Katrs no mums mīl citādāk, – viens kaislīgi, cits rāmi.
Viens mīl ārējo, cits iekšējo pasauli, atkarībā no savas attīstības pakāpes.
Un katra jauna mīlestība ir savādāka un katru draugu mēs arī mīlam savādāk. Tik dažādi mēs esam!
Vienam šļāgeris ir baudījums, otram – troksnis. Vienam vajag jaunus iespaidus, otram stabilitāti. Viens ir atvērts kā grāmata, otrs ir slēgts kā seifs. Viens iet pa dzīvi ar skaidru prātu un mērķi, otrs eksperimentē ar aknām un maldās.
Daudzi vienkārši skrien, nepaskatoties, ka blakus ir tik līdzīgie…
Bet secinājums ir viens: nav ne nepareizu ceļu, ne nepareizu cilvēku.
Visādi ir un visādus vajag!

Mīlestība liek justies labi, kā lietū tā vējā, kā saulē tā sniegā …. Tā nelūdz kļūt nopietnākiem …. Tā ļauj sajust, cik sāļas ir asaras …
Tā neuzspiežot mums liek rūpēties un uztraukties, uzņemties atbildību un pat negribot, baidīties par otru ….
Sargāt to un lutināt … Samīļot bez aprēķina … Noskūpstīt bez apdoma … Ļauties mirklim un baudīt … Baudīt to, ka pasaule pieder tikai diviem … iesaldēt izjūtās, un atkal un atkal tiekties pēc tā : pēc nenoformulējamā, bet sajūtamā … Pēc mīlestības …
Mēs ciešam un zvēram nekad nemīlēt … Bet mīlam!!!
Mīlam atkal un atkal, ciešam, bet meklējam no jauna ko iemīlēt … Tas dara mūs cilvēcīgākus un ievainojamākus, jo mīlam …
Mīlam pat cenšoties nemīlēt, Mīlam pat necerot iemīlēt … Mīlestība ir stāsts ar nezināmām beigām …
Mīlestība ir stāsts ar aizraujošu sākumu!

Mīlestībai nav definīcijas, tai nepieder solījumi … Tā nepieprasa paskaidrojumus … Tā ļauj atrasties starp mirkli un mūžību …. Mīlestība nevienu nenosoda un Tā nevienam nepieder …
Tā vienkārši ir … Tā eksistē … Tā ļauj justies tik brīviem …. un reizē arī ierobežotiem …
Tā nemanot liek mums kļūt savādākiem – mazliet saprotošākiem, piekāpīgākiem, mazliet pretimnākošākiem, iecietīgākiem, nesavtīgākiem un patiesākiem …
… dzīve ir dota lai mīlētu! Lai mīlētu dienu un tumšo nakti, saulrietu un ziemeļvēju, ar visu naidu un dusmām.
… dzīve ir kā puzle, kā glezna, kuras krāsas, tu māksliniek, nosaki pats, kā teātra izrāde, kuras režisors un galvenās lomas tēlotājs esi tu PATS …
… laime un nelaime ir dabisks cilvēka stāvoklis.
Vien jāpatur prātā, ka tā mājo nevis lietās, bet dvēseles dziļumos!

Kāpēc dzīvot pustoņos, ja Tu zini, kas ir spilgtas krāsas?!
Kāpēc ēst ātrās uzkodas, ja vari pagatavot gardas vakariņas un iedegt sveces?!
Kāpēc dzīvot ar nemīlamu cilvēku, ja ar mīļoto meiteni Tu vari sasniegt Debesis?!
Kāpēc darīt darbu ar riebumu, ja Tu vari to izdarīt ar mīlestību?!
Mēs bieži vien, paši sev, liedzam dzīvot un traucējam dzīvot citiem, apslāpējot citos prieku, jo pašos nav prieka, nav mīlestības!
Iemeslu priekam ir tik daudz! Nobriedis ķirbis dārzā, saullēkts, negaidīts smaids, dziesma, piedzimis bērniņš…
Tad kāpēc dzīvot pustoņos, ja var dzīvot krāsās, vai vismaz iet uz to!?

Ir normāli just gan prieku, gan skumjas, gan mīlestību, gan dusmas.
Savas jūtas nav jāapspiež, nav jābāž un jāpatur zemapziņā, nav jāraudzē sevī vai jāizgāž uz citiem!
Tām jāļauj atnākt un aiziet, atgriezties vai arī neatgriezties, tā jau, varētu, būt tava, privāta, problēma.
Nekas nav jādara mākslīgi un nekas tur nesanāks!
Ir tikai jāļauj, būt tādam, kāds esi, mīlot un cienot sevi tādu, kāds esi, ar visu labo un, protams, slikto… bez tā jau neviens!

Mīlestība Tevi piepilda kā trauku, – pietiek pašam un Tu dāsni vari dot citiem.
Mīlestība ir kā sātīgs ēdiens, kas dod sāta sajūtu, – kā rudzu maize ar medu un pienu.
Mīlestība ir miers. Miers sirdī un prātā.
Mīlestība ir mājas. Tavas mājas.
Mīlestība ir vislabākā garšviela, kas jeb kuram ēdienam piešķir smaržu un garšu.
Mīlestība ir darbs, pēc kura jūti gandarījumu, nevis nogurumu.
Mīlestība nedzīvo padara dzīvu, – augšāmceļ un piepilda ar dzīvību.
Mīlestība iemāca, ka mazais ir liels.
Mīlestība dod spārnus un drosmi paveikt lielas lietas.

Jāatzīstas ka esmu pie sevis domājis vai es spētu atturēties kārdinājumam un atteikties no jebkāda veida attiecībām ar savu pirmo mīlestību… es tagad dzīvoju ar cilvēku kuru tiešām mīlu!
Bet pret to meiteni kuru iemīlēju padsmit gados , manā sirsniņā vienmēr būs kāda dzirkstelīte , viņa vienkārši nezūd…
Visdrīzāk tie ir nepiepildītie sapņi , kuri auga manā sirsniņā , par skaistu mīlēšānos , par mīlestību līdz mūža galam , bet nekas no tā nenotika…
Jāatzīstas , ka joprojām saku to ar nožēlu…
Bet kā ir Tev?