Pirms komentē ierakstu internetā, apdomā labi – ko un kā rakstīsi. Arī ja dzēsīsi ierakstu, tas nekur nepazudīs, speciālistiem tas būs pieejams vienmēr!

Ja palasām dažādus komentārus publiskajā telpā, tad pēc novērotās naida runas var secināt, ka ar atsevišķiem izņēmumiem mēs dzīvojam neiecietīgā sabiedrībā. Ļoti bieži cilvēki izsaka kritiku, neko nezinādami par citādo, nevajag jaukties citu dzīvēs, vajag pieņemt, saprast citādo un dzīvot savas dzīves. Ikviens iedzīvotājs ir atbildīgs par to, ko viņš raksta un runā. Tas savukārt veido vidi, kādā mēs dzīvojam.

Kopš 20. gadsimta 90. gadiem internets ir pieejams ikvienam, to var izmantot darba vai personīgajām vajadzībām. Interneta izveidei sākumā bija militārs uzdevums, lai pēc potenciālā atomkara varētu nodrošināt nepārtrauktu saziņu starp valsts varas orgāniem.

Šodien internets daudziem cilvēkiem ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tas ir kļuvis par vietu, kur virtuāli sazināties ar draugiem, domubiedriem, uzzināt jaunumus, lasīt jaunāko mediju informāciju, iepirkties, dalīties ar fotogrāfijām, apmainīties ar viedokļiem.
Īpaši populāras ir dažādas sociālo tīklu platformas, kur ikviens dalās ar saviem dzīves notikumiem fotogrāfijās un ierakstos. Šajās platformās nav obligāti jābūt ar īsto vārdu, fotogrāfiju, bet var izmantot segvārdus, reizēm ar citu identitāti. Neskatoties uz interneta pozitīvajiem aspektiem, tam ir arī negatīvās puses – ļaunprātīga privātuma izmantošana un aizskaršana, viltotu ziņu izplatīšana, krāpniecība, interneta vides noteikumu pārkāpumi.

Populārākais veids, kā paust savu nostāju par kādu problēmu, jautājumu vai vizuālo materiālu, ir komentāru rakstīšana. Reizēm komentāri ir cieņu aizskaroši un rupji. Tā vien šķiet, ka pēc kāda laika izdzēstais komentārs ir pazudis kā nebijis, taču tā tas nav! IT speciālisti tīmeklī vai konkrētā interneta platformā var atrast ierakstu, pat ja tas ir dzēsts. Ne tikai konkrētās interneta lapas administratori seko līdzi visiem ierakstiem, to dara arī Valsts drošības dienests, policija un citas saistītās institūcijas.

Populārākajās vietnēs «Facebook» un «TikTok» bieži lasāmi negatīvi komentāri vai ievietoti attēli un videorullīši. Parasti tie ir personiski aizskārumi, pretvalstiski lozungi un video. Civillikumā ir noteikts, ka katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai, kā arī saņemt mantisku kompensāciju par šādas darbības rezultātā nodarīto morālo kaitējumu.

Cilvēks, kas nepiekrīt tavam viedoklim, nav tavs personīgais ienaidnieks
 – tik vien kā cita viedokļa pārstāvis. Oponents. Un pelnījis tikpat daudz cieņas kā tu un vērtības, ko tu pārstāvi. Būtu jauki, ja mēs katrs to sev ik pa laikam atgādinātu, vai ne?

Nereti apvainojamies par sīkumiem, kaut, protams, konkrētajā brīdī pāridarījums šķiet liels kā Nacionālās bibliotēkas ēka. Pirmais universālais jautājums, ko jāmēģina sev uzdot: vai par šo būšu apvainojies arī pēc trim gadiem? Var formulēt arī vēl dramatiskāk – vai par šo apvainojumu domāšu arī uz nāves gultas? Ja atbilde ir nē, tad… nu tu jau pats zini – visticamāk, nav vērts!

«Neņem pie sirds! Laid pāri galvai!» Šādi mūžīgie un, visticamāk, labi domātie līdzcilvēku padomi bieži vien ir tukša skaņa. Nu kā, atvainojiet, lai iemācos tā vienkārši «neņemt galvā»? Turklāt centieniem apvainojumu norīt vai paslaucīt zem paklājiņa ilgtermiņā var būt visai postošas sekas – visām iesaistītajām pusēm.

Jo emocijas jau nekur nepazūd!

Tās krājas un pūst, un nejauki ož ik reizi, kad tām pieskaramies. Attiecības pamazām kļūst aizvien ledainākas, katrs nepareizi pateiktais vārds trāpa sāpīgā vietā. Tikmēr aizvainotājs vienā mierā turpina uzņemto kursu, ļoti iespējams, pat nenojauzdams, ka ir dziļi aizķēris kāda jūtas. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs – aizvainojumus (it īpaši, ja tos izteicis kāds tev svarīgs cilvēks) vienmēr derētu izrunāt, taču tas jāizdara tā, lai situācija nepāraug vēl postošākā karā.

Atceries: tev neviens neko nav parādā! Bieži vien tās ir mūsu gaidas no apkārtējiem, nevis paši cilvēki, kas liek mums apvainoties. Teiksim, kolēģis nav uzaicinājusi tevi uz dzimšanas dienu, kaut gan tu viņu aicini regulāri. Jā, protams, būtu patīkami, ja kolēģis atbildētu uz tavu laipnību ar to pašu, tomēr viņa tev nav neko parādā /ja vien nav iepriekš solījies nekad nevienu ballīti nesvinēt bez tevis/. Vai māsa, kuras izteikumi vai rīcība liek tev iesaukties: nu kaut ko tā-ā-ādu no savas māsas es negaidīju! Nepastāv taču tāds māsu goda kodekss, pēc kura būtu jāvadās visām māsām! Ja tāds ir tavā prātā, tad, khm, vainot pie tā vari tikai sevi.

Visvairāk apmeklētajā sociālo tīklu vietnē «TikTok» nereti komentāros /fonā dzirdamas/ lasāmas personu aizskarošas frāzes un rupji izteikumi. Par šādiem komentāriem personai liedz uz laiku izmantot komentāru rakstīšanu vai ziņu ievietošanu. Ir bijuši gadījumi, kad aizskartā persona vēršas tiesībsargājošās iestādēs, kas identificē komentāra autoru un sauc pie atbildības, izvērtējot visus kritērijus un situāciju. Parasti tie ir naudas sodi vai komentāra atsaukšana.

Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, ko nosaka Satversmes 100. pants, tomēr ir jāņem vērā, ka šajā pantā noteiktās tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas atbilstoši Satversmes 116. pantam, lai aizsargātu citu personu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību.

Tāpēc vienmēr, pirms izsaki savu viedokli internetā publiski, divreiz padomā – ko un kā rakstīsi vai teiksi, lai nenonāktu nepatikšanās ar likumu, neaizskartu un nesāpinātu kāda cilvēka jūtas vai uzskatus!

Papildināts 29. janvārī 2024.g

Lūk jaunākais pierādījums tam:

Nopludinātos e-pastos žurnālisti atklājuši Tatjanas Ždanokas saistību ar Krievijas izlūkdienestu.
Re:Baltica žurnālistu rīcībā nonākuši dokumenti, kas pierāda, ka eiroparlamentāriete Tatjana Žadanoka (LKS) kopš 2004. gada par savām aktivitātēm sniegusi atskaites Krievijas Federālā drošības dienesta darbiniekiem.
Ždanoka, protams, esot noliegusi savu sadarbību ar Krievijas izlūkdienestu.
E-pastu sarakste, kas nonākusi Krievijas pētnieciskā izdevuma “Insider” rokās, pierāda, ka Ždakoka vismaz kopš 2004. gada regulāri informēja Krievijas izlūkdienestus par savām aktivitātēm, kā arī lūdza finansējumu.
Ždanoka pēc “Re:Baltica” materiāla publicēšanas plašsaziņas līdzekļiem izplatīja paziņojumu, kurā uzsver, ka personīgā elektroniskā pasta uzlaušana bez tiesībsargājošo iestāžu sankcijas ir nepieļaujama un šīs darbības kvalificējamas kā personas datu zādzība, kas ir kriminālnoziegums.

Visits: 6