Kas īsti notiek, mūsu Zemes, centrā?
Vēlies zināt? Tad šis raksts ir tev. Raksts ir savdabīgs un ar fantastikas pieskaņu. Un noteikti būs cilvēki kas teiks, ka vajag mazāk ” dzert un lietot zāli ” – tad nerādīsies Murgi un Fantastika. Bet, man šis raksts, likās interesants.
Zemes masa ir 5,9742×1024kg, tā ir visblīvākā planēta Saules sistēmā.
Ik dienas Zeme kļūst smagāka par vairākiem simtiem tonnu, pateicoties nokritušajiem meteorītiem un kosmiskajiem putekļiem. Šis pieaugums neveido jūtamu Zemes masas pieaugumu.
Zeme izveidojusies apmēram pirms 4,54 miljardiem gadu (4,54×109 gadi ± 1%) un tās dabiskais pavadonis Mēness sāka riņķot pa savu orbītu pirms 4,53 miljardiem gadu.
Citplanētieši un paranormālās parādības mums visbiežāk saistās ar Visumu vai vismaz Zemes virsu. Taču ne mazāk intriģējošs jautājums ir – kas atrodas Zemes vidū? Cik tālu sniedzas dziļākais urbums vai ala? Izrādās, lai gan jau ir 21. gadsimts un tikko apritēja 60 gadu, kopš cilvēki lido kosmosā, Zemes dzīles mums ir gandrīz neapgūts lauciņš – zināmie fakti īstenībā ir tikai pieņēmumi.
Tie, kam patīk fantazēt par to, kur beidzas kosmoss un kas slēpjas mūsu planētas viducī, noteikti zinās populārā franču rakstnieka Žila Verna romānu Ceļojums uz Zemes centru; autors jau 1864. gadā nosūtīja savus literāros varoņus dziļi pazemē. Viņi gan nolaidās tikai 140 km zem virsmas, kur atrada pazemes jūru, kas pletās milzīgā dobumā – aptuveni Eiropas lielumā.
Patiesībā Verns nebūt nebija pirmais autors tā dēvētās pazemes zinātniskās fantastikas jomā. Tā ir plaši apdzīvota, jau sākot ar Dantes 14. gs. poēmu Dievišķā komēdija, kurā Elle aprakstīta kā plaša ala, un stāstītājs dodas cauri Zemes centram un iznāk otrā pusē uz Šķīstītavu. Interesanti, ka itāļu nepārspējamais mīlnieks Kazanova arī 1787. gadā veltījis šai tēmai kādu stāstu – par brāli un māsu, kas pēc kuģa bojāejas nokrīt līdz Zemes centram, kur atklāj daudzkrāsainu hermafrodītu punduru rasi un nodzīvo viņu vidū 81 gadu.
Mūsdienās pazemes fantastika plaukst un zeļ, tai vēl pievienojušās dažādas sazvērestību teorijas un ekstrasensu redzējumi. Vienīgi zinātne nespēj mūs aizraut ar kādiem sevišķi interesantiem atklājumiem.
Caričinas cauruma lielais noslēpums.
Par noslēpumaino caurumu Bulgārijā ārpus šīs valsts robežām ilgu laiku neviens nezināja, un tikai pēdējos gados publicēti daži reti fotouzņēmumi un pareģojumi, kurus piedēvē slavenajai bulgāru gaišreģei Vangai.
Netālu no Caričinas ciemata Bulgārijas rietumos atrodas neliels dīvains caurums zemē, kas ir aizbetonēts un jau pasen aizaudzis ar zāli. No malas skatoties, tur nav nekā neparasta, un daudzi paiet tam garām, pat neievērojuši tādu atveri. Tomēr šis nelielais zemes pleķītis glabā lielu noslēpumu un kalpo par epicentru dažādām leģendām par slepenām operācijām, NLO, citplanētiešiem un neizskaidrojamām paranormālām parādībām. Paši bulgāri to iesaukuši par Caričinas dupku (bedri, caurumu), un tā vēsture patiešām ir savāda.
Viss sākās 1990. gada 6. decembrī, kad šajā vietā ieradās Bulgārijas Aizsardzības ministrijas karaspēka vienība un sāka izrakumus. Viņu darbs – operācija Saules stars – noritēja pilnīgā slepenībā, visi ziņkārīgie tika padzīti, bet īpaši stūrgalvīgos, kā stāsta, pat iekaustīja. Visa apkaime burtiski bija pārpildīta ar militāristiem.
Kā jau bija paredzams, šī slepenība tikai izraisīja dažādas baumas, no kurām populārākā bija versija, ka karavīri atsūtīti meklēt senas bagātības, kuras esot paslēptas pie Caričinas. Runāja, ka tie esot cara Samuila zudušie dārgumi; Samuils bija Bulgārijas pirmās impērijas piektais cars, kurš valdīja 10./11. gs. mijā. Vēlāk izplatījās runas, ka militāristi zem zemes tiešām atraduši kaut ko neparastu, taču tās nebija bagātības.
Saskaņā ar informāciju, kuru savā grāmatā Caričinas fenomens sniedz pulkvedis Cvetko Kaņevs, ekspedīcijas dalībnieks, militāristu grupa aizrakusies līdz dīvainam spirālveida tunelim, un tā galā bijusi noslēpumaina taisnstūra plāksne, kas izgatavota no nezināma materiāla, kuru viņi tā arī neatpazina. Tad uz šo vietu atvesta kāda sieviete – ekstrasense Eli (Elēna) Loginova, kurai piemitušas spējas redzēt tālumā un kura varējusi bez kādām palīgierīcēm saskatīt, kas atrodas dziļi zemē. Viņa pateikusi militāristiem, ka akmens plāksne ir sava veida “bioloģiskās aizsardzības plāksne”, klāta ar bīstamām baktērijām, tāpēc to nevajag aiztikt.
Neraugoties uz brīdinājumu, ekspedīcijas grupa tomēr riskēja ieiet šajā tunelī un atklāja vēl citas anomālijas: plāksni izliektas lēcas formā, par cilvēkiem lielāku humanoīdu figūru attēlojumu uz akmens sienām un vēl vienu tuneli ar pilnīgi gludām sienām un sudrabaini pelēku grīdu; tā sienas bija klātas ar neparastiem hieroglifiem. Kad grupa nonāca līdz aizsardzības plāksnei, kas bija pētnieku galvenais mērķis, viņi sastapās ar neredzama spēka lauku un ļoti spilgtu gaismas staru, kas neļāva tuvoties plāksnei. Kaņevs raksta, ka viņi ar kolēģiem trīs reizes mēģinājuši šķērsot slieksni starp tā saucamo X zonu un Y zonu, bet katru reizi atdūrušies it kā pret neredzamu sienu.
Citplanētieši runā ar Vangas un citu ekstrasensu muti.
Drīz iedzīvotāji sāka runāt, ka par šo vietu jau agrāk zinājusi slavenā gaišreģe Vanga. Viņa stāstījusi, ka tunelī atrodas skelets, kas “nav ne vīrieša, ne sievietes”. Gan tālredzētāja Loginova, gan Vanga izteicās, ka tunelī ļoti lielā dziļumā atrodas kaut kas tāds, kas sūta uz augšu telepātiskus ziņojumus.
Vanga brīdināja, ka visai alai ir uzlikta aizsardzība un ka viss, kas atrodas lejā, vēl nav gatavs, lai atklātos cilvēkiem, tāpēc nepieciešamības gadījumā tas sevi aizsargās, pielietojot spēku.
Patiesībā pirmais, kurš sāka runāt par Caričinas fenomenu, bija slavenais bulgāru filozofs un gaišreģis Petrs Dinovs, ezoteriski kristīgās Vispasaules Baltās brālības dibinātājs 1937. gadā un visu laiku visvairāk publicētais bulgāru autors. Skolotājs minējis Caričinu daudzos rakstos un lekcijās, atceras viņa studenti. Viņš atklāja, ka zem Caričinas atrodas citplanētiešu civilizācijas paliekas. “Tur atrodas laboratorija, kurā tika attīstīta Zemes flora un fauna. Pat ja tur turpinātos izrakumi, tie nekur nenovestu.
Šajā vietā nevajadzētu rakt, tāpēc ka tur atrodas kaut kas ļoti vērtīgs. Mediji ir saņēmuši informāciju par šī objekta vietu, bet viņu informācija neved pie laba. Atcerieties, ne katra saņemtā informācija nāk par labu cilvēcei! Faktiski tur lejā atrodas tūkstošgadīgas atliekas – kristālisks cilvēka skelets, matrice viņa radīšanai. Tai nav Zemes izcelsme. Varu teikt precīzāk – visam, no kā cilvēka ķermenis ir veidots. (..) Taču viņi nav citplanētieši, bet gan senās Atlantīdas bērni.
Ierīces vai galvenā iekārta pazemē kopā ar matricu ir daudzskaldņu kristāls, mūsu zinātnei nezināms pēc sastāva. Tas ir apmēram trīs metrus augsts un izstaro noteiktus viļņus uz Sauli, Mēnesi, planētām un zvaigznēm. Tas pasargā šo laboratoriju no dabas katastrofām un zemestrīcēm un tādējādi aizsargā visu Bulgārijas teritoriju. Patiesībā, ja kristālu aiztiktu vai mēģinātu pārvietot, tas var nelabvēlīgi ietekmēt visu planētu. Neviens nevar to sasniegt. Tā izstarotā radiācija nogalinās katru dzīvo būtni! Viņi arī to nepieļaus, jo tas ir vēl par agru,” Dinovs skaidroja.
“Kad Caričinā tika veikti izrakumi, citplanētieši man teica, ka šos pētījumus vajag pārtraukt,” savukārt brīdināja Džina Demirova, gaišreģe no Pazardžikas pilsētas, kura arī uztvēra telepātisku saikni ar Caričinas pazemes citplanētiešiem. “Neroc, tas nav tavs laiks! Ir Zemes centrs – 2000 km dziļumā, un tur atrodas kristāli. Viens ir tik liels kā saule. Neaiztieciet to! Cilvēki līdz tam nenokļūs, bet izjauks atmosfēru. Tas ir milzīgs kristāls, bīstams, un atradīsies tur tikmēr, kamēr Zeme eksistē. Tas kontrolē Zemes kustību.
Pārtrauciet rakt, citādi Zeme ies bojā! Sāksies smagi laiki jūsu tautai. Būs daudz jaunu, šausmīgu slimību, ja turpinās rakt Caričinā. Caurumā atrodas pazeme, bet tā nav elle. Tur mīt tādi paši dzīvi cilvēki kā jūs, bet viņiem ir cita izcelsme. Tur arī atrodas kosmiska ierīce. To nosūtīja citas planētas civilizācija. Tur lejā ir kosmonauti. Pirms tūkstošiem gadu, kad jūsu Zeme neeksistēja, citas planētas civilizācija nosūtīja uz Zemi kosmisko kuģi ar trim kosmonautiem. Tie bija nevis cilvēki, bet roboti. Viņus nosūtīja pētīt dzīvi uz Zemes, taču kuģim radās problēmas, un tas avarēja Caričinā. Ar katru izrakto metru tiks izstarota aizvien lielāka radiācija. Nerociet Caričinas caurumā, šis nav īstais laiks!”
Par spīti šim brīdinājumam militāristi tomēr turpināja rakties dziļāk, un tad Caričinas apkaimē sāka novērot anomālas parādības, kas ļoti nobiedēja vietējos iedzīvotājus. Viņi redzēja gan NLO, gan spilgtu gaismas stabu, gan spokainas ainas, un daudzi apgalvoja, ka viņiem nāk prātā domas, kas nepieder viņiem pašiem.
Šifrētas ziņas no pazemes.
Izrakumi turpinājās divus gadus, un visu šo laiku Loginova apgalvoja, ka atrodas pastāvīgā telepātiskā kontaktā ar tām būtnēm, kas mīt dziļi lejā, tunelī. Tās caur ekstrasensi nodeva dažādus ziņojumus dīvainu kodu formā, un viņa tos atšifrēja.
“Tie bija šifrēti burti, pavisam es Caričinas izrakumu laikā saņēmu vairāk nekā tūkstoš lappušu ar kodiem. Teksti ir neticami. Tas ir seno rakstu krājums, kas vēsta par cilvēka rašanās vēsturi. Kā cilvēks tika radīts, kā tika nogādāts uz Zemi, kā viņam ir jāizdzīvo un kas mums jādara, lai saglabātu Zemi dzīvu. Zeme ir daļa no kopējās planetārās sinhronitātes. Šī kosmiskā kopiena grib, lai Zeme izdzīvotu. Sinhronitāti nedrīkst izjaukt, jo tad iestāsies haoss. Tādu informāciju slēpj kodi, šifrēta vēstule, kas iegūta Caričinā.
Viņi arī stāsta par tā sauktajiem enerģētiskajiem cilvēkiem. Viņi ir tos iezīmējuši, un, pateicoties cilvēku enerģijai, viņi uztur sinhronitāti uz Zemes. Viņi izvēlas stāties kontaktā, lai iegūtu šo informāciju, tāpēc ka tas ir ļoti smagi un ne katrs spēj apstrādāt tādu informācijas daudzumu. Es zinu, ka tā ir patiesība,” apgalvoja Loginova.
Operācijā tika iesaistīti arī citi ekstrasensi, bet viņi neizturēja šādu darba apjomu un lūdza tos atbrīvot. Dažiem telepātiskie ziņojumi pat izraisīja šoku, un viņi vienkārši aizgāja bojā. Piemēram, 1991. gadā savādos apstākļos nomira jaunā ekstrasense Marina Naplatanova, kura, pēc oficiālās versijas, esot izdarījusi pašnāvību depresijas dēļ, izlecot pa savas mājas desmitā stāva logu. Neoficiāli runāja, ka viņa nogalināta ar psihotrono (vadāma starojuma) ieroci.
Pierādīts, ka viņas tēvs, profesors Delčo Naplatanovs, kas arī piedalījās izrakumos, pēc meitas nāves vairākkārt rakstījis sūdzības augstākām instancēm par nelikumīgu psihotronā ieroča izmantošanu pret viņa meitu. 1995. gadā arī profesors tika atrasts miris dīvainos apstākļos – zem tilta Sofijā. Oficiāli tika paziņots, ka Naplatanovs izdarījis pašnāvību, bet viņa pirmsnāves zīmīte netika atrasta.
1992. gada 19. novembrī militāristi pēkšņi savāca teltis, aprīkojumu, bet pēc tam sāka liet caurumā betonu, lai to uz visiem laikiem aizmūrētu. Tad viņi aizbrauca un vairs šajā vietā nav atgriezušies. Ministrija skaidrojusi, ka projekts apturēts “finansiālu problēmu” dēļ. Taču faktiski netika oficiāli paskaidrots ne tas, kāpēc projekts tika pārtraukts, ne arī tas, kāpēc vispār tur tika veikti tik apjomīgi darbi. Visi iespējamie pierādījumi, kas tur tika savākti attiecībā uz tuneļos atklāto, bija iznīcināti vai noglabāti slepenos arhīvos.
Loginova žēlojās: “Visi pieraksti (ar kodiem un atšifrējumiem) noslēpumainā kārtā pazuda kopā ar visām dienasgrāmatām, ko mēs sastādījām Caričinā. Filma, kuru uzņēmām pirms projekta slēgšanas, arī noslēpumaini pazuda. Man nepalika nekādu pierādījumu, kas apliecinātu mūsu darbu. Varu izmantot tikai pati savus vārdus un cerēt, ka ļaudis man noticēs.”
Šo gadu laikā pēc cauruma aizbetonēšanas izplatījušās dažādas leģendas un versijas par Caričinas caurumu. Runāja, ka militāristi atraduši tur Visuma portālu vai citplanētiešu skeletus, vai milzīgus spēka kristālus, vai citplanētiešu tehnoloģiju plānus, vai zudušās Atlantīdas noslēpumus. Ir pat versija, ka atrasts citplanētiešu trijstūrveida kuģis. Interesenti, kas seko līdzi šim notikumam, atklājuši, ka vairākums operācijā iesaistīto karavīru cietuši no mistiska lāsta – vai nu gājuši bojā katastrofā, smagi saslimuši vai nonākuši psihiatriskajā slimnīcā. Savukārt dzīvi palikušie kategoriski atsakās runāt par Caričinas caurumu.
Caričinas caurums, lai arī bija tikai 160–180 m dziļš, ir viena liela un ļoti samezglota mīkla, kuras skaidrojums varētu būt plašā amplitūdā – no pazemes zinātniskās fantastikas tautas mutē līdz militārai psihotrono ieroču izmēģināšanai. Vai tai ir kāds sakars ar Zemes centru, nav zināms, taču fakts, ka militāristi tur atradās noteiktu laiku – divus gadus – un ka tika piesaistīti vairāki Bulgārijā pazīstami ekstrasensi, nav noliedzams.
Nesen mamma Keti, kā Bulgārijā dēvē gaišreģi Katrīnu Ivanovu, par kuru ar cieņu izsakās arī zinātnieki fenomenologi, intervijā krievu presei bija teikusi, ka Caričinā tiešām atrodas kaut kas neparasts. “Bet tieši kas, man nav tiesību teikt. Nevienam nav tiesību – no tiem, kas redz neredzamo. Naplatanova pārkāpa šo aizliegumu – droši vien, savas jaunības dēļ – un tika sodīta. Pateikšu tikai vienu – šajā vietā fokusējas kolosāla kosmiskā enerģija. Bet vēl nav pienācis laiks tai piekļūt.” Jāpiezīmē, ka Keti gadu pirms bijušā PSRS līdera Brežņeva nāves precīzi paredzēja viņa nāves dienu, bet pusotru mēnesi iepriekš spēja pateikt dienu, kad sāksies karš Bosnijā.
Doba vai cieta Zeme?
Fantastikas žanrs lielākoties balstās uz tā saukto Dobās Zemes teoriju, ko formulēja angļu astronoms un ģeofiziķis Edmunds Galejs 1692. gadā un kas vienmēr pastāvējusi arī teju visu tautu senajos mītos un folklorā. Tas ir priekšstats, ka mūsu planētai ir dobs vidus – pazemes pasaule, ko arī apdzīvo cilvēki. Nepagāja ne simts gadi, un citi zinātnieki pilnībā iznīcināja šo teoriju, atstājot to pseidozinātnei, fantastikai un sazvērestības teorijām.
Bet kas tad, pēc zinātnieku domām, atrodas mūsu planētas sirdī? Pašlaik viņi definē Zemes centru divos veidos: kā cietas Zemes masas centru vai kā masas centru visai Zemes sistēmai, kas apvieno cieto Zemi, ledājus, okeānus un atmosfēru.
Zemes centrā ir kodols, kuram ir divas daļas. Saskaņā ar NASA datiem cietā, iekšējā dzelzs kodola rādiuss ir apmēram 1220 km. To ieskauj šķidrs ārējais kodols, kas sastāv no niķeļa un dzelzs sakausējuma. Iekšējais kodols griežas ar citu ātrumu nekā pārējā planēta.
Kā liecina jaunākie pētījumi, Zemes kodolā ir gandrīz tikpat karsts kā uz Saules virsmas – aptuveni 5430 °C. Karstumu rada divi galvenie cēloņi: siltums no planētas veidošanās brīža pirms 4,5 miljardiem gadu un siltums no radioaktīvo elementu sabrukšanas. Tā ir viena no lielākajām mīklām, kas nodarbinājusi zinātnieku prātus paaudžu paaudzēs, – pašā mūsu planētas centrā, šķidrā ārējā kodola vidū, ir pundurplanētas Plutona lieluma cieta lode no dzelzs un niķeļa un tā nekūst, lai gan ir tik karsta kā Saules virsma.
Kopš Zemes rašanās kodols pamazām atdziest, bet tas notiek ārkārtīgi lēni. Tā ir izveidojies cietais kodols, kas laika gaitā aizvien palielinās. Tāpēc, vismaz teorētiski, cilvēki nevar doties dziļāk pazemē par dažiem kilometriem, jo viņus apdraud milzīgs karstums un spiediens.
Kā zinātnieki ieguvuši šo informāciju?
Faktiski pieņēmums, ka kodols galvenokārt sastāv no dzelzs un niķeļa, radies no dažādu elementu biežuma kombinācijas, kas sastopama mūsu vietējā Piena ceļa reģionā, un no mūsu izpratnes par to, kā Zeme izveidojās. Bet kā zinātnieki varēja uzzināt tik detalizētu informāciju par kodolu – vietu, kas ir tik nepieejama?
Ņemot vērā, ka ir gandrīz neiespējami nokļūt pat tūkstoš kilometru attālumā no kodola, visas mūsu zināšanas ir netiešas un atkarīgas no seismoloģijas – zinātnes par zemestrīcēm. Pēc zemestrīces seismiskie viļņi pārvietojas pa Zemi, mainot savu formu un virzienu atkarībā no materiāliem, kuriem tie plūst cauri. Ģeofiziķi ir izmantojuši šo informāciju, lai secinātu, kas atrodas Zemes kodolā. Tādējādi seismogrāfs – pašrakstošs mēraparāts, kas reģistrē un mēra Zemes garozas svārstības – Zemes dzīļu izpētē ir ekvivalents teleskopam, ar ko pēta kosmosu.
Vai iespējams izurbties līdz Zemes centram?
Mūsdienās izdalītas trīs Zemes iekšējās ģeosfēras. Virsējā ir garoza – gan kontinenta, gan okeāna –, kas ir plānākā sfēra un sniedzas 5–75 km dziļumā. Zem garozas atrodas mantija, kas iesniedzas līdz aptuveni 2900 km dziļumam un veido Zemes tilpuma lielāko daļu, aptuveni 82 procentus. Savukārt Zemes kodola biezums varētu būt aptuveni 3500 km, mērot no Zemes centra.
Lai arī Zemes garoza ir plānākais slānis, cilvēki nekad nav izurbušies tam cauri. Faktiski lielākais dziļums, līdz kuram veikts urbums, ir nedaudz vairāk par 12 km, bet attālums līdz Zemes centram ir 500 reižu lielāks – 6370 km.
Šis pasaulē dziļākais – Kolas superdziļais – urbums jeb SG-3 atrodas Kolas pussalā Krievijā, Murmanskas apgabalā, netālu no Norvēģijas robežas. Atšķirībā no citiem pasaules superdziļajiem urbumiem, kas tiek veikti naftas ieguves vai ģeoloģiskās meklēšanas vajadzībām, SG-3 tika urbts vienīgi litosfēras (garozas un mantijas augšējās daļas) izpētei.
Darbs pie Kolas superdziļā urbuma sākās 1970. gadā. 1990. gadā, vēl PSRS laikā, urbis sasniedza 12 262 metru dziļumu. Tas bija pasaules rekords, kas bija prasījis divdesmit gadu. Un tas joprojām ir visdziļākais mākslīgi sasniegtais punkts uz Zemes. Pašlaik objekts ir pamests, iekārtas demontētas. Tomēr šī vieta uzdzen šermuļus – ne velti vietējie iedzīvotāji urbumu dēvē par “aku uz elli” un stāsta par dīvainiem kliedzieniem, kas no tā dzirdami. Tiesa, neviens cilvēks tajā iekrist nevar, jo urbuma diametrs ir tikai ap 23 cm.
Zinātnieku mērķis bija urbt “tik dziļi, cik vien būs iespējams”, un viņi sākotnēji lēsa, ka sasniegs vairāk nekā 14 km. Taču pētnieki un inženieri bija spiesti atteikties no darba turpināšanas, jo dziļumā bija negaidīti augsta temperatūra – ap 180 grādiem pēc Celsija. Tādā karstumā urbjmašīnas un caurules deformējās un pat 2,7 miljardus gadu vecie ieži kļuva veidojami. Zinātnieki aprakstīja, ka ieži šādā dziļumā vairāk līdzinājās plastmasai nekā akmenim.
Arabika masīva dziļās alas.
Bet ko tad Māte Daba – vai nav pacentusies mums sagādāt jau gatavu ceļu dziļi lejup? Varbūt arī ir, bet alu dziļuma izpēte ir nosacīts jēdziens, jo pa gabaliņam vien pētnieki laižas dziļāk, bet alas pamatne tā arī nav sasniedzama.
Tāpēc arī pasaulē dziļākās alas gods ik palaikam tiek citai Zemes atverei. Taču pirmās četras vietas dziļāko alu sarakstā jau ilgi pieder Gruzijai (Abhāzijai, pasaulē neatzītai valstij) Arabika masīvā, Gagras rajonā (netālu no Suhumi) Rietumu Kaukāzā. Šīs četras alas ir izpētītas vairāk nekā divu kilometru dziļumā, un pašlaik līderes gods pieder Verjovkina alai ar 2212 metriem.
Ala 1886. gadā tika nosaukta speleologa Aleksandra Verjovkina vārdā, kurš arī pētīja alas šajā reģionā un gāja bojā, šķērsojot tā saukto sifonu – pazemes tuneli, kuru pilnībā aizpildījis ūdens. Ieeja Verjovkina alā ir tikai trīs reiz četrus metrus liela, ieejas aka stiepjas 32 metru dziļumā. 1968. gadā šo alu atklāja Krasnojarskas speleologi – viņi pieveica 115 metrus un nosauca to par S-115.
Pagāja pusgadsimts, un alas izpētē piedalījās ap 30 ekspedīciju, līdz 2018. gadā Maskavas speleologu kluba komanda, kas kopš 2000. gada intensīvi pētīja alu, sasniedza sifona ezeru Nemo pēdējā pieturvieta. Ar loti, izmērot ezera dziļumu, viņi ieguva klāt vēl 8,5 metrus, un tādējādi Verjovkina ala ar kopējo dziļumu 2212 metri ierindojās pasaulē pirmajā vietā. Taču tas ir tikai laika jautājums, kad speleologi dosies vēl dziļāk šajā alā vai arī kāda cita pasaules ala atklās savas dzīles.
Tikmēr mēs varam turpināt fantazēt un sapņot par to, kas slēpjas mums zem kājām – planētas dziļumā. Kā teica Žils Verns savā slavenajā romānā par ceļojumu uz Zemes centru: “Zinātne, manu zēn, ir veidota no kļūdām, bet tās ir kļūdas, kuras vērts pieļaut, tāpēc ka tās ved soli pa solim uz patiesību”
Views: 8