Dzīve ir kā rožu dārzs!
dzīvē viss mainās

Dzīve ir kā rožu dārzs!

Dzīve ir kā rožu dārzs,
Katrā rozē kaut kas dārgs.
Tavā rozē mīlestība,
Kas mums abiem vajadzīga.

Dzīve ir kā rožu dārzs!Dzīve ir neparasta .. Dienu no dienas nekas šķietami nemainās, un tomēr – dienām un gadiem ejot, noveco arī cilvēki mums blakus. Lai arī doma par to, ka mūsu mīļie tuvinieki iesoļo arvien cienījamākā vecumā, var šķist biedējoša, tā ir realitāte.

Tas nozīmē, ka par mammu, tēti, vecmammu vai vectēvu, kas vienmēr rūpējās par tevi, pēkšņi jāuzņemas rūpes tev! Gan emocionāli, gan fiziski tas var būt ļoti grūti, tāpēc jo īpaši svarīgi ir neaizmirst arī par sevi un meklēt sev piemērotākos atbalsta mehānismus.

Vecumdienas pansionātā – par vai pret?

Sabiedrībai novecojot, pieaugušie  bērni arvien biežāk sastopas ar vecāku nevarību, slimībām, nespēju sevi aprūpēt. Kamēr pārtikušajās zemēs ierasti  ir uzticēt nespēcīgos tuviniekus profesionāliem kopējiem.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Latvijā savus mīļos joprojām bieži aprūpējam mājās. Iemesli ir dažādi – iestādēs trūkst brīvu vietu, nav naudas, bet bieži izvēli diktē vainas sajūta, bailes no sabiedrības nosodījuma. Negribas būt “sliktam bērnam”, kas, kā pasakā, savus vecīšus aizved ragaviņās uz mežu un pamet.

Kā dzīvi aprūpes iestādē uzlūkot kā iespēju – no gaišās puses? Kādas ir priekšrocības un bažas, ar ko jārēķinās tuviniekiem un vecajam cilvēkam, izlemjot par labu mūža nogalei aprūpes iestādē?

Nikolas omītei nu jau ir pāri astoņdesmit.

Kā stāsta sieviete, omīte allaž bijusi moža, sprigana un aktīva un mazmeitai ar vecmāmiņu vienmēr bijušas ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Tomēr daudz kas mainījās, kad pirms nedaudz vairāk nekā gada mūžībā aizgāja Nikolas opis un omīte, kura pēdējos gados īpaši paļāvās uz sava vīra atbalstu, kļuva viena, kas nozīmē, ka visas rūpes par vecmāmiņu bija jāuzņemas Nikolai.

“Dzīve nav rožu dārzs!”
– teica ezītis un nokāpa no kaktusa.

Anetes vecmāmiņai, par laimi, nav sevišķi nopietnu veselības problēmu. Nācies pārciest dažas operācijas, tomēr šobrīd, kā stāsta sieviete, viņa var baudīt pilnvērtīgu dzīvi ( hmm .. pāri astoņdesmit). Un tomēr – viss nav tik vienkārši.

nelield apraksts par dzīvi
fakts

Jo ik reizi, kad notiek kaut kas negaidīts, visa atbildība krīt uz Nikolas pleciem. Es savu omīti, protams, ļoti mīlu un esmu gatava palīdzēt, kā vien varu.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Tomēr pēdējā laikā esmu pamanījusi, ka omīte sāk manipulēt ar savu stāvokli. Ja man tiek izteikts kāds lūgums, kuru es objektīvu iemeslu dēļ nevaru tūliņ īstenot, jo man ir arī darbs un ģimene, par ko rūpēties. Tad omīte sāk apelēt pie savas sliktās pašsajūtas un savas vientulības, atklāj Nikola.

Kā tas izpaužas? 

Nupat bija spilgts piemērs. Uzaicināju omīti paēst kopā vakariņas. Viņa man stāsta, ka tuvojas Mirušo piemiņas diena, vajadzētu tuvākajās dienās sakopt radu kapus, uz ko es atbildēju, ka, protams, palīdzēšu, bet nevaru tam pieķerties ātrāk par brīvdienām. Omīte uzreiz kļuva manāmi pūcīga, pat vizuāli sašļuka un sāka stāstīt: “Nu jā… Man jau vispār grūti pēdējā laikā iet, es jau esmu viena pati. Galva man arī reibst un kājas ļodzas.

Dzīve ir kā rožu dārzs!

Ne miņas no spriganās omītes, ar kuru vēl nupat ar smaidu diskutējām par citām tēmām! Es saprotu, ka viņai vienai ir grūti, tāpēc vienmēr piedāvāju palīdzību.

Dzīve ir kā rožu dārzs!Bet varbūt nevaru to vienmēr izdarīt tik ātri, cik viņa gribētu, taču jūtu, ka šādas manipulācijas bojā attiecības mūsu starpā. Cenšos pieņemt, ka viņa noveco, tāpēc sāk uzvesties ne tā, kā viņai ierasts, tomēr tas emocionāli nav viegli, atzīst sieviete.

Kas skaistāks- ceriņi vai rozes?
To allaž grūti pasacīt,
Bet cilvēks skaistāks vēl par ziediem,
Jo viņā zieda gaisma mīt

Nikola, protams, nav vienīgā, kurai ikdienā jāuzņemas rūpes ne tikai par sevi, bet arī par sev mīļu sirmgalvi, turklāt Nikolas omīte lielā mērā vēl pati spēj parūpēties par sevi. Arī man ir daudzi tuvinieki, kuru ikdiena paiet, cenšoties atbalstīt savus sirmos radiniekus. Pats trakākais – no malas var redzēt, ka palēnām izdziest ne tikai cilvēks, par kuru uzņemtas rūpes, bet arī cilvēks, kurš sniedz savu palīdzīgo roku.

aprūpes nama Valtaiķi karogs
karogs

Emocionāli, kā arī fiziski tas ir ļoti, ļoti grūti. Redzēt mammu vai tēti, omīti vai opi, kurš allaž bijis žirgts un spēcīgs, pagalam bezspēcīgā stāvoklī. Ja cilvēkam ir kādas nopietnas veselības problēmas un viņš vairs nespēj apgādāt sevi, viņam ir jābūt blakus teju ik mirkli.

Protams, tas prasa ļoti daudz no cilvēka, kuram vēl ir darbs, rūpes par ģimeni, bērniem, savi pienākumi, tomēr visbiežāk tā pat nav izvēle.

Ap pansionātiem valdošā nepatika, pamazām mazinās

Iespējams, lielākā problēma slēpjas tajā, ka tik daudzi kautrējas lūgt palīdzību “no āra”. Sabiedrībā joprojām valda stigma par to, ka jebkurš pansionāts ir slikts. Savukārt algot cilvēku, kurš profesionāli uzņemtos rūpes par tuvo radinieku, šķiet kā nodevība pret sev mīļo cilvēku.

Tā, protams, nav. Ja palīdzība ir nepieciešama, tā ir jāmeklē, citādi ar sekām nāksies sadzīvot ne tikai cilvēkam, kurš jāaprūpē, bet arī tam, kurš aprūpē!

Aprūpe mājās – smags darbs, kas ne visiem pa spēkam!

Izrādās, katrā desmitajā Latvijas ģimenē ir cilvēks, kam ilgstošu veselības problēmu dēļ nepieciešama mājas aprūpe, bet profesionālus veselības vai sociālās aprūpes pakalpojumus mājās saņem tikai neliela daļa jeb 15% šādu mājsaimniecību, atklāj Centrālās statistikas pārvaldes dati. 

Dzīve ir kā rožu dārzs! Vecu cilvēku aprūpe nav tikai ēdiens, siltums un tīra veļa. Ir neskaitāmas nianses kopšanā, kuras, neņemot vērā, var veidoties būtiskas veselības problēmas – slimības saasinājums, izgulējumi, pakrišana, lūzumi, kā rezultātā cilvēks no salīdzinoši viegli kopjama kļūst par gulošu un pilnībā aprūpējamu, brīdina aprūpes speciāliste.  Tuviniekiem, kas uzņemas veco cilvēku kopšanu, tas bieži nozīmē smagu, atbildīgu darbu 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.

To var pavadīt hronisks nogurums, izdegšana, pat depresija. Meklēt palīdzību tuvinieku aprūpē šādā situācijā nav nekas nosodāms, bet atbildīga rīcība gan kopēja, gan paša tuvinieka labā, stāsta Alda, aprūpes speciāliste ar septiņu gadu pieredzi šajā grūtajā darbā.

tntiņa gados, vingro
spēcīga tantiņa
Dzīve ir kā rožu dārzs! Dzīve pansionātā

Ieguvumi

  • Aprūpes centri būtiski atslogo piederīgos, ļauj viņiem turpināt ierastās ikdienas aktivitātes, darba attiecības.
  • Profesionāla pieeja tuvinieka aprūpē – prasmes darbam ar konkrētās diagnozes, vecuma cilvēkiem, izpratne par viņu vajadzībām.
  • Uzraudzība (īpaši būtiska personām ar uzvedības un garīga rakstura traucējumiem).
  • Speciālais aprīkojums, inventārs (pacēlāji, funkcionālās gultas, dušas, barošanas galdi, vannas u.c.).
  • Pielāgota vide personām ar funkcionāliem traucējumiem (lifti, uzbrauktuves, automātiski veramās durvis, roku balsti u.c.).
  • Vecajam cilvēkam tiek dota iespēja būt sociāli aktīvam, iepazīties ar citiem iestādes iemītniekiem, lietot TV, izmantot internetu, galda spēles, piedalīties pastaigās un tematiskos vakaros, svinēt svētkus.  Var runāt par kvalitatīvu dzīves turpinājumu, jo visa sociālā aprūpē ir vērsta uz cilvēka labsajūtu.

Ēnas puses

  • Aprūpes personāla trūkums, tāpēc iemītnieki ne vienmēr var saņemt vajadzīgo uzmanību un aprūpi.
  • Aprūpes personāla nekonkurētspējīgais atalgojums, nepietiekamas sociālās garantijas, zems profesijas prestižs.
  • Gados veciem cilvēkiem ir grūti adaptēties citā vidē.
  • Vecā cilvēka nespēja pieņemt ievietošanu aprūpes iestādē  var veicināt izolētību, atteikšanos no aprūpes un līdz ar to – nomāktību, depresiju, veselības stāvokļa pasliktināšanos.
Dzīve ir kā rožu dārzs!

Vecu cilvēku aprūpi veicot bez specifiskām zināšanām, pašu spēkiem vai algojot neprofesionālu kopēju, sekas var būt ļoti smagas. 

Manā darba pieredzē visrūgtākie brīži ir tad, kad jāmeklē bērni un jālūdz viņiem, lai sazinās ar vecākiem, palīdz sadzīvē, aprūpē, bet pretī ir klaja vienaldzība – tā sociālā darbiniece Inta Vanaga.

Dzīve ir kā rožu dārzs!Būtiski ir atcerēties, ka pēc palīdzības vienmēr var vērsties pie pašvaldības sociālā dienesta. Lielākā uzmanība tiek veltīta veco, vientuļo pensionāru aprūpei. Kuriem vajadzības gadījumā, izvērtējot ģimenes stāvokli un ienākumus, tiek nodrošināta aprūpe dzīvesvietā. Pie sociālā darbinieka seniori vēršas visdažādākajos jautājumos. Cenšamies palīdzēt un problēmas risināt, atklāj Inta Vanaga, Saldus novada pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” sociālā darbiniece.

100 gadniece
gadi aiziet

Līdz ar pandēmiju jautājums par senioru aprūpi ir vēl vairāk aktualizējies, jo, pašiem to negribot, pašizolācijā vai karantīnā var gadīties nonākt cilvēkiem, kuri ikdienā apgādā kādu senioru, līdz ar to sirmgalvis nonāk teju bezpalīdzības stāvoklī.

Par laimi, šādos gadījumos var vērsties pie sociālā dienesta.

Pandēmijas laikā trīs personu radinieki ir vērsušies pēc palīdzības pie speciālista. Lai ar sociālā dienesta starpniecību gan nodrošinātu aprūpi (jo radinieki, kuri regulāri apciemojoši senioru, ir ar Covid-19 pozitīvu testu), gan palīdzētu ar pārtikas sagādi pensionāram, jo tā paša iemesla dēļ nespēj apciemot savējo, stāsta Vanaga.

“Manā darba pieredzē visrūgtākie brīži ir tad, kad jāmeklē bērni un jālūdz viņiem, lai sazinās ar vecākiem, palīdz sadzīvē, aprūpē, bet pretī ir klaja vienaldzība.”

Runājot par pieņēmumiem, kādi pastāv par aprūpes iestādēm un pansionātiem, Vanaga atzīst, ka tie pamazām zaudē negatīvo nokrāsu.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Novadā ir laba ilgstošas sociālās aprūpes iestāde, pansionāts “Ābeles”, kur cilvēki stāv rindā uz pakalpojumu, jo zina, ka aprūpes kvalitāte un attieksme tur būs augstā līmenī.

Nesen kāda klienta dzīvesbiedre, kura fiziski vairs nespēja aprūpēt guļošo pensionāru, atzina, ka ar lēmumu par ievietošanu iestādē ir pasniegusi viņam lielu dāvanu, jo mājās to vienkārši nespēj izdarīt, bet bērni strādā, viņa stāsta. Protams, nabagmājas stereotips saglabājas vienā daļā ļoti cienījama vecuma cilvēku, bet mēs mudinām pirms lēmuma pieņemšanas aizbraukt apskatīties, parunāties un noskaidrot visus interesējošos jautājumus.

Vienlaikus Vanaga piebilst, ka šobrīd, Covid-19 ēnā, tas diemžēl nav iespējams, jo iestādes ļoti rūpīgi cenšas sargāt savus iemītniekus no jebkādām varbūtībām.

Bez ciešanām nav dzīve,
Bez ērkšķiem nevar rozes būt.
Bez pacietības dzīves ceļā
Pie īstas laimes nenokļūt! 

Runājot par to, kas visbiežāk nonāk pansionātos, Vanaga atklāj, ka pēdējo divu trīs gadu laikā tie ir fiziski nespēcīgi klienti. Tikai nedaudz mazāk par pusi ir guļošie pansionāta iemītnieki.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Daudziem no viņiem esmu veikusi funkcionālo spēju izvērtējumu, un tās ir ļoti zemas. Katram ir savs stāsts par nokļūšanu pansionātā, bet visbiežāk tomēr tās ir veselības problēmas – piederīgie visu dienu ir prom no mājām, darbā, un kā risinājumu atrod sociālo pakalpojumu. Sociālā darbiniece atklāj, ka ir arī skaistie stāsti – pansionātā seniori labas aprūpes rezultātā atgūst spēkus, uzlabojas vispārējais veselības stāvoklis, ir atrasti draugi un prom vairs negribas doties (nevar dabūt). Jo apkārt ir laikabiedri un daudz citu labu lietu.

vecie ļaudis klausās lekciju
cītīgi klausās

Manā darba praksē ir arī vairāki tādi gadījumi, kad pensionārs izvēlas dzīvot pansionātā, lai gan spēj sevi aprūpēt, bet mājās tāda vientulība, ka, klienta vārdiem, “gribas kaukt pret mēnesi”.”

Lai skatiens skaidri redz,
ja dzīvē gadās līkums.
Un to,kas īsti liels,
Lai neizposta sīkums!

Protams, aprūpes centri ir ļoti dažādi, atšķiras tajos valdošā noskaņa, kas ietekmē arī aprūpes centru iemītnieku labsajūtu. Vajadzētu pašiem aizbraukt apskatīties izvēlēto aprūpes centru. Tikties ar darbiniekiem, iepazīties ar dzīves apstākļiem, izjust atmosfēru, kā arī vizuāli novērtēt aprūpes centra telpas, inventāru, infrastruktūru.

Esmu bijusi bieži gan ikdienā, gan svētkos kopā ar pansionāta iemītniekiem un nodomājusi, ka ļoti daudz veco cilvēku, kuri dzīvo tālu no pakalpojumu centriem, vecās, pussabrukušās mājās, ne sapņos nav redzējuši, ka arī tā var dzīvot – tīros, baltos palagos, ar ēdināšanu četrreiz dienā, siltumā, ar medicīnas personālu līdzās – tā sociālā darbiniece Inta Vanaga

Vanaga uzsver, ka bieži sabiedrībai tiek rādīti sliktie piemēri ilgstošas aprūpes institūcijās, tāpēc veidojas viedoklis, ka tas ir “ļaunais bubulis”.

Lai parāda labās prakses piemērus – kā aprūpētājas kā bitītes teciņiem pie “saviem vecīšiem” dodas, ar labu vārdu uzmundrina, uzsmaida un apmīļo. Esmu bijusi bieži gan ikdienā, gan svētkos kopā ar pansionāta iemītniekiem un nodomājusi, ka ļoti daudz veco cilvēku, kuri dzīvo tālu no pakalpojumu centriem, vecās, pussabrukušās mājās,

ne sapņos nav redzējuši, ka arī tā var dzīvot – tīros, baltos palagos, ar ēdināšanu četrreiz dienā, siltumā, ar medicīnas personālu līdzās.

Dzīve ir kā rožu dārzs!Sabiedrība noveco, un katru gadu pieprasījums pēc šī pakalpojuma palielinās. Varbūt labās prakses piemēri kliedēs vecos stereotipus, viņa uzskata.

Pansionāta pakalpojums nav no lētajiem, jārēķinās, ka mēnesī tie būs ap 600 eiro, ko ne visi var atļauties. Vientuļo veco cilvēku aprūpi līdzfinansē pašvaldība Un, ja ģimene nespēj segt aprūpes izdevumus, tad, izvērtējot ģimenes ienākumus un balstoties uz likumdošanu un normatīvajiem aktiem, uz noteiktu laika posmu piederīgos var arī atbrīvot no līdzmaksājuma.

Zinu, ka dažas pašvaldības ar pietiekoši lielām summām atbalsta senioru piederīgos, ja tiek pieņemts lēmums par vecā cilvēka ievietošanu pansionātā, bet tās ir retā no šobrīd 119 pašvaldībām,” skaidro Vanaga.

Ļoti būtiski ir neatņemt otram pašnoteikšanos

Situācijas var būt dažādas, un, pretēji Nikolas pieredzei, var gadīties, ka pensionārs nemaz neļauj sev sniegt palīdzību, kaut tā ir ļoti nepieciešama.

vecie ļaudis dzer tēju
tējas pauze

Kā pārliecināt sev mīļo cilvēku pieņemt atbalstu? Kā izrādās – to nemaz nevajag darīt. Tā, iespējams, nebūs atbilde, kuru gaidījāt, bet vispirms teikšu tieši – nevienu nevajag pārliecināt pieņemt atbalstu, palīdzību nedrīkst uzspiest.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Dažkārt atteikšanās no palīdzības ir ļoti svarīgs moments, lai persona sevi izjustu kā vērtīgu un spējīgu, atklāj Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis.

Piemēram, šonedēļ gadījās situācija, kur gados vecs kaimiņš, kurš tā jau pārvietojas ar staigāšanas rāmja palīdzību, bija apstājies pie kāpnēm un ievilka elpu, pirms kāpa astoņus pakāpienus līdz dzīvesvietas durvīm. Staigulī saliktie iepirkumi un visa uzparikte izskatījās smaga, tādēļ man pašam radās tīri dabiska vēlme palīdzēt. Pajautāju, vai nevajag palīdzēt, un kungs atbildēja:

“Jā, man ir grūti uznest, bet es to gribu izdarīt pats, citādi tūliņ cilvēki visu darīs manā vietā un es apsūnošu dīvānā, kā veca piepe!”

Dzīve ir kā rožu dārzs!

Uzkāpis pusstāvu augstāk, pārliecinājos, ka tas tiešām viņam ir pa spēkam, un gāju tālāk uz dzīvesvietu tieši ar šīm pārdomām – cik ļoti svarīgi ir neatņemt otram cilvēkam pašnoteikšanos, pat ja, no malas skatoties, šķiet, ka palīdzība ir nepieciešama. Tieši tāpat kā maziem bērniem, kuri saka: “Es pats, pats varu, mammu, netraucē!” (Vecs cilvēks jau arī paliek – kā mazs bērns)

Mums ir nepieciešams parūpēties pašiem par savu labsajūtu, citādi nespēsim būt nedz emocionāli, nedz fiziski blakus un palīdzēt – tā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis.

Ja palīdzību vēlas uzspiest pret gribu, tad pamats ir uzskatīt, ka palīdzētāja vēlmes ir paceltas augstāk par palīdzības saņēmēja vēlmēm, skaidro Pūliņš-Cinis.

daudz veci cilvēki
pauze

Dzīve ir kā rožu dārzs!Vienīgais izņēmums būtu situācijas, kad personu atzīst par rīcībnespējīgu un lemtnespējīgu, un šajās situācijās piederīgie vai aizbildņi paši to zina, ir nokārtotas juridiskās saistības, kas to apstiprina. Tajā pašā laikā – ja ir vēlme palīdzēt, tas ir ļoti jauki un parāda, ka šī persona jums rūp, un to var un vajag izrādīt. Tad, kad persona būs gatava saņemt palīdzību, vismaz būs zināšanas, kur to var palūgt, nejūtoties vainīgam vai kā apgrūtinājumam.

Vispirms jāparūpējas par sevi, lai varētu parūpēties par citiem

Rūpēties par citu ir nogurdinoši – gan morāli, gan arī fiziski, teic psihoterapeits. Te atkal noder salīdzinājums ar mazu bērnu – nenoliedzami, pirmajā dzīves gadā ir emocionāli un fiziski smagi, jo ir ne tikai negulētas naktis, bet arī emocionāls pārgurums.

Par jaunajiem vecākiem mēdz teikt, ka tas ir vienīgais veselīgais mazohisms, bet arī tam ir savs mērs, un ir nepieciešams kādā brīdī mazajam pateikt: Piedod, bet mamma tagad ir nogurusi, tāpēc tevi tagad pieskatīs (paspēlēsies) tētis vai ome. Vai: “Piedod, biju tik pārgurusi un cieši aizmigusi, ka uzreiz nesadzirdēju, ka biji izsalcis un sauci mani.” Un tas ir nevis caur dziļu vainas izjūtu, bet gan domājot par to, ka mums pašiem ir sava kapacitāte būt klāt esošiem. Un, kad tā ir izsmelta, būtu nepieciešams veltīt laiku, lai ļautu sev atjaunoties, pat ja tam, par kuru rūpējamies, ir grūti, uzsver Pūliņš-Cinis.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Viņš teic: tas ir līdzīgi kā lidmašīnās ar skābekļa maskām – vispirms jāuzliek sev un tikai tad bērnam, jo mēs nevarēsim palīdzēt bērnam, ja paši būsim zaudējuši samaņu. Tieši tā paša iemesla dēļ mums ir nepieciešams parūpēties pašiem par savu labsajūtu, citādi nespēsim būt nedz emocionāli, nedz fiziski blakus un palīdzēt.

Šajā gadījumā galvassāpes, muguras sāpes ir reālas un cilvēks tās reāli jūt, bet pats neapzinās, ka sāp vairāk tādēļ, ka gribas, lai kāds izrāda papildu uzmanību vai rūpes tā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis

Ja tuvinieks sāk manipulēt ar savu stāvokli, to sauc par “slimības ieguvumu”, kas bieži vien notiek neapzināti, skaidro Pūliņš-Cinis.

vecas sievietes sēd bariņā
es ar ..

Dažkārt rīkojamies un jūtamies tā, lai saņemtu vairāk uzmanības, vairāk rūpju, pat ja tas ir caur kādu slimības simptomu. Šajā gadījumā galvassāpes, muguras sāpes ir reālas un cilvēks tās reāli jūt, bet pats neapzinās, ka sāp vairāk tādēļ, ka gribas, lai kāds izrāda papildu uzmanību vai rūpes.

Ko šādā gadījumā darīt?

Psihoterapeits skaidro, ka ir jāveicina tas, ka persona spēj mutiski pateikt, ja ir vēlēšanās pēc atbalsta vai ja vakaros jūtas vientuļi. Tad attiecīgi ir jāreaģē uz izteiktajām vēlmēm, nevis tikai uz fiziskajām sūdzībām.

Ja palīdzēsim tikai tad, kad ir fiziskas sūdzības, un ignorēsim emocionālās, tad tikai veicināsim šīs neapzinātās manipulācijas. Ja nu gadījumā manipulācijas ir apzinātas, tad vēl jo vairāk nepieciešams uzsvērt, ka sadzirdēsim un parūpēsimies arī tad, ja nebūs sūdzību, ka sāp mugura.

Lēmumu pieņemšanā jāpiedalās visām iesaistītajām pusēm!

Runājot par vainas sajūtu, ko daudzi izjūt gadījumos, kad nākas uzticēt rūpes par savu tuvinieku citiem, psihoterapeits stāsta, ka liela daļa latviešu saskaras ar patoloģisku vainas izjūtu.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Tas nozīmē, ka pat elementāru vēlmju paušana brīžiem liek sajusties vainīgam, kur nu vēl tādu vēlmju paušana un rīcība, kas kādā veidā var apgrūtināt vai likt otram sajusties sliktāk.

puisītis uz laipas un fonā debesis
tev ar jāskrien?

Bērnībā arī bieži tiek audzināts, ka par vecākiem jārūpējas, lai vai kas, un tad brīžiem ir situācijas, kad bērns rūpējas par vecāku, kurš līdz pat kapa malai uzbrūk, pazemo nu jau savu fiziski pieaugušo bērnu, bet bērns nebeidz rūpēties, jo bail sajusties vainīgam par pāridarījumu.

Tāpat arī Pūliņš-Cinis skaidro,

ka ir nepieciešams izvērtēt, vai vainas izjūta nav pārmēru liela. Cik vien tas ir iespējams, ir jāmēģina izvērtēt savas un aprūpējamā vēlmes, vajadzības un iespējas.

Dzīve ir kā rožu dārzs!Lēmuma pieņemšanā būtu jāpiedalās visām iesaistītajām personām, jo savā ziņā trešās personas iesaiste aprūpē ir jauns izaicinājums visām pusēm.

Uzsveru, ka to ir svarīgi izrunāt atklāti, visiem esot klāt. Jo gadās tā, ka aprūpējamais gribētu dzīvot aprūpes namā, kur ikdienā varētu komunicēt ar vienaudžiem un neapgrūtinātu piederīgos, bet tuvinieki justos pārmēru vainīgi, ja atļautos atzīt, ka vajag profesionālu palīdzību.”

Novelkot skaidras robežas starp paša un tuvinieka izjūtām, būs daudz vieglāk būt empātiskam un klātesošam, bet tajā pašā laikā neizdegt, jo nebūsi pārņemts ar otra pārdzīvojumu – tā Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis

Protams, pieņemt to, ka tuvinieks noveco un tādēļ, iespējams, arī izmainās (paliek kā mazs bērns), var būt emocionāli grūti. Psihoterapeits stāsta, ka būtu jāsaprot, ko tas nozīmē pašam un ko tuviniekam. Un šādā gadījumā ir vērtīgi veidot kopīgu sarunu.

divas večiņas sēd uz soliņa
atpūta

Dzīve ir kā rožu dārzs! Jānovelk skaidras robežas starp to, kādas izjūtas rodas pašam, redzot, ka tuvinieks noveco, un to, kā jūtas pats tuvinieks par vecumdienu tuvošanos (tās jau ir klāt).

Svarīgs aspekts – nevajadzētu otram uzspiest savas izjūtas. Katram pašam ir jāļauj just to, ko viņš jūt. Vienīgais, ko var darīt, – atbalstīt grūtajās izjūtās. Novelkot skaidras robežas starp paša un tuvinieka izjūtām.

Kad mēs pārstājam darīt muļķības, mēs esam kļuvuši veci!

Būs daudz vieglāk būt empātiskam ( „ iejusties otra ādā”,” iekāpt cita zābakos”, „redzēt situāciju cita acīm”) un klātesošam, bet tajā pašā laikā neizdegt, jo nebūsi pārņemts ar otra pārdzīvojumiem. Tad arī bez pārmērīgas vainas izjūtas varēs pateikt, ka ir reizes, kad nevarēs būt blakus. Un citās reizēs sniegt atbalstu jēgpilni, nevis pārlieku aprūpējot un izdarot visu tuvinieka vietā, skaidro Pūliņš-Cinis.

Dzīve ir kā rožu dārzs!
Psihoterapeits uzsver,

ka ir būtiski arī runāt un domāt par nāvi. Saprotam, ka, kļūstot vecākam, tuvojas pēdējā dzīves diena. Liela daļa pacientu, kuri ir gados vecāki un kuri ir vērsušies klīnikā vai arī ir manā paziņu lokā, labprāt vēlas runāt par nāvi, bet bieži vien bērni vai mazbērni to negrib.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Tas ir vairāk saistīts ar to, ka pašiem ir grūti izturēt domu par nāvi. Tad, novecojot un gaidot dzīves beigas, gadās, ka ir distress un depresijas simptomi tieši tāpēc, ka nav kāda, ar kuru jēgpilni izrunāties.

Daudz veselīgāk ir ļauties domai par to, ka nāve ir neizbēgama mums katram un dažkārt pienāk arī bez brīdinājuma!

Drīz Ziemassvētki. Un aizbraucot vai aizejot ciemos pie vecīšiem (ja vispār drīkst dēļ covid 19) vienmēr gribas redzēt smaidu, prieku vecā tēva vai mātes sejā. Taču negaidiet, ka tas notiks vienmēr.

zēns palecas gaisā
rīt būs jauna diena

Dzīve ir kā rožu dārzs! Ir jāspēj pieņemt, ka gados vecākajai paaudzei pārmaiņas var būt ļoti grūtas. Labākā rīcība ir uzklausīt, mierināt, pēc iespējas biežāk apciemot un pavadīt laiku kopā. Visas bažas un šaubas pazudīs, ja būsiet iesaistīts un klātesošs.

Apciemojot savus piederīgos, tuviniekus var un vajag iesaistīties aprūpē un turpināt kopīgi darīt daudz labu lietu – iziet kopīgi ar savu senioru svaigā gaisā, parunāties, pārrunāt aktuālākos notikumus (politikā un galvenais cenas), kopā svinēt svētkus u.c.

Dzīve ir kā rožu dārzs! Piederīgo apciemojumi rada pozitīvu noskaņojumu visiem, kā arī ļauj saglabāt saiti starp ģimenes locekļiem.

Dzīve ir kā rožu dārzs!

Views: 66