Šeit reiz bija skola...
Kuldīgas novads

Šeit reiz bija skola…

Autore : Betija Berga 2022. gadā 11. oktobrī.

Pēc dažiem gadiem vairs nebūs nekādu liecību, ka šeit reiz bija skola… – tā autore.

Šeit reiz bija skola... Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolā neesmu bijusi tikpat ilgu laiku, cik pavadīju tur mācoties. Deviņi gadi. Vēl gan vajadzētu pieskaitīt bērnudārza gadus, tie būtu vēl trīs papildus gadi. Tikai nez vai pēc tik ilga laika es tajā skolā tikšu ielaista. Diez vai pat tagad tikšu. Bet nu ja man tiek dota iespēja, tad šī iespēja jāizmanto. Varbūt izdodas. Sen jau esmu domājusi apmeklēt savu pamatskolu, izstaigāt gaiteņus un klases, kur reiz mācījos. Paskatīties, kas mainījies vai saglabājies tāpat. Visvairāk man interesē Varoņu zāle. Zinu, ka neilgi pēc tam, kad absolvēju skolu, zāli sāka remontēt un nu tā ir atjaunota, ļoti krāšņa un skaista. Bauda acīm.

Šeit reiz bija skola...

Šeit reiz bija skola... Jūs noteikti gribēsiet zināt, kas ir Varoņu zāle? Atceros, ka pamatskolas direktors, Dzintars Strauts, mums stāstīja, ka šajā zālē, līdz apglabāšanas brīdim, tika guldīts Oskars Kalpaks, kad viņš bija guvis nāvējošu šāvienu kāda pārpratuma dēļ. Tā bija vienkārša pārskatīšanās un izšķiroša likteņa sakritība… Un tajā pašā zālē, kurai bijis šāds stāsts, es bērnībā dziedāju dažādas bērnu dziesmiņas, spēlēju teātri, dejoju tautas dejas, izklaidējos diskotēku vakarā un piedalījos dažādās stafetēs un atraktivitātēs, kādas skolotāji bija izveidojuši.

Ļoti kontrastaini, vai ne? Un tagad? Tagad es pat nezinu kas norisinās šajā zālē. 2018. gada 1. martā skolu slēdza, jo bija palikuši pavisam maz audzēkņu, tur darbojās tikai bērnudārzs un 2020. gada 19. augustā tika parakstīts rīkojums par Skrundas novada pašvaldības nekustamā īpašuma “O. Kalpaka Rudbāržu pamatskola” pārņemšanu valsts īpašumā. Un kopš šī rīkojuma pieņemšanas, skola nodota Aizsardzības ministrijas valdībā. Tāpēc arī šorīt izjūtu diezgan palielu uztraukumu par to, kā man šis brauciens beigsies…

Vēl tikai mazliet un varēšu braukt.

Šeit reiz bija skola...Esmu uzlādējusi fotoaparātu, kaut apzinos, ka diez vai man būs iespēja viņu likt lietā. Ne tāpēc, ka ir gulējis vairākus gadus neskarts, bet gan tāpēc, ka skolas teritorijā staigā militārās personas un man ir liela aizdoma, ka neļaus fotografēt. Paveiksies, ja vispār ļaus ieiet skolas teritorijā un izstaigāt skolu. Ja jau braucu uz Rudbāržiem, tad jāpaņem arī grāmatas un pirms tam jāpiebrauc pie bibliotēkas.

Šeit reiz bija skola... Jāpaņem arī maks! Ja nu prasa personu apliecinošu dokumentu? Pierādījumu, ka esmu studente? Man nav pagarināta studentu apliecība… Man nav bijusi saskarsme ar militārajām personām. Iespējams, ka tagad uztraucos daudz par daudz un pārāk lieki, bet jābūt taču gatavai uz visu. Nekad neko nevar zināt. Pēdējie centieni sevi nomierināt un maks izslīd no grāmatu, fotoaparāta, telefona un atslēgu izveidotās piramīdas man rokās un nokrīt uz zemes. Pie sevis mazliet neapmierināti noburkšķu un to paceļu. Paņemu mašīnas atslēgas un eju uz mašīnu.

Ar visu savu šķībo krāvumu sēžos pie stūres. Man atkal izkrīt maks. Atsprāgst vaļā podziņa, kura nodalījumā stāv kredītkartes un citi dokumenti. Mazliet apstulbusi uz viņu kādu mirkli skatos un domāju vai tam būtu jāpievērš uzmanība. Ja nu tā ir kāda zīme? Viena reize vēl nepievērš tādu uzmanību kā tad, kad divreiz izslīd no nagiem… Saraukusi pieri liecos pie maka un ceļu augšā. No maka sāk slīdēt ārā kartes un studentu apliecība, pakantēju maku, lai tās patiesi neizslīdētu un pie sevis nomurminu “nu ne jau nopietni…!”. Viss veiksmīgi, bet dīvainā sajūta nekur nepazūd. Nolieku mantas sev uz blakussēdētāja krēsla, saregulēju savu krēslu, spoguļus, piesprādzējos (drošība pirmajā vietā) un piedarbinu mašīnu. Ripinu ārā no sētas. Jūtu, ka uztraukums mani tik viegli neatstās…

Šeit reiz bija skola...
skolas ēka

Nu esmu pie Rudbāržiem.

Šeit reiz bija skola... Apstājos uz A9 šosejas, lai palaistu citus braucējus. Jāpārbrauc pāri Rīgas-Liepājas šosejai un jau esmu Rudbāržos. Kā parasti, šeit ir diezgan klusi un mierīgi. Rudbāržnieki pusdieno un nedomā iziet no mājas, varbūt arī viņiem šķiet, ka vējainais laiks nav diez ko mīlīgs? Nogriežos un braucu gar savas 1.-4. klases audzinātājas mājām. Prātā paslīd atmiņas par to, ka visa klase gājām pie viņas, lai atdotu mājas darbus, jo viņa bija apslimusi un no skolas tas bija vien 3 minūšu gājiens. Mājas darbus iesviedām pastkastītē un gājām atpakaļ uz skolu. Šurp braucu nu jau diezgan bieži, bet ne reizi neesmu ar viņu saskrējusies vai vismaz pa gabalu redzējusi. Varbūt viņa šeit vairs nedzīvo? Pie pagasta mājas uz koka soliņa sēž kāda trijotne, acīmredzami par kaut ko diskutē un noraugās, kā es viņiem pabraucu garām. Vēl divās vietās jānogriežas, jānoparkojas un varu iet uz bibliotēku.

Atveru bibliotēkas durvis,

sasmaidos ar bibliotekāri un abas apmaināmies sveicieniem. Bibliotēka, kā parasti, ir kā izslaucīta. Neviena cilvēka. Tikai bibliotekāre un es. Mazliet nopriecājos par to, jo gribēju apjautāties par skolu. Gan jau viņa zina ko vairāk, jo ir vietējā… Lai gan pie sevis strīdos par to vai jautāt vai ne, izšķiros par labu, ka jāpajautā. Nekas slikts taču nenotiks.

Šeit reiz bija skola... Redzu pārsteiguma atblāzmu viņas sejā, laikam esmu mazliet šokējusi ar šādu jautājumu un vispār vēlmi tur doties. Arī viņa apstiprina manas bažas par to, vai man vispār būs iespēja tur ieiet, tomēr iedrošina mēģināt. Mazi, uztraukti smiekli par to, ka sliktākajā gadījumā izraidīs mani no skolas teritorijas un nobārs. Abas sirsnīgi nosmejamies. Esmu gatava doties tālāk. Bibliotekāre mani pavada ar veiksmes un laba vēlējumiem, pateicos un smaidot atsveicinos.

Esmu atpakaļ mašīnā.

Nervozi iesmejos un dziļi ievelku elpu. Izelpoju. Nav ko satraukties, gan viss būs labi, bet kaut kā nespēju tikt vaļā no uztraukuma. Atkal piedarbinu mašīnu un braucu uz skolas pusi. Pabraucu garām veikalam “Gundega”, kurš nu jau ir mainījies. Durvis, pa kurām bērnībā gāju, lai tiktu pārtikas veikalā, nu ir aizmūrētas ciet un ieeja ir no otras puses, kur agrāk bija mazs kancelejas, higiēnas u.c. preču veikaliņš.

Šeit reiz bija skola...
sporta zāles ēka

Šeit reiz bija skola... Pagrieziens. Labajā pusē veikala “Lats” telpas. Atceros, ka virs veikala, otrajā stāvā, gribēja būvēt tādu kā mazu kafejnīciņu. Acīmredzot, nekas nav izdevies, jo tagad šīs telpas ir tumšas, veikala logi netīri un nekas neliecina par to, ka tur kaut kas notiktu, viss ir slēgts un uzraksti nozuduši. Tad jau tomēr veikals “Gundega” izkonkurēja, par to mēs ar klases biedriem spriedelējām un likām likmes – kurš no veikaliem izdzīvos pēc vairākiem gadiem…

Man bija taisnība, mazliet iesmaidu. Pēdējais pagrieziens pa kreisi un esmu skolas teritorijā. Pirms veicu manevru, pārliecinos, ka nav uzlikta kāda zīme par to, kas aizliegtu man iebraukt. Pamanu vien “fotografēt aizliegts!”, bet to jau arī biju gaidījusi un bibliotekāre arī par to brīdināja. Kārtējā ieelpa, bet šoreiz neizpūšu, mazliet aizturu, jo pamanu vairākus formas tērpos ģērbtus cilvēkus, kuru skatieni piekalti man. Sajūtos mazliet neērti.

Varbūt tomēr nevajadzēja te braukt?

Bet tagad griezties apkārt un braukt prom būtu aizdomīgi… Saņemos. Noslāpēju mašīnu vietā, kur skolas autobuss izlaida (no rīta) un sagaidīja (pēcpusdienā) tālāk dzīvojošos skolēnus, kā mani. Vīrietis nopēta manu seju, nodomāju, ka tūlīt pienāks un vaicās ko šeit meklēju, bet tā vietā viņš aizgriežas un uzsāk savas gaitas, dodoties prom. Jūtu sevi uzelpojam. Tad jau nav tik traki… Viņš aizgāja. Bet tagad man pašai nāksies iet un meklēt kādu, kam pajautāt, vai drīkstu šeit izstaigāt skolu.

Šeit reiz bija skola... Pieeju pie kāda bariņa, kas stāv pie sporta zāles (nav ne jausmas vai to aizvien var saukt par sporta zāli). Sāku runāt, stādu sevi priekšā un paliek vien sieviete un divi vīrieši. Viens no tiem atbild, ka tūlīt aizies pasaukt kādu citu, kurš varētu man palīdzēt. Stāvu, sarunājos ar palikušajiem. Viņi laikam saprot, ka esmu mazliet satraukta, pajoko, ka tagad mani sodīs. Saprotu, ka tas ir tikai joks, bet apzinos arī to, ka ne par velti tā joko… Šeit nedrīkst atrasties, tomēr mierinu sevi, ka zīme “nepiederošiem ieeja aizliegta” nekur nav uzstādīta.

Trīs cilvēku starpniecība

un nu jau runāju ar savu pavadoni, saņemu stingru aizliegumu kaut ko fotografēt un kopīgi dodamies uz skolas ieeju. Kā izrādās, tagad ieeja ir tikai vienā pusē, otra ir slēgta (tā veda uz bērnudārzu), no ārpuses tur nav iespējams ieiet. Brīdī, kad pavadonis ver vaļā četrkantīgās durvis, kuras aizvien piestiprinātas pie stenderes ar to pašu atsperi, kas bija manā skolas laikā, ieraugu zīmējumu, kurš tur stāv jau neskaitāmus gadus. Apjautājos, vai šie zīmējumi saglabāti visur (tie ir skolēnu zīmēti, projektu nedēļas ietvaros), saņēmu apstiprinošu atbildi, tomēr ar piebildi, ka pēc remonta darbiem tas viss vairs nebūs.

Šeit reiz bija skola... Dodamies pa garo pagraba gaiteni, garām plašajai ēdamzālei, mājturības telpām, kuras tagad kalpo jaunsargu vajadzībām. Pavadonis mani ieved pat telpā, kur skolas laikā skolēniem tika liegta ieeja. Skatiens pārslīd pār mazajiem rakstāmgaldiem, papīru kaudzēm un anatomijas stundām paredzētajam cilvēka sejas muskuļu uzbūves prototipam. Pavadonis redz manu jautājošo skatienu un paskaidro, ka šīs mantas ir sanestas no dažādām klasēm, tās esot palikušas un tiks iznīcinātas vai nodotas kaut kur tālāk, kam tās nepieciešamas. Pašlaik šī telpa kalpojot kā noliktava.

Dodamies augšā pa trepēm, esam nokļuvuši pie otras skolas ieejas, kur blakus atrodas bērnudārzs. Pa šīm ieejas durvīm es devos uz bērnudārzu, jo tas bija vienkāršākais, ātrākais ceļš, pa kurieni tur nokļūt. Pavadonis dod “zaļo gaismu” un ejam iekš bērnudārza. Skapīši, kur karināju āra drēbes ir nozuduši, guļamtelpas un piecgadnieku grupiņas telpas vairs nav nošķirtas ar sienu, tagad tā ir viena liela telpa. Dodamies tālāk uz sešgadnieku grupiņu, kuru atceros vislabāk. Arī šī telpa ir kā izslaucīta, nav palicis nekas, kas liecinātu par to, ka šeit reiz bija bērnudārzs. Caur sešgadnieku grupiņas telpu nonākam Varoņu zālē.

Šeit reiz bija skola...
Varoņu zāle

Pirmo reizi redzu izremontēto zāli.

Šeit reiz bija skola... Tik gaiša un balta.., zāles malā stāv piepūstu balonu buķete “50”, pie sevis nodomāju, ko tas varētu nozīmēt, bet šoreiz mans pavadonis nesteidz paskaidrot un es arī neuzdodu jautājumus. Vien nopriecājos par skaisto, atjaunoto Varoņu zāli un dodamies tai cauri. Esam foajē, kur pēc starpbrīža zvana atskanēšanas, kopā ar klases biedriem skrējām ārā no klases, lai paskraidītu kolonnu ielenkumā un paspēlētu dažādas rotaļas.

Dodamies tālāk pa gaiteni, šī vieta man vienmēr ļoti patikusi, jo grīdu rotā ļoti mazu flīzīšu veidots mozaīkas raksts. Skolas laikā vienmēr apbrīnoju un domāju kas gan cilvēkiem bijusi par pacietību, lai ko tādu izveidotu… Pavadonis ved mani cauri telpām. Ir grūti orientēties un saprast kurā klasē atrodos, jo neejam pa gaiteni un telpas nav nodalītas, visur durvis atstātas vaļā un tāda sajūta, ka ietu pa vēl neatklātu skolas daļu.

Šeit reiz bija skola...
Varoņu zāles vecā grīda

Kāpjam uz trešo stāvu. Šīs spirālveida koka kāpnes ved uz trešo stāvu, kur uzreiz pretī esošajās durvīs atradās skolotāju istaba, skolēni tur bez iemesla negāja. Pa labi, blakus durvīm atradās stundu saraksts stiklotos ziņojumu dēļos, nu jau sienu rotā tikai viens no tiem. Griežamies pa kreisi un dodamies pa gaiteni uz foajē pusi, kur katru pirmdienu, divdesmit minūšu garajā starpbrīdī, tika sapulcētas visas klases un direktora vadībā tika noziņoti gaidāmie nedēļas notikumi, arī apbalvoti skolēni, kuri piedalījušies kādās olimpiādēs u.tml.

Lielais pulkstenis,

kas bija piekarināts pie sienas, ir noņemts, arī pulkveža Oskara Kalpaka un citu karavīru ģīmetņu portreti, kas karājās zem pulksteņa, ir noņemti. Ejam tālāk pa gaiteni, kur skolas laikā atradās vēstures, ķīmijas un informātikas kabineti. Šī gaiteņa sienas rotāja visu absolventu izlaiduma bildes. Arī šīs bildes ir noņemtas un nekas neliecina, ka tur kādreiz kas tāds ir atradies. Izejot cauri šim gaitenim, nonākam pie bērnudārza puses kāpnēm.

Šeit reiz bija skola...
pulkstenis un portreti fonā

Šeit reiz bija skola... Ekskursija ir galā un kāpjam lejā uz otro stāvu, lai pa bērnudārza puses ieeju izietu no skolas. Ar smaidu sejā pasakos savam pavadonim par atvēlēto laiku un atļauju izstaigāt skolu, abi turpinām sarunu līdz mašīnai un atvadāmies. Iesēžos mašīnā, esmu patīkami satraukta. Vairs nav satraukums par nezināmo, bet gan patīkams satraukums par iespēju izstaigāt skolu un labi pavadīto laiku. Esmu gandarīta par šo iespēju. Pa apļveida piebraucamo ceļu uzsāku virzību, lai brauktu mājās un pie sporta zāles ievēroju to pašu bariņu, ar kuriem uzsāku šo ekskursiju. Pamāju atvadas un iepriecināta braucu mājās.

Pa ceļam daudz domāju,

ik pa laikam pie sevis iesmejos par savu sākotnējo satraukumu un cenšos izprast piedzīvotās emocijas. Pastaigas laikā konstatēju, ka nekas daudz skolā nav mainījies. Pat sienu krāsas telpās un gaiteņos, kādas bija manā mācību laikā, pārsvarā ir saglabājušās tādas pašas. Mazliet nedabiski skolu redzēt tik klusu un tukšu. Visi krēsli, kuri reiz bija izvietoti dažādās vietās skolas nostūros, lai skolēniem būtu iespēja starpbrīžos sēdēt un sarunāties, ir pazuduši.

Vairs nekādu mazāko klašu bērnu saucieni un steigas. Tomēr jāsaka, ka esmu priecīga par to, ka skolas telpās aizvien kaut kas notiek un nav tā, ka tā būtu pavisam tukša, pamesta vieta. Tātad ir cerība, ka skola tiks atjaunota un tai tiks dota jauna iespēja, jauna dzīve un veidosies jaunas atmiņas, kuras saistītas ar šo vietu.

Šeit reiz bija skola... Un tomēr ir mazliet skumji apzināties, ka visas liecības, kuras aizvien saglabājušās (skolēnu zīmējumi uz sienām, zīmēšanas kabineta apzīmētās stikla durvis un logi…), tiks pavisam iznīcinātas un aizmirstas. Pēc dažiem gadiem vairs nebūs nekādu liecību, ka šeit reiz bijusi Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskola, tajā iemitināsies jaunsargi un līdz ar to arī ieeja nepiederošām personām tiks liegta.

Tātad skola piedzīvos jaunu elpu un veidos jaunus stāstus, …citu cilvēku dzīvēs!

p.s. piebilde no manis – 2024. gada martā, no skoliņas remonta, nav vēl ne smakas.

Views: 20