Zaudējot mērķi cilvēki salūzt!
Un tagad, iespējams, esmu sapratis kāpēc to visu bija jāatliek vēlākam…
Pirms 3 nedēļām, kaut kas notika vai nenotika un es saprotu, ka nepārtraukti tieku atmests kaut kur atpakaļ, jo nonāku pie atziņas, ka ar mani tā notiek, jo man nav ne mērķu, ne arī kaut kādu prioritāšu.
Man riebjas pat tas, ko domāju.
Vispār ar mani un attieksmi pašam pret sevi ir galīgi nepareizi.
Un nepareizi ir tas, ka manī nav vairs viss uz visiem 100%.
Ir zudusi i vēlme kaut ko darīt, i celties no rīta, i kopā būšana.
Man riebjas pat tas, ko domāju.
Bet protams, ka saņemties var un vajag!

Gribu, lai ir skaidrība un kaut nedaudz miers… bet kaut kā nesanāk.
Kad ieviešas skaidrība vienā lietā, tā citā atkal noiet kaut kas greizi… un tā vien.
Kad esmu mierā un mierīgā vietā, kāds svarīgs zvans jāatbild, kaut kas atkal darāms.
Pēdējā laikā šķiet, ka dzīve ir viena nogurdinoša štelle.
Gaušanās vietā ir jāceļas un jāiet tālāk. Tikai lai to spētu, ir jāzin virziens. Bet patiesībā katrs cilvēks to zina.
Mēs katrs zinām, kas mums der, un kas ne… jo to ļoti labi var just.
Diemžēl mēs, pat jūtot pareizo ceļu, iedarbinām apziņu un sākam vērtēt, tā vai, varbūt, šitā …
Bet apziņa bieži kļūdās.
Sirds un intuīcija dod īstās norādes, virzienam uz pareizo ceļu!

Noslēpums ir tajā, ka jāprot apstāties – tā patiešām norimt no visām ikdienas domām un steigas. Jāprot palikt mierā un klusumā /brīvdienās/.
Sākums varētu būt diezgan neveikls, jo kā nekā – vienmēr esi pieradis būt troksnī, un kaut kur skriet.
Jauna diena, nedēļa un jaunas domas, apņemšanās un dzīve.
Šobrīd tiek pārdomāta ikdiena, kas tajā notiek, kāda tā ir un kādai tai vajadzētu būt.
Šķiet, ka kaut ko ikdienā un sevī ir jāmaina un vislabāk to ir sākt ar šodienu, nevis atkal teikt sev – rīt, ar rītdienu, ar nākamo mēnesi vai pat vēl ilgāk – labāk nākamgad.
Ar šodienu un šo mirkli!
Liela dzīves māka, manuprāt, ir māka piepildīt savu brīvo laiku.
Un man ir liels prieks, ka vienmēr atrodas kādi cilvēki ar kuriem var vienkārši pabūt kopā un mūsdienu sabiedrībā atrodas arī tehnoloģijas ar internetu.
Grūti brīži ir tie, kad apkārt redzi daudz prieka un līksmes pilnus cilvēkus, bet tev nav pat ar ko parunāt…
Nu nav, ne ar vienu, tas dvēseles kontakts.

Domāju – kaut es spētu cīnīties, nedomājot par ievainojumiem. Un kaut vispār ievainojumi netraucētu dzīvot un cīnīties.
Kaut tik daudz nebūtu jādomā par pagātni, ka varētu vienkārši rīkoties.
Dilemma esot tad, kad Tev gribas sadot kādam pa ģīmi, bet Tev ir bail no sekām.
Manā gadījumā – gribās runāt, bet bail no sekām.
Mēs mīlam, bet tas taču netraucē reizēm nodarīt kādam pāri…
Mēs neilgojamies pēc cilvēkiem, kurus mīlam, mēs ilgojamies pēc daļas no mums pašiem, kuru viņi aiznesa sev līdzi!
Mums ir jāmācās jau apstāties pie dzeltenās gaismas.
Bet lielākoties esam nonākuši pie atziņas, ka lai arī kā iepriekš būtu bijis, es tomēr apstājos tikai pie sarkanās.
Kad ir dzeltenais, ir sajūta, ka vēl jau var, ka es tak paspēšu apstāties līdz iedeksies sarkanais, bet, kad ir sarkanais, nez kapēc, esi tā ieskrējies, ka nemaz nevar vairs nobremzēt un bremzēšanas ceļš ir pārāk garš.
Tik garš ka ar seju ieskrien sienā un sanāk šmuce.

Man nepatīk virspusējas sarunas vai sarunas, kuras notiek tikai tāpēc, ka vajag runāt, it kā nu citādāk ne kā nevar?…
Labāk taču ir runāt ar jēgu, par kaut ko nopietnāku vai vienkārši sakarīgāku un vajadzīgu.
Vai Tev patīk tās muļķīgās sarunas par neko?
Piezvana, un jautā: ko tu dari, kā tev iet?
Labāk parunāt par to, kas sakustina sirdis, kas kaut ko maina!
Protams, ir ļoti nepatīkami, ka par tevi baumo, – bet vēl sliktāk ir kad par tevi nerunā vispār… vai nepiezvana nemaz.
Piecelties, kad ir patiešām grūti, ir tas, kas parāda, cik stiprs tu patiesībā esi!
Svarīgi ir tas, ko tu zini par sevi, nevis tas, ko citi apkārt par tevi runā, jo darbi ir stiprāki par… vārdiem.
Nelaimes ir nelaimes tikai konkrētajā brīdī, pēc tam tās, var kļūst par laimēm, veiksmēm un pat par dzīves pamatu uz kura būvēt visu… pārējo!

Šodien liels deficīts ir klusums. Kur var ko tādu iegādāties?
Mūsdienās klusumā nevar pat mājās būt – tikšķ pulksteņi, skan ledusskapis, kaimiņi šļūc pa gaiteni, kāds klikšķina pildspalvu vai arī, visklusākajā brīdī, kāds nolaiž tualetē ūdeni…
Mūsdienās tieši tāpēc daudzi maksā baigāko naudu, lai varētu pabūt klusumā – klusuma rekolekcijās, kaut kur pie dabas… dāčā!
Dienu no dienas esmu pārdomās, kuras nekur nenoved un tas mani satrauc, bet ceru, ka īstajā dienā un īstajā laikā tas viss kaut kur novedīs un būs arī rezultāts.
Bet pagaidām tāda nav.
Tagad es redzu cilvēkus, katrs ir citādāks, katrs arī ir ar kaut ko īpašs, jo katram ir sava dzīve, sava pieredze.
Un pēdējā laikā saprotu, ka racionāli jeb pareizi par notikumiem savā dzīvē varu spriest tikai tad, kad ir pagājis kāds laiks.
Tad vismaz var pareizi atskatīties uz notikumiem un redzēt, kāpēc ir noticis tieši tā, un ne savādāk.
Vai, varbūt, man laiks pie psihologa?

Mūsdienās cilvēkiem ir grūti būt pieticīgam, pazemīgam.
Lielākoties cilvēki tiecas uz vadošu amatu /vietu/ statusu vai arī kļūt par biznesmeni – internetā par to vien kladzina.
Cilvēki grib būt pārāki un kaut kādā ziņā labāki par citiem.
Trūkst pazemības, kas palīdz ievērot cilvēkus sev blakus, un apskatīt notiekošo no visādām pozīcijām, ne tikai no saviem augstumiem, kur patiesību sakot gandrīz nekas nav redzams.
…vispār ir jau visādi šajā Pasaulītē, ja tikai tos ieraugām!
Ir bagāti cilvēki, bet sirdī nabagi!
Ir nabagi cilvēki, bet sirdī bagāti!
Un, ir taču, cilvēki, kuri pat ratiņkrēslā augstu lido ….