būs traki, kā tad mēs tā.

Un tad iet neļķoties ne tikai pensionāri un jaunieši, bet pat politiķi. Un ar to vēl lepojas. Kamēr Polijā nikns iedzīvotāju pūlis nelaida Krievijas vēstnieku nolikt ziedus un aplēja viņu ar sarkanu krāsu, paralēli kliedzot: “Fašisti! Fašisti!” Latvijā vēstniecības pārstāvji mierīgi ieradās un nolika vainagu. Vietā, pie kuras it kā aizliegts pulcēties. Vēl tikai policijas eskorta pietrūka.

Arī Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš lepni ziņo, ka 9. maijā viņam lieli svētki, jo viņa vectēvs cieņas un atzinības vārdus būtu vēlējies sagaidīt tieši šajā datumā. Elksniņš jau pirms tam bija rakstījis, ka varot jau visādus likumus pieņemt, bet nez vai tas traucēs iespēju pulcēties un atzīmēt “svētkus” Dubrovina parkā, ēdot šašliku.

Tāpēc teikšu tā – lielāka problēma par to, ka Andrejs Elksniņš nav aizvācies prom no Latvijas, ir tā, ka neaizvācās jau viņa vectēvs.

To pašu varu pateikt arī par Saeimas deputāti Regīnu Ločmeli un bijušo Eiroparlamenta deputātu Aleksandru Mamikinu. Vācieties prom un citus gadus varēsiet neviena netraucēti 9. maijā nest ziedus savā sapņu zemē pie Kremļa. Varēsiet klātienē vērot arī savu iemīļoto sieviešu slepkavu un bērnu izvarotāju armijas parādi.

Šie un līdzīgie cilvēki ir kā ērces ļoti veiksmīgi piezīdušies pie Latvijas demokrātijas vēnas. Viņi lieliski apzinās, ka tā pati “pretīgo un samaitāto rietumu” demokrātija, pret kuru viņi tik kaislīgi mēdz iestāties, ir vienīgais, kas pašus patur drošībā. Jo pie viņu mīļotā Putina jebkurš, kurš tik atklāti nokārtojas virsū vietējai varai un iekārtai, jau sen būtu nosūtīts uz kūrortu Sibīrijā vai pieplusēts, bez vēsts pazudušo lokam.

Bet pie mums viņiem ne tikai Latvijas pilsoņu pases, bet pat labi un ērti amati, no kuriem vēl augstākā līmenī kaitēt visai valstij kopumā. Un šī mīkstmiesība sāk mums pašiem atspēlēties.

Piemēram, Jelgavas domē ir tāds deputāts Andrejs Pagors. Ievēlēts no partijas “Latvijas Krievu savienība”. Andrejs apkāries ar Latvijā aizliegto Georga lenti, piespraudis pie auto Krievijas karogu un lielu uzrakstu par uzvaras dienu, aicina visus svinēt.

Vēl viņš (internetā) rakstīja šādi te:

“9 мая мы должны показать, что нас много. Приходите и возлагайте цветы. Не стоит бояться. Нас много и мы победим” (9. maijā mums jāparāda, ka mūsu ir daudz. Nāciet un nolieciet ziedus. Nebaidieties. Mūsu ir daudz, un mēs uzvarēsim). Ko tieši Andrejs vēlas uzvarēt, es nezinu un nevēlos uzzināt, tāpēc arī viņam varu pateikt to pašu – vācies no Latvijas.

Mums nevienam nav jāļauj kāpt uz savām galvām, un mums nekādā veidā nav jātolerē cilvēki, kuri neieredz ne tikai mūs, bet arī mūsu valsti.

Okupācijas piemineklis lidos, un domāju, ka līdzīgi arī kāds no tiem, kas bija atbildīgi par pēdējo dienu pasākumu neatļaušanu, lidos no sava amata. Šīs dienas bija grūti neuztvert kā spļāvienu sejā, un es no sirds ceru, ka precīzi tāpat sajutīsies arī visi vatesgalvas brīdī, kad viņu kauna stabs nobučos zemi.

Daudzi no mums jau ir izķepurojušies ārā no zampas, kāda daļa esam pašā zampas viducī, bet lielai daļai visa zampa vēl tikai priekšā.
Notiekošais atgādina mutuļojošu upi, kurai pāri dodas gnu antilopes, ir jātiek līdz krastam, bet pa ceļam var noslīkt, var apēst krokodili. Izturību un veiksmi mums visiem! Ļaunuma sēklas ir kā nezāles, kas savairojas un nomāc visu labības lauku. It kā nekaitīgas, populāras frāzes reizēm paveic šausmu lietas.
Tāpēc – būsim vērīgi un atbildīgi par to, ko mēs šērojam, iesakām, pavairojam arī internetā.

Es te, ne par Putinu, bet par Jums.

viņam ne silts, ne auksts no Jūsu šūmēšanās. Bet Putins savu saņems. Saudzējiet sevi un nerakājieties šajos mēslos. Mainiet savā dzīvē, ko vien varat ietekmēt, un nezūdieties par to, ko nevarat ietekmēt, un lai Dievs dod jums spējas atšķirt vienu no otra.

Pajautājiet, jebkuram, cilvēkam, kas ir vieglāk, uzcelt jaunu torni vai nojaukt esošo? Parasti atbilde ir: nojaukt jau uzbūvēto. Pareizi.

Kāpēc tas ir vieglāk? Tāpēc ka iznīcināšana neprasa domāt, domāt vajag, lai kaut ko radītu!

Pieminekļa nojaukšana Uzvaras parkā problēmu neatrisinās un mēs tagad, sākam, darīt to vienkāršāko, ko varam, vēl ir daudz pieminekļu. Mēs veicam šo voodoo rituālu. Bet cilvēku tas nemainīs. Problēma nav piemineklī, bet gan rituālā, kas tam pievienots. Ja nav jaunas vietas un rituāla, nav jēgas demolēt pieminekli. Ir jāmaina rituāla nozīme un vieta.
Kā jau tas ir izskanējis – Latvijā: Krieviski runājošie nav problēma, problēma ir “krieviski domājošie”

Papildināts. 22.maijā.

Piemineklis padomju okupantu uzvarai. Ko ar to darīs?

Tagad Saeima ir pieņēmusi visu nepieciešamo normatīvo aktu bāzi, tāpēc piemineklis ir pēc iespējas ātrāk jānojauc. Mani (Armands Krauze) pārsteidz Rīgas dome, kur vadībā ir gan “Jaunās Vienotības”, gan “Attīstībai/Par!”, gan “Konservatīvo” politiķi. Spriežot pēc viņu publiskajiem izteikumiem, var saprast, ka viņi ir nolēmuši šo lietu vilkt garumā – esot vajadzīgi iepirkumi, naudu, kas saziedota, varot tērēt tikai kādiem noteiktiem mērķiem.

Tas izskatās ļoti nelāgi. Rīgas mērs Mārtiņš Staķis jau ir bildis, ka diezin vai šogad to pieminekli izdosies novākt. Tas ir absolūti nepieņemami, ka birokrātijas līkločos lieta tiek vilkta garumā un Krievijas fašistu režīma atbalstītāji varēs turpināt pulcēties tā tuvumā. Pie šā pieminekļa nepulcējas tie, kuri grib godināt (piedzerties un ārdīties) 2. pasaules karā kritušos. Tie ziedus noliek pie kapavietām.

Šis piemineklis Rīgā nav kritušo godināšanai, bet vieta, kur pulcējas komunistiskā režīma atbalstītāji un tagad jau arī Krievijas fašistiskā režīma atbalstītāji. Tā nav nekāda piemiņas vieta, bet viens no propagandas elementiem. Nav pieņemama ziedu likšana 9. maijā, kad Krievijas fašistiskā režīma karapūļi slepkavo cilvēkus Ukrainā.

Uz šo pieminekli iet tie, kam ir saldas atmiņas par padomju režīmu un kas sapņo, ka varētu atjaunot Krievijas impēriju. Krievijas propagandisti jau ir aizrunājušies līdz Varšavai un pat līdz Gotlandes salai, kuru varētu atņemt Zviedrijai.

Ļoti pareizi, ka tika aizliegta uzvaras svinēšana 9. maijā. Ja būtu mana teikšana, es aizliegtu arī ziedu nolikšanu pie šā pieminekļa. To pieminekli var nojaukt pāris mēnešos. Manuprāt, līdz vasaras beigām tur vajadzētu būt tīrai vietai.

internets jau sāk šūmēties (14.maijs) :

Ikviena patiesība iziet trīs posmus. Vispirms tā tiek izsmieta, tad tai naidīgi pretojās, visbeidzot tā tiek pieņemta kā pašsaprotama.

Vai bailes latvim asinīs
No kremļa krieviem jau cik gadus –
Lūk, atomu šie palaidīs,
Jo nemīlam šos ”velna radus.”

Vēl piektā kolonna ir šeit,
Kas krieviski pie mums grib dzīvot,
Vai laiks nav pienācis reiz beigt
Šiem klanīties, ja valsts reiz brīva?

Un kur šie vērsīs ieročus,
Ja krievu kerza liks te pēdu –
Šī prokremliskā čūska čukst:
”Par maz jums, nacisti, to bēdu…”

Es vēlos būt tai paaudzē,
Kas Pārdaugavas fallu gāzīs –
Jo ir tik daudz kas upurēts,
Bet sirdsapziņas rētas nedzīst.

Kā baidos aiziet debesīs,
Līdz okupeklis tur vēl stāvēs –
Vai nesaprot to augšas šīs,
Ka tas mums riebj kā rūgta nāve! / Stasis Uzāns /

Papildināts 2022. gada 25.augustā

Līgumā ar būvnieku paredzēts, ka būvdarbi teritorija ap nu jau bijušo pieminekli ir jāpabeidz līdz 2023. gada 30. jūnijam, tomēr Staķis prognozē, ka tas varētu notikt ātrāk. Bet dabā tas notiks piecus gadus ilgāk.

Papildināts. 2023. gada novembrī.

Šogad Uzvaras parka nosaukumam Rīgā aprit 100 gadi – 1923. gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku – piemiņas vietu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta karaspēku.
1936. gadā bija pieņemts pat īpašs likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, un no šī brīža tas kļuva par šīs vietas oficiālo nosaukumu.

Projekta pirmās kārtas ietvaros ir izveidota un labiekārtota parka ainaviskā daļa deviņu hektāru platībā.
Ierīkota 0,5 hektāru liela ūdenstilpe ar labiekārtotu krastu un izbūvētu tiltiņu. Ūdenstilpi nākotnē ir paredzēts savienot ar Mārupīti.
Viena kilometra garumā izbūvēts slēpošanas/skrituļošanas celiņš, kas nekrustojas ar gājēju celiņiem, jo krustojuma vietās izveidots tilts un trīs tuneļi. Jau šoziem iedzīvotāji varēs izmēģināt jauno slēpošanas trasi.
Teritorijā ierīkota arī Ziemeļeiropā unikāla ainaviskā skeitborda trase, bet pavasarī uzstādīs ielu vingrošanas elementus.
Teritorija labiekārtota, uzstādot jaunus soliņus, velo statīvus, atkritumu tvertnes, kā arī nomainot apgaismojumu.

Uzvaras parka pirmās kārtas izmaksas ir 8,5 miljoni eiro. Projekts paredz arī otro projekta kārtu jeb aktīvās atpūtas zonas izveidi aptuveni 5 hektāru platībā, kas atradīsies Hermaņa ielas pusē.
Kopējā Uzvaras parka labiekārtojamā teritorija ir 14 hektāri.

Papildināts 2024. gadā

Uzvaras parks ir bijis dažādu attīstības vīziju avots — ir liktas galdā ieceres par plašu memoriālu, par nacionālās koncertzāles mājvietu, pat par Kārļa Ulmaņa grandiozās parka vīzijas realizēšanu.
Pēdējos gados Rīgā vērojama tendence sarežģītās situācijās pieņemt steidzīgus, nepārdomātus lēmumus /Latvijā ierasta lieta/ bez sabiedrības iesaistes.
Šobrīd atjaunotajā Uzvaras parkā nekas īsti neliecina par tā vēsturisko un politisko nozīmi, un šķiet, ka to ir pieņēmusi arī sabiedrība.
Strīdi un konflikti par parka nākotni ir pierimuši un tagad, kādreizējās patukšās teritorijas vietā ir plašs labiekārtojums, kas iedzīvotājiem piedāvā dažādas aktivitātes.

Projekta otrajā kārtā, kuras realizācija tikko sākusies, paredzēts izveidot aktīvās atpūtas zonu piecu hektāru platībā ar dažādām rekreācijas iespējām.
Šajā posmā Rīgas dome uzklausīja iedzīvotāju viedokli par vēlamajiem projekta risinājumiem. Iecerēts, ka rekreācijas zonā atradīsies dažādiem sporta veidiem paredzēti laukumi, kā arī līdzdalības budžeta konkursā rīdzinieku atbalstītais betona baseina skeitborda laukums, ko veidos «Mind Work Ramps».
Tiek plānots arī bērnu ūdens rotaļu laukums.

Pie Uzvaras bulvāra šobrīd tiek būvēts arī Rīgas panorāmas rats — Baltijā augstākais, modernākais, Latvijā projektēts un ražots, ar ilgtspējīgām koka konstrukciju palīgēkām.
Pirmo braucienu ar jauno panorāmas ratu varam gaidīt jau vasaras noslēgumā /tik nezin kurā gadā/.

Views: 75