Tā bija ...kā man tālāk būt?
sarežģītās attiecības

Tā bija …kā man tālāk būt?

Padomu lūdz vīrietis, kurš jūtas sapinies dzīvē un attiecībās…

… dzīves jēga pastāv vienmēr, ja neesi to atradis, tad vienkārši slikti meklēji.
Kāda ir atšķirība starp mīlestību un aizraušanos? Tas ir ļoti vienkārši: aizraušanās pazūd tikpat pēkšņi kā parādījās. Mīlestība nevar pazust un ar katru dienu tā kļūst stiprāka.
Sieviete ir pielīdzināma ēnai saulainā dienā : ja tu centīsies viņu panākt, viņa pārliecinoši aizbēgs no tevis. Tiklīdz tu aiziesi, viņa tev sekos!

Tā bija ...kā man tālāk būt?Jau labu laiku, manī, iekšēji, tinās šis kamols, kas neļauj dzīvot, smaidīt – vienkārši justies labi un nedomāt par dzīvi, kā par patstāvīgu pārbaudījumu nervu sistēmai!
Attiecībās brīžiem labāk, brīžiem sliktāk. Sieva – brīžiem izturas bezgala mīļi, brīžiem pavisam atsalusi. Jātiek galā ar parādiem utt.
Teikt, ka mūsu attiecības šo gadu garumā ir bijušas pilnas ar laimi un mīlestību, nebūtu pareizi – jo šajos gados esam tik daudz pārdzīvojuši un izdzīvojuši (kā saka – izēduši pudu sāls… daudz „pudu”), ka ir vienkārši neiespējami to visu izklāstīt…
Bet, ļoti gribētos to visu, kaut vai, vienkārši tukšumā izkliegt…
Varbūt, paliks vieglāk

Sākot no sākuma…
Ne visiem tā gadās, bet kā draugi saka, Tava pirmā ir tava vienīgā…
Ar to es gribēju teikt, ka mana mīļotā pagātnē bija arī mana pirmā meitene seksuālā ziņā… Tiesa, tad mūsu ceļi šķīrās…
Katrs no mums izdzīvoja savu jaunības trakuma devu.
Un pēc pāris gadiem mūsu ceļi atkal krustojās līdz pat šodienai…
Pats sākums bija trauksmains…
Tikko bija pajukušas vienas, emociju pilnas, attiecības, kad kādā vakarā, ejot ar draugiem /uz krogu/ “izvēdināt galvu”, atkal satiku viņas brūnās, kaisles pilnās, acis …

Tā bija ...kā man tālāk būt?

Tā bija ...kā man tālāk būt?Nekad nebiju īpaši pratis pretoties viņas skaistumam un ļāvos arī šoreiz…
Jau tajā vakarā dejojot un runājoties noskaidrojās, ka nekas, mūsu attiecībās, paliekoš nebūs … nekad.
Būs kā parastās attiecības, kad divi cilvēki satiekas un atpūšas… ar pilnu baudu…
Tāpēc, ka viņai uz to brīdi vēl bija draugs – tiesa, tā, viņu būtu grūti nosaukt, jo izturējās šis cilvēks pret viņu kā pret ielas meitu.
Nauda valda pasauli.
Un vispār, pēc viņa izdarībām pret savu mīļoto, viņu grūti būtu nosaukt par vīrieti kopumā, bet neiešu tagad pagātni pelt, jo cilvēki, taču, ir dažādi un mainās…

Vārdu sakot,
pēc maniem ieteikumiem viņa, beidzot, kaut mazliet sāka sevi cienīt…
Bet tas nācās grūti, jo meitene, esot kopā ar iepriekšējo puisi, bija sevi pieradinājusi pie alkohola, uz ko, protams, pavedināja viņš…
Lieki piebilst, ko ar sievietēm, dara alkohols!
Tas atbrīvo cilvēkos velnus un visu apspiesto …
Līdz ar to viņai, pāris reizes, jau tajā laikā, kad mēs bijām kopā, bija “paslīdējusi” kāja…

Tas, neslēpšu, šad tad kremt vēl tagad (tas laikam no tēva – piedod, var visu, bet aizmirst neko…).
Nu, labi saprotot, ka dzīve nav rožu dārzs, turpinājām cīnīties par mūsu attiecībām…
Es, viņai, piedevu sānsoļus /man tādi nav/ pat tad, kad viņa man to atklāja – tikai pēc kāda laiciņa nevis uzreiz, kā, varbūt, pienāktos…

Nezinu, kā viss būtu turpinājies,…
bet “stārķis atnesa” mums pirmo mazulīti.
Neplānoti, protams, bet domas par abortu tika izslēgtas…
No lielpilsētas dzīves pārcēlāmies uz mazpilsētu – bija grūti gan man, gan mīļotajai – abi jauni, bija jāpamet skola pusratā, jāmeklē darbs…
Cīnījāmies, ne pa jokam.
Lai arī dažreiz rokas nolaidās, es atkal cēlos un gāju uz priekšu!
Visas nedzīvās lietas spēj pārvietoties tieši tik daudz un tik ātri, lai nokļūtu Tavā ceļā!

Tā bija ...kā man tālāk būt? Tā mēs abi cīnījāmies pa dzīvi – paspēju iegādāties dzīvokli, automašīnu.
Mašīna, kurai nevar iziet apskati, un dzīvoklis mazpilsētā – čuhņā, kurā, es atvainojos par rupjību, – nah… nevienam nav vajadzīgs.
Bet, man tajā laikā, tas bija aktuāli un pieņemami – iegadāties tos, jo dzīve grasījās iekārtoties tieši tur.
Dzīvē ir tikai divas īstas traģēdijas: viena ir tad, kad tu nesaņem to, ko vēlies, un otra, kad tu to iegūsti. Otrais ir sliktāks, jo, kad esi dabūjis kāroto, visbiežāk tu piedzīvo vilšanos.

Tā bija ...kā man tālāk būt?

Auga mazais, …augām līdzi arī mēs!
Te nāksies pieminēt, ka mīļotajai meitenei bija grūta bērnība – tajā visā bija iesaistīta seksuāla vardarbība pret viņu, kas dzīve nesa līdzi lielu sāpi!
Dažreiz vieglprātīgo uzvedību un domāšanu, noraidošo attieksmi pret seksuālo dzīvi … Bet es mīlēju šo skuķi!
Tāpēc biju blakus viņai gan priekos, gan bēdās kaut arī nebijām precējušies! Centos viņu atbalstīt, kā vien spēju.
Nesaki, ka pasaule ir skumja, nesaki, ka ir grūti dzīvot. Mācies smieties, ticēt un mīlēt STARP dzīves drupām!
Ļoti bieži es viņu sapratu, vienkārši, bez vārdiem.
Pēc skatiena jau spēju noteikt viņas emocionālo stāvokli un pēc viena pateikta vārda šīs dienas noskaņojumu!

Tik patīkami bija dzirdēt, ka viņa teica, ka grib mācīties, pabeigt skolu, iestaties augstskolā, bīdīt uz priekšu idejas.
Centās pārtapt par PAREIZO cilvēku.
Tiesa gan – tajos brīžos es nelēcu pa gaisu un nebļāvu „Cik labi mīļā… tā vajag…”, jo zinu, cik tas grūti nākas – vīrietis, bērns,skola, savs bizness…
Cik ātri to visu var iegūt un cik ātri pazaudēt.
Tāpēc katram ir jāapzinās un sevī jāpieņem tā doma, uz ko tu esi spējīgs un paraksties!
Es neesmu no tiem, kas, cilvēkiem, dod liekas cerības.

Izklausās jau traki!
Jo es te tik daudz negatīvu esmu paudis par situāciju un manu dzīvi, kopdzīves sākumā …
Bet, ar to, gribu teikt, ka, neskatoties uz visiem šiem aspektiem, es ļoti cienu savu mīļoto un man viņa un mūsu bērns ir pats dārgākais, kas man šajā dzīvē bija dots.
Dziļi mīlēt, nozīmē aizmirst par sevi!

Tā mēs kūlāmies pa dzīvi.
Lai arī sākumā daudz ko nevarējam sadalīt, ar laiku esam pieslīpējušies un neesam kašķīgais pārītis… Nestrīdamies.
Vienīgā sāpe biezi vien ir finansiālais aspekts, nācās vecākiem – diezgan daudz palīdzēt, lai, visi, savilktu galus.
Kad izkulšos no parādu ķezas – nezinu.
Paši ziniet, ka nauda ir diezgan biežs iemesls – ne jau strīdiem, bet tādiem klusuma pilniem vakariem, kad jūti, ka nespēj to visu pavilkt!
Bet tad pienāk jauna diena – es ceļos un eju uz priekšu.

Kad atgriezāmies lielpilsētā,
viss, šis sāpju kamols, kļuva vēl lielāks… pilnīgi jūtami.
Mīļotajai meitenei beidzot bija iespēja tikties ar saviem vecajiem draugiem un paziņām, kas, it kā, ir apsveicami!
Un es negribēju viņai to liegt, jo zinu, cik draugi ir nozīmīgi dzīvē.
Bet tas ļoti darīja raizes un nepameta sajūtu, ka šādi man šī meitene, slīd ārā no manām rokām un sirds!
Un par ko gan man viņai pārmest – es, viņu, ļoti labi sapratu.
Zinu to sajūtu, kā ir, kad liekas, ka jaunība slīd ārā no rokām.
Mums ir jādzīvo katra diena tā, it kā tas būtu pēdējais brīdis. Mums nav mēģinājuma – mums ir dzīve un Mēs to nevaram sākt no pirmdienas – mēs to dzīvojam jau šodien!

Tā bija ...kā man tālāk būt?

Tā bija ...kā man tālāk būt? Daudz ko esam pārrunājuši – par to, ka ir brīži, kad liekas, ka visa mīlestība ir izplēnējusi, un katram ir jāmeklē otra pusīte.
Īstā – tā, ko mīlēt patiesi ar “tauriņiem vēderā”.
Bet varbūt tas ir tikai mirklis attiecību rutīnā, kurā esam tik ļoti iekšā, jo kopā izklaidēties nebijām izgājuši jau tik sen, lai mazliet savādāk spētu novērtēt viens otru.
Jo nebija, jau, kam atstāt pieskatīt bērnu (nejautājiet, kāpēc nav? – cilvēki ir dažādi un situācijas dzīve dažādas – dažreiz, pat, bezizejas.).
Bet varbūt tā ir tiesa, un mīlestība ir tiešam zudusi?
Varbūt attiecību atšķirīgās šķautnes ir ņēmušas virsroku?
Varbūt, kopīgiem mērķiem, dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā es tam biju piešķīris līdz šim?
Nezinu … tik daudz nezināmā …

Viņas bezgala lielā mīlestība pret bērniem, mīļums un maigums, ko viņa tiem sniedza, ir vairāk kā apbrīnojams.
Līdzjūtība pret līdzcilvēkiem, labsirdība.
Kā cilvēks viņa ir radīta, lai nodarbotos ar labdarību – ar bērnu palīdzības fondiem un tamlīdzīgi.
Bet kas gan viņai dos šādu iespēju ar nepabeigtu vidējo profesionālo izglītību?
Jau agrāk viņa braukāja pa bērnu namiem ar ārzemju palīdzības grupu – vāca un veda, pat, ziedojumus mazajiem bez mājām.
Viņa sirdī ir zelta cilvēks.
Un tik sāpīgi apzināties, ka mūsdienu Latvijai, bez izglītības, esi nevajadzīgs.

Tā bija ...kā man tālāk būt? Mana iekāre pret viņu kā pret sievieti nav zudusi.
Šobrīd ir nesaprotami, kas notiek?
Kaut kas nežēlīgi atspēlējas pret mums, jo manai mīļotajai ir zudusi iekāre pret mani… Pilnīgi …un pavisam.
Un es palieku, domājot, vai tas ir bērnībā gūtās traumas dēļ vai, vienkārši, es viņai vairs neliekos pievilcīgs.

Tā bija ...kā man tālāk būt?

Ja jūs zinātu kāds bija šīs svētdienas rīts!
Viņa, sestdien, aizgāja ar draudzenēm izklaidēties un pārnākot bija manāmā žvingulī.
“Lai taču izklaidējās,” pie sevis nodomāju.
Un tā vietā, lai viņu “pērtu”, es vienkārši viņu samīļoju un noliku čučāt …lai izguļas.
Alkohola ietekmē, nākošajā dienā, viņa bija tik mīļa, kāda nebija bijusi jau ilgu laiku.
Nevis mēnešus, bet gadus!
Atdzīšos, biju bezgala laimīgs!
Kā bite, ap medu, varēju lidot (svētdien tas bija abpusēji…).
Un šīs saldās frāzes, ka viņa ir pārliecināta, ka mūsu attiecībās viss nokārtosies, ka viņa cer – mēs atkal uzšķilsim to dzirksti!!!

Nākošās divas dienas /pirmie Ziemassvētki un otrie/ bija smaga vilšanas.
Tad arī man savilkās šis smagais kamols…
Kamols, kas šobrīd, pat, neļauj strādāt. Un es darba laikā laižu ludi, laigan, līdz Jaunam gadam tikai trīs darba dienas.
Piedod, šef… Bet, no nākamā gada, es apsolos strādāt kā Zirgs!
Bet šobrīd, man gribas būt vienkārši mājās… Pie savējiem… Gribas vienkārši būt viņai blakus… Sajust viņas tuvumu, glāstus – jāsaka, sen neteiktu, vārdu – “mīlestību”!
Tā bija… Bet tagad …
Bet, tagad labu laiku, manī, iekšēji, tinās šis kamols!
Kas neļauj dzīvot, smaidīt – vienkārši justies labi un nedomāt par dzīvi, kā par patstāvīgu pārbaudījumu nervu sistēmai!
… dažreiz cilvēkam pateikt “saņemies” ir tāpat kā ieteikt paciesties ar caureju!

  • jā, katrs no mums ir atbildīgs par to, kāda būs šī filma, ko sauc par dzīvi!
    Apsēsties, pie galda, un gaidīt Ziemsvētku brīnumu klēpī saliktām rokām ir tikpat muļķīgi kā sportistam skatīties olimpisko spēļu pārraides un cerēt uz zelta medaļu.
    Dažreiz viens zvans mūs šķir no laimes… Viena saruna… Viena atzīšanās…

Tā bija ...kā man tālāk būt? Kādēļ mēs vispār viens otru meklējam?
Kas mani triec pie tevis un tevi pie manis? Vai tā ir pati cerība?
Un ko gaidām, kad esam viens otru beidzot atraduši?
Pirmajā brīdī, pirmajā laikā – neko sevišķu. Varbūt vienīgi to, lai mums kaut drusciņ paveiktos.
Ka es būšu tas, kurš spēs milzīgā klintī izcirst alu, lai tevi paslēptu no lietus un vēja.
Un tu būsi tā, kura šai alā iekurs ugunskuru.
Un mēs abi būsim tie, kuri uz saviem pleciem spēs noturēt visu šīs pasaules smagumu.
Lai dažreiz skaidrās, saulainās dienās un zvaigžņotās naktīs mums abiem būtu viegli…
Lai Jums skaista diena!

Tā bija ...kā man tālāk būt?

Views: 13