Iemīlēšanās notiek automātiski, fiziski, zemapziņā, organisma bioķīmijas līmenī un praktiski nav kontrolējama.
Mums ir mācīts domāt par seksu kā par uzvedību, nevis par šīs uzvedības pamatā esošajiem bioloģiskajiem, psiholoģiskajiem un sociālajiem procesiem.
Tur ir tas suns aprakts!
Tu vari iemīlēties pilnīgi riebīgā cilvēkā, ar kuru apzināti negribi neko kopīgu.
Kad iemīlēšanās beidzas, to nav viegli atjaunot – jāmeklē un jāmēģina dažādi paņēmieni, bet var izbeigties fantāzija vai tikt sasniegtas “otrās pusītes” robežas.
Tad nu var sanākt, ka viens vai abi ir neapmierināti un sāk meklēt vainu otrā vai sevī… taču neviens nav vainīgs!
Mīlestībā nekas nav iepriekš noteikts. Neviens nevar garantēt, ka jūtas būs pastāvīgas, bet kopdzīve – ilgstoša un laimīga.
Tā darbojas daba un bioķīmija.
Tāpat, kā nevar vainot otru par to, ka viņam uzmetās pumpa, nevar arī vainot par to, ka beidzās iemīlēšanās.

Kas ir mīlestība? Jūtas, kuras dāvā absolūto laimi?
Mīlestība jau ir apzinātāks process un prasa piepūli, taču lielā mērā arī saistīts ar smadzeņu bioķīmiju.
Ja cilvēks ir audzināts – un arī no dabas apveltīts – ar spējām priecāties līdzi citiem, tad viņš būs spējīgs uz patiesu mīlestību, kas savā būtībā ir banāli vienkārša:
sagādā otram prieku, lai pats justu prieku.
Kā Rainis teica: “dodot gūtais”.
Ja cilvēks spēj gūt dodot, tad spēj mīlēt. Paradoksāli, taču arī mīlestībā parādās egoisms!
Jo cilvēks iepriecina otru ar savtīgu mērķi – lai pats baudītu prieku par otra prieku.
Tādi nu mēs, cilvēki, esam, egoisti.
Galvenais, prast to atzīt un izmantot savu egoismu pēc iespējas lietderīgāk – lai tiek labums ne tikai sev, bet arī otram!

Mīlestība izģērbj Tevi pliku un padara par muļķi, traku muļķi. Jā…
Taču tieši šīs cēlās jūtas liek iztaisnot muguru, atbrīvot plecus un dziedāt, jo sirds pilna!
Dziesmas un gaviles plūst pār Tavām lūpām liegi…
It kā viss būtu tā, kā ir pasacīts… Bet… Ne jebkurš zieda aizmetnis kļūst par krāšņu ziedu…
Un ne jau tikai no vīrieša ir atkarīgs, kas veidosies… (it kā Jā, bet tomēr Nē)…
Sievietē pašā ir jābūt tai dievišķai varai, tai ticībai, ka viņa ir Viņa…
Un tas nebūt nav viegli… Ir sevī jāpārvar ļoti daudzi “par” un “pret”…
Nevar visu gaidīt tikai no malas…

Tāpēc tapa šis raksts, jo daudziem ir pilna ķeša mīlestības nosacījumu.
Kādam ar otru neļauj būt kopā amats, kādam statuss, priekš kāda maz pelnu vai ne tā runāju…
Sievietei obligāti jābūt ļoti skaistai, koptai, lokainiem matiem, gēla nagiem, stilīgai, skaistās drēbēs, augstpapēžu kurpēs, slaidai, lielām krūtīm, tvirtu dupsi!
Viņai ir daudz naudas jāpelna, pa mājām visi darbi jāizdara, bērni jāaudzina, ēst jātaisa…
Tā ir nodevība, nevis mīlestība.
Tas ļoti sāp, ja tā domā cilvēks, kuru mīli.

Ja vīrietis vēlas sev mājās sievieti, kas sagaida ar gardām vakariņām, gribošu un varošu, – viņš viņu uztur.
Ja sieviete strādā, lūdzu, tad vakariņas restorānā!
Nevienai sevi cienošai sievietei nav mājās vajadzīgs gemorojs, kurš pēc smagas darba dienas, vēl jās, tevi un tavas smadzenes un pieprasīs vakara action!
Veči ņemiet vērā!
Jā, es bez tāda vīrieša izdzīvošu kaut vai tuksnesī, bet ne par to, jautājums, vai man vajadzīgs tas vīrietis?
Reiz man viens teica, – tikai neizdomā no manis naudu kačāt un man uz kakla sēdēt!

Vispār jau ģimenēs ir kopīgs budžets, vispār jau vīrietim IR jāuzbūvē māja vai vismaz jāpiedāvā dzīvoklis, nevis teikt: Tu neizdomā no manis naudu kačāt un man uz kakla sēdēt.
Es nesaprotu, no kurienes tādu mīkstčauļu – parazitējošu gliemju bari saradušies!
Veči kā buļļi, a no sievietes gaida VISU!
Tādi buļļi vārtās pa Rīgas ielām un gaida, kad visu varoša supersieviete atlidos un aiznesīs viņu uz savu stalli /pili/, un ļaus tur pārziemot.
Īsta mīlestība nav veiksmīgs biznesa darījums. Tas jūtu virpulis nes briesmas abiem partneriem.
Tāpēc mēs bieži šaubāmies par otra jūtām.
Taču, pat ja otrs mēģina norobežoties, tas ne vienmēr nozīmē, ka nemīl. Iespējams, viņš baidās pazaudēt pats sevi!

Es uzskatu, ka vīrietim ir sava loma, sievietei – sava.
Es uzskatu, ka ģimenē ir kopīgs budžets.
Es uzskatu, ka sievietei ir jābūt sievietei, bet vīrietim ir jābūt vīrietim.
Sievietei ir jājūtas drošībā ar savu vīrieti.
Sievietei ir jāaudzina bērni, jāpoš māja, jāgatavo ēst, jākopj puķu dārzs, jāmarinē ziemai un jābūt par mīļotā vīrieša atbalstu un mūzu.
Vīrietim ir jānodrošina ģimene, jāsargā sieva un bērni, jābūt savai sievietei par drošo mūri, stipro plecu un radošuma avotu.
Vīrietim un sievietei ir jāapmainās enerģijām un ģimenei ir jābūt kā vienotai hokeja komandai!
Tad būs “BRONZAS” medaļas!