Kas ir disfunkcionālo ģimeņu pieaugušie bērni? Kādas ir viņu problēmas? Kādi cilvēki viņi ir? “Viņi” esam mēs visi! “Ak, bērnības trauma,” dažkārt pajokojam, pat neapzinoties, cik liela loma ir ģimenē gūtajai pieredzei.

Parasti par disfunkcionālām uzskata ģimenes, kurās tiek lietots alkohols vai narkotikas, valda strīdi un pastāv fiziska vardarbība. Taču tikpat neveselīgas un traumējošas var kļūt arī ārēji it kā “normālas” ģimenes.

Piemēram, ja vecāki neprot adekvāti paust jūtas, ir darbaholiķi vai perfekcionisti, vai atkarīgi, piemēram, no ēšanas vai treniņiem svaru zālē. Arī šo ģimeņu pieaugušajiem bērniem ir zema pašapziņa, viņi jūtas nemīlēti, neprot veidot attiecības un nereti cieš no depresijas un dažādām atkarībām.

Viela pārdomām!

Kā izvairīties no zemūdens akmeņiem pieaugušu bērnu un novecojošu vecāku attiecībās, stāsta populārais un provokatīvais psihologs Mihails Labkovskis.

Ko darīt pieaugušajiem bērniem, lai nestrīdētos ar saviem vecākiem?

Es pateikšu, ko nevajag darīt! Nekādā gadījumā nedrīkst dzīvot kopā ar vecākiem. Ja jums nav kur dzīvot, paņemiet hipotekāro kredītu savam mājoklim. Ja banka nedod hipotēku, jūsu rīcībā ir kāpņu telpas un pilsētas patversme. Nedzīvojiet ar vecākiem pat tad, ja viņu rīcībā ir liela privātmāja vai plašs dzīvoklis. Tas ir dabas likums – divas pieaugušu cilvēku paaudzes nedzīvo kopā!!!

Protams, kā jau visās lietās, ir izņēmumi, kad cilvēks dzīvo kopā līdz pat nāves stundai, tādējādi vai nu izdzīvojot konfliktus no sērijas “Divas saimnieces vienā virtuvē”, “Es gribu mierīgas vecumdienu”, “Tā ir mana māja, un es gribu un daru, kā vēlos”, “Ja gribu, staigāju te galīgi pliks”!!!

Kas notiek, ja šo dabas likumu neievēro?

Ir liela iespēja zaudēt mūža lielāko mīlestību! Pat ja bērnībā attiecības ar vecākiem bijušas lieliskas, tās var sabojāt, turpinot dzīvot kopā. Nesen bija Covid-19 karantīna, tā parādīja, kas notiek, kad viens otru mīlošie vīrs un sieva pavada kopā vairākus mēnešus pēc kārtas no rīta līdz vakaram, un vēl pa nakti. Beigās viņi viens otru vairs nevar izturēt un šķiras (ļaunākajā gadījumā).

Parastajā dzīvē, kad vīrs devās uz darbu plkst. 8 no rīta un ieradās mājās vakarā, viņš pat nenojauta, ka sieva tik daudz ēd, skatās stulbus televīzijas šovus, iet uz manikīru, kliedz uz bērniem un staigā treniņtērpā. Tāpat ir arī ar vecākiem!

Kamēr bijāt bērns, dzīvojāt kopā, uz vecākiem skatījāties pilnīgi citādi – nekritiskāk. Bet tagad jūs esam pieaudzis, jums ir 25! Kāda vairs dzīve ar mammu, kas nekaitina! Tas nav iespējams. 

Otrs un svarīgākais aspekts šajā stāstā ir par bērnības laika attiecībām, kas daudziem pat nav ideālas. Iedomājieties, ka jūsu vecāki bērnībā slikti pret jums izturējās. Varbūt tēvs dzēra vai sita bērnus vai sievu, mamma raudāja, bet nešķīrās…. Visiem ir sakrājies aizvainojums, …tas nekur nepazūd!

Tagad jums ir 40, savi bērni un mamma nāk ar padomiem: “Kā tu to bērnu audzini!”, “Vai tu viņu vispār baro?”, “Kāpēc viņi tev tik šmulīgi?” … 

Bet kāpēc daudzi to pacieš? Jo ļoti mīl mammu un tēti? 

Nē! Tās ir bailes no nāves. Pieaugušie bērni, kas nespēj saraut neveselīgās emocionālās saites, domā: “Jā, es tagad varu “pasūtīt” vecākus, bet, ja viņi no pārdzīvojumiem nomirs, sirds neizturēs, asinsspiediens palēksies, tad man visu atlikušo mūžu būs jāsadzīvo ar vainas sajūtu un bez viņu pensijas!”

Viņi nav gatavi uzņemties tādu atbildību! Tāpēc pieaugušie bērni ir gatavi ciest visu, lai tikai nejustu šo vainas apziņu.

Un ko ar to iesākt? Negribas taču vecākus novest kapā

Ja turpināsiet izturēties pret vecākiem ar aizvainojumu:  “Kāpēc mani atdeva vecmāmiņai, kamēr mamma meklēja darbu citā pilsētā, bet tētis aizgāja un domāja tikai par savas personiskās dzīves sakārtošanu…  Kāpēc pēc šķiršanās tēvs ne reizi vairs tā arī par mani nav atcerējies?”, tad jūs, diemžēl, neesat laimīgs cilvēks. Tā prasti sakot – neesi pozitīvi noskaņots!

Vai zini, kas ir kopīgs cilvēkiem, kas dzīvē daudz sasnieguši, kuri ir veiksmīgi un laimīgi?
Viņiem ir pozitīva pasaules uztvere! Vai esi pamanījis, ka ir cilvēki, kas pasauli redz drūmās krāsās – viņi vienmēr vispirms saskata negatīvo, visu slikto?
Lielā mērā to nosaka audzināšana, ģimenes vērtību sistēma, apkārtējā vide un pat valsts ideoloģija.
Un ir optimisti, veiksminieki, kas apkārt notiekošo redz reāli, bet vispirms akcentus liek uz pozitīvo – pamana, ja kādam ir paveicies, prot novērtēt labo.
Nav noslēpums – bieži vien ir vieglāk gausties par dzīvi – krīzēm, bēdām, slimībām, līdz “iemīlamies” šajā sajūtā.

Otrkārt, jūs esat infantils, jo neatkarīgi no pasē ierakstītā vecuma esat piecgadīga bērna līmenī. Un vispirms jāsāk ar to, ka ir jāatrisina šī problēma. Tad arī nebūs ar sāpēm un mokām jācieš viss, ko saka par jums vecāki. 

Izklausās optimistiski. Bet ir taču arī pieradums no abām pusēm. Kā vecākiem iemācīt jaunu komunikācijas veidu, viņus neaizvainojot? 

Piemēram, mamma zvana 10 reizes dienā, lai gan normāli būtu sazvanīties 2 – 3 reizes nedēļā. Faktiski māte cenšas kontrolēt otra pieauguša cilvēka dzīvi. Bet meita, lai tiktu vaļā no šīs kontroles, samelo “Mammu, es uz darbu steidzos… man putra piedeg… es bērnus lieku gulēt… utml.” Viņa to saka laipni, pieklājīgi un bez nevajadzīgas agresijas. Pasaka un noliek telefona klausuli. Šāda komunikācija pamazām pieradina pārāk kontrolējošo māti zvanīt retāk. Tas parasti tā piespiež mainīt ierasto uzvedības modeli. 

Un?… notiek brīnums!

Pie tam ne tikai ar vecākiem, kas saprot, ka starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem ir citi spēles noteikumi! Nestrādā vairs metodes, kas darbojās, kad viņu mazulītim bija 10 gadi. Mainās arī jau izaugušais bērns. Viņš kļūst atbildīgāks, pret savu dzīvi un apkārtējiem nopietnāks.

Jo tikai emocionāli pieaudzis cilvēks nebaidās mammai pateikt: “Tu esi mana mamma, es tevi mīlu un esmu pateicīga, ka mani izaudzināji, bet tagad es esmu liela un darīšu tā, kā pati gribu“.

Esmu droša, ka šobrīd liela daļa pieaugušo bērnu smagi nopūšas un padomā: “Ja es darīšu tā, kā viņš saka, savu mammu es vairs neredzēšu”.

Pašiem ir jāizdomā, vai varēsiet uzturēt iespējamās sekas… Kādā manā publiskajā lekcijā piecēlās 36 gadus veca sieviete un pastāstīja, ka viņa ir izdarījusi visu, ko es teicu — pateikusi mammai, ka turpmāk grib dzīvot tā, kā pati to vēlas.

Ar to viņas attiecības ar mammu ir beigušās. Viņas nesarunājas un nav viena otru redzējušas jau 3 gadus.

Patiesībā tas ir stāsts par to, ka pieaugusī sieviete nav izaugusi no piecgadīgās meitenes vecuma. Mamma viņu boikotē un ignorē. Acīmredzot, viņa tā ir darījusi arī bērnībā, un tas ir labi nostrādājis. Bet te tagad bērnam “jumts brauc”, kad vecāki viņu ignorē. Ja pieaudzis cilvēks saprot, ka šādu manipulāciju izturēt nevarēs, tad nevajag riskēt! Bet tev taču ir vīrs un bērni, kam veltīt savu dzīvi! Kāda tur vēl mamma.

Precīzi prognozēt, kādas būs sekas, mēs nevaram nekad, ja ir iesaistīts otrs cilvēks. Pēc tam nevainojiet mani, ka es devu sliktus padomus! 

Sliktā ziņa ir tā, ka, izvēloties neriskēt, jūs riskējat visu mūžu pavadīt vecāku pakļautībā, mocīties ar netaisnības izjūtu un infantilismu, proti, nekad tā arī nenobriest kā pieaugusi personība!

Ko darīt, ja vecākiem nepatīk mana otra pusīte? 

Nedzīvot kopā ar vecākiem, un problēmas nebūs! Kā veidot komunikāciju, nedzīvojot kopā, ir jāizdomā pašiem.!!!Jūs taču esat pieaudzis cilvēks! Bet parasti ir divi ceļi – komunicēt un tikties ar vecākiem, neņemot līdzi otru pusi. Vai arī pasakot, ka šī ir mana ģimene – es, mans vīrs un bērni. Vai nu pieņemiet mūs kopā, vai arī netiekamies nemaz. Pareizi ir abi risinājumi. 

Jaunajā ģimenē piedzimis bērns. Kā pareizi veidot attiecības ar sievasmāti vai vīramāti, lai visi ir laimīgi? 

Mēs, postpadomju valstīs augušie, neesam iemācīti rēķināties ar citu cilvēku jūtām un vajadzībām. Mēs ienīstam gejus, citu tautību cilvēkus, savādāk domājošos, visur redzam apdraudējumu sev. Tieši tāpat ir ar jaunajiem radiem – kādam nepatīk jaunā sievasmāte, kādai citai – jaunais znots. 

Lai vai kas kuram jaunajā ģimenē nepatiktu, galvenais ir nenoskaņot bērnus ar savu negatīvo attieksmi! Diemžēl praksē redzu, ja bērns bieži vien ir manipulācijas līdzeklis, kuru izmanto, lai atriebtos nemīļajai vīramātei vai šķirtajam vīram, vai dažreiz pat savai mātei par to, ka viņa audzinājusi nepareizi… diemžēl.

Ja ir situācija, kurā vecmamma bērna klātbūtnē kritizē mammu, pieņemiet to kā nepārprotamu signālu, ka bērnu šai vecmāmiņai uzticēt nevar. Skaļi informējiet par to visus iesaistītos. Juridiski atbildība par bērniem ir tikai vecākiem. Ja vecāki nav pieejami, tikai tad iesaistās vecvecāki. Kamēr dzīvi māte un tēvs, tikai viņi izlemj, kā un kurš sazināsies ar viņu bērnu. Turklāt vecmāmiņas ir juridiski tiesīgas sazināties ar mazbērniem, bet šī saskarsme nedrīkst kaitēt bērna psihei, viņu veselībai. Un bērnu nedrīkst noskaņot ne pret vienu no vecākiem!!!

Ko darīt, ja vecmāmiņu un vectētiņu audzināšanas metodes pavisam nesakrīt ar jauno vecāku uzskatiem? 

Ja vecmāmiņa ir arī bērna aukle, kas pavada ar mazo lielāko dienas daļu, kamēr vecāki strādā, tad nāksies pieņemt viņas audzināšanas principus. Pieaugušu cilvēku nepārtaisīsi. Viņa palīdz, kā prot. Ja nosakāt savus noteikumus, bet tie netiek ņemti vērā, meklējiet citu aukli vai samierināties ar to, ko varat atļauties. Skandalēt un iebilst nav jēgas! 

Bet ja vecmāmiņas metodes pavisam izlaidīs un izlutinās manu bērnu?  

Bērni ļoti labi saprot robežas, ko var atļauties vienā mājās, un ko nevar citā. Tāpat ir ar pieaugušajiem – vieniem kāpj uz galvas, citus klausa. Ja vecmāmiņa baro ar konfektēm, tas nenozīmē, ka bērns to pašu pieprasīs no vecākiem. Tieši tas pats princips darbojas arī pārējos audzināšanas jautājumos. Viņš zina, ko drīkst ar mammu, bet ko – ar omīti. 

Vai ir iespējams izvairīties no atklāta konflikta, ja jauno vecāku un vecvecāku viedokļi par audzināšanu nesakrīt? 

Ja vecmāmiņa ir karojoša separātiste /visādas ir un visādas vajag/, kas mēģina noskaņot bērnu pret vecākiem, alkoholiķe, narkomāne vai vienu mazbērnu lutina, otru tajā pašā laikā kritizē, tad pie tādiem vecvecākiem mazbērnus vest nedrīkst, bet tikties ar viņiem atļauts tikai trešās personas klātbūtnē.  Bet, ja runa ir par to, ka bērnam tiek dotas pārāk daudz konfektes, tiek atļauts neēst zupu vai iet gulēt vēlāk, nekā nosaka vecāki, tad nevajag taisīt no mušas ziloni. Tur problēmas nav un nevajag to par tādu pataisīt.

Ja vecmāmiņa nepārkāpj ārstu noteiktos specifiskos ierobežojumus, tad lai baro, ar ko grib. Bet, ja bērnam ir dermatīts, bet vecmāmiņa turpina viņu barot ar koši krāsainām konfektēm, iespējams, ka vecajai kundzei ir demence, un bērnu ar viņu atstāt ir bīstami un, noteikti, nevajadzētu. Es te iekarsu tikai par vecmāmiņām! Bet tas pats attiecas arī uz vectētiņiem!

Vai pieaugušajiem bērniem ir jādraudzējas ar saviem vecākiem? 

Draudzība ir jūtas, kas vai nu rodas, vai arī nerodas. Galvenais ir nekonfliktēt. Bērnam ir labi, ja dzimtā nav lielu konfliktu, un ir miera un drošības izjūta. Ir labi, ja apkārt ir ne tikai mamma un tētis, bet arī omīte, tantes, brālēni un māsīcas.

Bet, ja šādas attiecības izveidot neiznāk, labāk, lai tās ir neitrālas. Apsveiciet vecvecākus Ziemassvētkos un Mātes dienā, bet mākslīgi tuvināties, ja nav tādas emocionālās vilkmes, nav vajadzības!!!

Ko darīt, ja konflikts ir greizsirdības dēļ? Mans bērns omīti mīl vairāk nekā mani. 

Ejiet pie psihoterapeita! Tur izārstēs Jūsu problēmas — zemo pašapziņu un greizsirdību. Tur jums palīdzēs. Jo psihoterapeiti, strādā ar disfunkcionālu ģimenes sistēmu, stresa un atkarību problēmu jautājumiem!

Izskaņā, nedaudz rindu, no manis.

Stipri jau gribas ticēt, ka visi patiesībā ir labi, – nu, vismaz sirds dzīlēs.
I bērni, i vecmāmiņa ar vectētiņu.
Laime bez iemesla ir vienīgā laime, ko neviens nevar ne aizliegt, ne atņemt.
Jā, … muļķis, priecājas par sauli, lietu, sūdos līdz ausīm, -bet smaida.
Un tev ir jāiemācās noturēties šajā apziņas līmenī.
Sākumā būs jāiemācās staigāt pa mākoņiem.
Jo tā jau ir traģēdija, ja tava laime atkarīga no kaut kā cita, kas ir ārpus tevis paša.

Mums ir izvēle – skatīties uz govs pļocku pie kājām vai uz zilām debesīm virs mums.
Reizēm govs plācenis atspoguļo arī debesis, sauli un mākoņus, taču tam visam noticot un iemērcot tajā pirkstus, tie smirdēs.
Tieši tāpat notiek ar daudzajām ilūzijām, kurām mēs tik bieži noticam.
Sapnis, uz kuru tu, tā mērķtiecīgi, gāji vairākus gadus izrādījās… sūds un to saproti vien tad, kad esi tam piegājis ļoti tuvu klāt un iemērcis tajā roku /varbūt arī nogaršojis/.

Pavisam nesen, internetā, virāls kļuva stāsts par kādu 79 gadus vecu kungu, kurš dzīvo mežā jau 30-mit gadus. Daudzi bija šokā no tā …
Varbūt tie, kuri vairākus gadus, dzīvo mežā , zina un ir izjutuši , kas ir laime būt brīvam?
Es arī paprovēju kādu laiku bez mobilā. Sajutu kā “lauks” man apkārt vieglāks, laimīgāks un brīvāks kļūst!
Bērnībā vecāki, no manis ar varu, neprasīja labas atzīmes vai karjeru, man pašam bija apziņa ka vajag mācīties.
Salīdzinājumā ar bērniem , no kuriem to pieprasīja , jutos brīvāks, un arī es izaugu.
Jā, tagad, jaunā paaudze, ir citādāka, viņi jau no pašas mazotnes pauž savu protestu pret šo visu un viņi ir arī morāli, garā stiprāki par iepriekšējām paaudzēm.
Ne jau visi, bet tomēr …un tas, tikai, priecē!

Ir tādi cilvēki kas no malas izskatās pilnīgi ikdienišķi un var būt pat jauki un patīkami cilvēki… līdz tu atklāj, ka smaidot viņi tev bezkaunīgi melo.
Un tāpēc, ir lietderīgi zināt, ka ar šādiem cilvēkiem ir lieki runāt par sirdsapziņu un morāli – viņiem tā ir tukša skaņa. Ar prātu saprot, -bet ar savu būtību… nē.
Viņi nejūt mīlestību un līdzjūtību, bet to imitē, ja vajag!, lai iekļautos normālas dzīves rāmjos.
Briesmīgi, ja izteikts sociopāts tiek pie lielas varas, diemžēl, arī tagad tāds ir Krievijā un līdz ar to visa pasaule ir apdraudēta…

Esmu drošs, ka jebkurš, izlasot šo patieso rakstu, kaut ko gūs no tā. Neskatoties uz to, ka tēma ir emocionāli smaga, es ceru ka raksts apgaismo un iedrošina vai arī iedvesmo.

Jo patiesība dara mūs brīvus!

Views: 97