Skaidrojums: sarunvalodā vārds ‘idiotisms’ tiek izmantots, lai apzīmētu galēju muļķību un tās simptomus. ‘Idiots’ tiek lietots nevis kā medicīnisks termins, bet kā sinonīms vārdiem ‘stulbenis’, ‘plānprātiņš’ vai ‘muļķis’.  Ar to apzīmē personu ar garīgiem trūkumiem, kas darbojas visiznīcinoši vai būtiski neefektīvi.

Pateicoties normālas dzīves iztrūkumam, man ir vienmēr bijis stipri daudz laika domāt! Un tāpēc tapa šis raksts, jo ir pilna Latvija ar tādiem… Draugi, vai jums arī ir tā, ka, ejot kājām, visi pārējie kājāmgājēji pārvietojas kā tādi lohi? Un, kad braucat ar motociklu, visi pārējie motociklisti pārvietojas kā tādi lohi? Un, kad braucat ar automašīnu, visi pārējie autovadītāji pārvietojas kā tādi lohi? Man tā ir vienmēr. Vai jums arī?

Jāteic, ka lai nu par ko, bet par visu veidu pārvietošanos varu runāt, gandrīz, kā patiess eksperts. Ar auto legāli pārvietojos jau vairāk nekā četrdesmit gadus, ar motociklu to darīju vairāk nekā desmit, bet kājām staigāju jau teju vai sešdesmit piecus. Un kaut kā ir sagadījies, ka ikvienu no šīm lietām daru ievērojami prasmīgāk nekā nospiedošais vairākums parasto cilvēku. Vismaz pašam tā liekas.

Vienmēr gadās kāds tīrradnis, kurš minas pa trotuāru, dzindzinot gājējiem virsū savu draņķa zvaniņu tā vietā, lai normāli brauktu pa ielu. Un tie ar tiem stāvdrāžiem, vispār, nemaz nav adekvāti un prognozējami! Vai arī kāds gājējs, kurš uz trotuāra negaidīti nomaina kustības virzienu vai vienkārši strauji apstājas, lai palasītu telefonu. Bet tas ne tuvu nestāv līdzās tam, kas notiek uz ielām un šosejām...

Kad cilvēks iziet no autoskolas ar autovadītāja apliecību kabatā, teorētiski viņš ir gatavs dalībai ceļu satiksmē. Praksē viņam vēl daudz, daudz jāmācās. Teorija un prakse atšķiras arī citos satiksmes aspektos. 

Ticu, ka daudzi, kas ikdienā pārvietojas ar auto, sapratīs manu sāpi. Zināt – ir visi tie braucēji, kuri pie fotoradara pēkšņi nomet ātrumu uz 10 km/h zem atļautā. Un tie, kas pa taisnu šoseju it kā brauc normāli, bet līkumā nez kāpēc nomet līdz 70. Vai tie, kas pie zaļās luksofora gaismas nesāk braukt, jo pārāk aizrāvušies ar TikTok skatīšanos telefonā.

Visi tie, kas neprot apdzīt priekšā braucošo, bet brauc aiz viņa tik tuvu, ka citiem tur nav vietas, tāpēc nākas apdzīt uzreiz divus. Vai arī tie idioti, kas pa šoseju neganti velkas, bet brīdi pēc tam, kad esi viņus apdzinis, palido garām tev un pēc 800 metriem nogriežas pa kreisi. Arī tie, kas vienkārši ārpus pilsētas velkas uz 80-85, izveidojot aiz sevis sastrēgumus.

Un vai jūs esat redzējuši kaut vai vienu baltu kravas busiņu, kura vadītājs uz ceļa nerīkotos kā atsaldenis? Šī kombinācija ir kaut kāda sava veida diagnoze. Bet tad vēl ir tie, kuri pirms apdzīšanas manevra iepriekš neuzņem ātrumu, vienkārši iebrauc pretējā joslā un tad sāk meklēt, kur atrodas gāzes pedālis. Vai arī tie pāķi, kuri intensīvā satiksmē agresīvi apdzen pa vienai mašīnai, lai gan nekur tālāk nevar tikt un pēc pāris kilometriem tāpat sākas divjoslu šoseja.

Vēl ir tie, kuri pirms jebkuras dzelzceļa pārbrauktuves vai tramvaja sliedēm burtiski apstājas, lai tām pārbrauktu pāri uz 5 km/h. Kas viņiem – grīda izkritīs vai nolūzīs amortiņš, ja brauks normāli? Un tad, protams, arī lielceļa varoņi slepkavas-pašnāvnieki, kuri vienkārši apdzen automašīnas pat tad, kad kāds cits brauc pretī. Vienkārši iet purns purnā, apzinoties, ka pretī braucošais droši vien nevēlēsies nosisties un labāk nedaudz nobrauks no ceļa. Tiem vispār tuvumā nav atradušās pat intelekta atliekas.

Šādi, protams, varētu turpināt visu dienu. Jo bieži vien ir sajūta, ka satiksmē piedalās vieni vienīgi lohi. Principā katrs no manis uzskaitītajiem ir vairāk vai mazāk bīstams un viņa darbības samazina drošību uz ceļiem. Jā, arī tie, kuri brauc lēnāk par atļauto braukšanas ātrumu. Un, iespējams, pat ievērojami vairāk par tiem, kuri nedaudz steidzas. Vajag iekļauties plūsmā!

Bet, lūk, beidzot šim visam ir “atrasts risinājums”, kas uz visiem laikiem atrisinās drošības problēmas uz ielām un šosejām. Tas, protams, ir palielināts naudassods. Jo visiem taču zināms, ka sods un aizliegums ir paši labākie veidi, kā cīnīties ar problēmām jau pašā to saknē. Vienkārši jāiedzen bailes. Un nauda kasē nekad nav par daudz.

Lūk, nesen ziņās parādījās informācija, ka juridiskajā komisijā nodots likumprojekts “Grozījumi Ceļu satiksmes likumā” un paredzams, ka par ātruma pārsniegšanu šoferiem varēšot piespriest līdz par 2000 eiro lielu sodu.

Tās soda naudas ir paredzētas ātruma pārsniegšanas kategorijā, kura mani pašu nekādi neietekmē. Tie būs gadījumos, kad atļautais braukšanas ātrums pārsniegts par 61, 70 vai pat vairāk kilometriem stundā. Tas ir reāli 120 km/h pilsētā vai 160 ārpus tās. Tie ir ātrumi, kādos adekvāti cilvēki Latvijā nepārvietojas. Tā dara, tikai ar čomiem pālī paņemot nomas Teslu. Vai arī, 19 gadīgs jaunietis, paņemot tēva auto, un blakus sev iesēdinot 17 gadīgu meitēnu.

Bet. Kad ir gaišs, labs laiks, pārredzams un nepārpildīts ceļš, es pats parasti auto kruīzkontrolē ieslēdzu 110 km/h. Tad man pēc Waze reālo ātrumu rāda kādi 102–103, un, tā kā arī policijas radariem paredzēta kaut kādu 3 km/h kļūda, tad zinu, ka ar atlikušajiem +9 mani policijas ekipāža pat neapturēs, jo tāpat būs jāpalaiž ar brīdinājumu.

Tā, tagad to zina visi. Protams, esmu ļauns likumpārkāpējs, bet pavisam godīgi saku – šajā nesaskatu pilnīgi nekādu problēmu, kamēr vien netraucēju nevienam citam satiksmes dalībniekam. Plus desmit vai pat nedaudz vairāk kilometri stundā pa tukšu, skaistu šoseju ir aptuveni tikpat bīstami kā kājām šķērsot pilnīgi tukšu ielu neatļautā vietā vai ar velosipēdu pārmīties pie sarkanā, kad apkārt nav nevienas citas dzīvas dvēseles.

Nu, jā, ātrums nogalina, ātrums ir slikti, ātrums ir visa ļaunuma sakne, tāpēc pasaule būtu daudz drošāka, ja automašīnas aizliegtu kā sugu. Bet mēs nedaudz piemirstam par braukšanas kultūru, kas, manuprāt, ir daudzkārt lielāka un bīstamāka problēma. Jo uz citu valstu ātrgaitas šosejām kaut kā ir daudz drošāka sajūta, nekā braucot uz Ainažiem. Bet, ja Igaunijā kāds uz ceļa izdarīsies kā pilnīgs amplis, visdrīzāk viņa automašīnai būs Latvijas numurzīme.

Protams, tiem plus 70 km/h psihopātiem vajag celt sodus, par to nav divu domu. Mans jautājums drīzāk – vai tas kaut ko atrisinās? Ja jau šobrīd kritiski trūkst jebkādas kontroles, ko mainīs tas, ka tās pašas kontroles trūks ar augstākiem sodiem. Dažkārt var nobraukāt visu mēnesi, neieraugot uz ceļiem nevienu pašu ceļu policijas ekipāžu.

Lūk, ir kaut kādas vietas un šosejas, uz kurām nez kāpēc autovadītāji vienmēr izturējušies kā psihopāti. Varbūt tā ir reģionāla padarīšana. Tagad šur tur jau salikti vidējā ātruma radari un cilvēki pēkšņi sapratuši, ka ir iespējams arī līkumā nelidot kādam purnā uz 130. Nu tā kā tas, nesen, bija Raņķu pagastā Kuldīgas novadā. Kur momentā bija 4 līķi. Ciešanas tādās reizēs, bez šaubām, ir neizbēgamas.

Bet vai šādus radarus vajag arī taisnos ceļa posmos, kur ir zema satiksmes intensitāte? Es teiktu, ka drīzāk nē. Ir vietas, kur pilnīgi nevienu netraucēs tāds mierīgs +10 braucējs.
Labāk ķert dzērājšoferus, kas ir bīstami, braucot jebkādā ātrumā.
Vēl joprojām, tādi sēžas pie stūres!
Un tāpēc secinājums, ka sūds ir sūds, bioloģiski un pēc definīcijas.
Tā struktūru neizmainīt pat ar lielu ticību vai ilgām meditācijām un pesteļošanu!
Vispār jau, sūdam ir sava vieta /ne jau pie stūres/ un funkcijas, tas apmēslo zemi, lai augtu trekna zāle un nav vērts, no tā prasīt, spīdēt tumšā naktī kā mēnesim debesīs…tas nenotiks.
Bet ceļus, uz kuriem nenotiek ceļu satiksmes negadījumi, vispār vajadzētu likt mierā.

Savukārt par sodu palielināšanu domāju, ka prātīgāk būtu ieviest nevis konkrētus naudas sodus, bet gan piesaistīt tos pārkāpēju algām. Piemēram, sodi “puse no algas” vai “divas algas”. Nu, tīri tā, lai visiem pārkāpējiem sāp identiski, nevis kādam tie piesolītie divi tūkstoši ir nedēļas nogales dzeramnauda, bet citam tā ir piecu mēnešu pensija!

Visādi citādi – draugi, brauksim tā, lai nevienam aiz muguras nerastos vēlme vicināties ar rokām un atcerēties vārdus krievu valodā. Cienīsim viens otru. Tā kā valsts tā vietā, lai palielinātu kontroli, samazinātu visatļautību un galu galā nolemtu, ka jau saknē jācīnās ar neesošo braukšanas kultūru, vienkārši palielina sodus, viss ir mūsu pašu rokās. Mīļie autovadītāji – vienkārši nebrauksim kā tādi idioti! Un mācieties likumus, lai zinātu, kā tos labāk apiet!

Papildināts. 29. jūnijā 2024.g

Visi jau zina, pēdējo dienu traģēdijas, kas notika netālu viena no otras, – uz A9 šosejas 80. un 90. kilometrā, un līdzīgos apstākļos – vieglajām automašīnām iebraucot pretējā joslā un frontāli saduroties ar smagajām mašīnām. Divu dienu laikā bojā gāja divi 16 gadus veci jaunieši, – viens kopā ar abiem vecākiem, otrs ar mammu.

Uz Liepājas šosejas Blīdenes tuvumā nelaimes gadījumu gadu desmitu griezumā bijuši daudz, apgalvo vietējie.
Tomēr “Latvijas Valsts ceļu” 2023. gadā atjaunotajā “melno punktu” kartē, kurā apkopoti ceļu satiksmes negadījumu dati par trīs gadu periodu no 2020. līdz 2022. gadam, uz A9 šosejas vairāki bojāgājušie vienā punktā bija pie pagrieziena uz Annām (8. km).
Ceļa posms, kur notika avārijas, netiek uzskatīts par bīstamu. Lielākā “melno punktu” koncentrācija ir Pierīgā, kur ir arī attiecīgi lielākā satiksmes intensitāte.

“Tik drausmīgi nav bijis. Vienu dienu aiziet bojā visa ģimene, otrā dienā atkal..,” par asiņainajiem Pēcjāņiem mums vēsta internets un televīzija.
Avāriju šajā pusē bijis tik daudz, ka vietējie sākuši tām meklēt mistisku izskaidrojumu.
Tomēr ir arī racionālais: intensīva satiksme, liels ātrums un sajūta, ka šoseja ir labi pārredzama.
Tomēr lieta tāda, ka uz šosejas ir vairāki nelieli pacēlumi, kas traucē no lielāka attālumā pamanīt pretim braucošo automašīnu: riskanta apdzīšanas manevra laikā tā var “uznirt”, kad jau ir par vēlu.
Tāpat ir nelieli līkumi, kuros apdzīšanas manevrs var neizdoties kā plānots.

Ar vienu vārdu sakot – līķi. Uz Latvijas ceļiem kaudzēm līķu. Vakar /28.junijā/ atkal, uz Ventspils šosejas saskrējās trīs “fūres”. Likumsakarīgi, – atkal līķis…
Dažbrīd pat ir sajūta, ka to skaits nevis samazinās, bet aug ģeometriskā progresijā.
Sociālajos tīklos viens otru apsaukā un meklē pašus īstākos problēmu cēloņus, kamēr valsts līmenī pagaidām izskatās, ka ir tikai viens risinājums – paaugstināt sodus par braukšanas ātruma pārsniegšanu.

Lūk, jā, sodi – šis universālais risinājums.
Ir ļoti daudzi, kas tam piekrīt un uzskata, ka sodīt par ātruma pārsniegšanu vajadzētu, jau sākot no +6 km/h. Jo tad visi baidīšoties no sodiem un braukšot lēnāk.
Manuprāt, lai tas kaut ko dotu, būtu nepieciešama kontrole!
Bet …, kad mēģinu atcerēties, kad pēdējo reizi būtu redzējis ceļa malā policijas ekipāžu, kas kontrolē satiksmes noteikumu ievērošanu – atmiņā, kaut kā tukšums.

Ar to es nedomāju, ka pastāv kaut kāds viens universāls vaininieks tam, kas darās uz Latvijas ceļiem un ja stāvēs policijas mašīnas ceļa malā, tad nekas slikts nenotiks.
Problēma ir ļoti kompleksa un dziļa, tā sākas autovadītāju galvās, turpinās uz asfalta, bet beidzas sešas pēdas garā bedrē, zem zemes.
Un vispār jau nez vai ir baigi milzīga atšķirība, vai cilvēks izšķīst frontālā sadursmē ar fūri uz 106 km/st, 96 km/st vai 86 kilometriem stundā, rezultāts ir vienāds.
Tā kā ātruma pārsniegšana nav tas būtiskākais.

Nu, piemēram viens no iemesliem, -mums nav gandrīz neviena normāla ceļa.
Visur ir kaut kādi šauri, līkumoti, nepārredzami sūdi. It seviški, no Kalvenes līdz Liepājai. Tikko jauns, kvalitatīvs uzliets asfalta segums, bet pamēģiniet tur kādu apdzīt!
Var jau smīkņāt par nepieciešamību pēc nodalītām 2+2 joslu šosejām, kas savienotu tālākos Latvijas galus ar Rīgu.
Bet cik bieži frontālas automašīnu sadursmes notiek uz Siguldas vai Salaspils šosejām?
Šādas šosejas ir drošas, jo lēnie var čunčināt pa savu malu, bet skrējēji var skriet pa savu.

Runājot par infrastruktūru, mēs kaut kā esam pieraduši uzreiz sākt domāt par velosipēdiem vai elektroskrejriteņiem,
Bet normāla un mūsdienīga infrastruktūra nepieciešama arī automašīnām.
Var jau teikt – kāda tā infrastruktūra ir, tāda ir, vienkārši jābrauc lēnām, droši un prātīgi… protams.
Bet tad to pašu arī par elektroskrejriteņiem – nevajag velojoslas, vienkārši brauciet lēnāk, uzmanīgāk.
Skan kaut kā stulbi, ne?

Tālāk nekavējoties jāpiebilst, ka slikta infrastruktūra nav tas, kas liek autovadītājiem veikt pašnāvnieciskus apdzīšanas manevrus.
Problēma, notekti, sākas autovadītāja galvā!
Nezinu – varbūt atkarība no adrenalīna, varbūt bērnībā sita vecāki, varbūt abižoja klasesbiedri, varbūt resna sieva vai vīrs dzērājs, un tagad mīl citu, vai arī vienkārši neizdevusies dzīve, kas pašam riebjas, -iemeslu var būt daudz.

Bet, ja kādam šķiet, ka ir kādi ārēji apstākļi, kas piespiež autovadītāju veikt psihopātiskus manevrus, tad tikpat labi varam teikt, ka ir sasniegts tāds vecums, kad attiecībās ceļas tikai asinsspiediens un tu nedrīksti atrasties pie ejošas automašīnas stūres.

Jā, var gadīties priekšā kāds, kurš pa līkumotu šoseju velkas uz 80 km/h vai lēnāk. Un var gadīties, ka aiz viņa izveidojusies kādu divdesmit mašīnu kolonna.
Bet tas nav kaut kāds katalizators, kurš kādu galvā, pilnīgi veselu un adekvātu autovadītāju, kaut kā maģiski piespiež iet šai rindai garām un ietriekties purnā pretī braucošā fūrē.
Tajā pašā laikā arī tas viens “ģēnijs”, kurš velkas pa priekšu un izveidojis uz šosejas sastrēgumu, īsti adekvāts arī nav.
Var jau gudrot dažādus pašattaisnojumus par to, ka bail braukt ātrāk, jo mašīnā mazs bērns, vecs seniors vai krava ar trauslām vīna glāzēm vai bīstami laikapstākļi u.t.t
Bet – ja ir bail braukt, tad nevajag braukt.
Pat vēl vairāk – nedrīkst braukt!!!

Un tad, šajā problēmu putrā, vēl iejaucam iekšā pāris pamatīgus kausiņus neeksistējošas kontroles uz ceļiem.
Reāli – jau tā viss ir pavisam slikti, bet pie viena, tas viss vēl arī netiek kontrolēts, jo policijai trūkst darbinieku un līdzekļu.
Un atbildīgās iestādes tikmēr vienkārši turpina imitēt problēmu risināšanu, palielinot sodus par atļautā braukšanas ātruma pārsniegšanu.
It kā problēma būtu tanī, ka kāds pa tukšu šoseju gāzē uz 120 km/st, nevis pašnāvnieks, kurš apdzen kolonnu, neraugoties uz to, ka pretī brauc mašīnas.

Kaut kur internetā pavīdēja ideja, par kuru varētu strīdēties.
Un proti – vajadzētu beidzot pielīdzināt, agresīvu apdzīšanu, braukšanai dzērumā.
Par ko identiski – automašīnas konfiskācija, nosūtīšana uz Ukrainu un viss pārējais.
Varētu jau arī cerēt, ka visi tie psihopāti lēnā garā paši sevi nositīs, bet… tur ir viens ļoti liels- BET!
Ar ko es būtu noziedzies, ka mani paraus līdzi svešā pašnāvībā?

Nervu sistēma ir cilvēka organisma struktūru kopums, kas apvieno un koordinē visu orgānu un sistēmu darbību. Nodrošina organisma kā veselas vienības funkcionēšanu.

A, varbūt, problēma ir tur, ka mēs riebjamies viens otram!
Mums riebjas visi citi uz ceļa, uz ietvēm, kaimiņos, veikalā.
Riebjas uzņēmēji, cilvēki ar suņiem, bērni, riteņbraucēji un, protams, citi autobraucēji.
Gribētos, lai atbrauc policija un visiem saliek sodus, sasit ar stekiem un sabāž cietumā.
Ir cilvēki, kuriem nepatīk, kā mani bērniņi spēlējas, tos vajag cietumā!
Tie elektroskrejriteņu smurguļi, kuri gonko pa ietvi vai ielas, tos vajag uz koloniju u.t.t

Ir taču kaimiņi, kuriem riebjas mana burvīgā mūzika, viņus vajag deportēt.
Klāt jūlijs, kad tradicionāli notiek festivāls “Positivus”, tas ar riebjas.
«Ghetto Games» pasākumi Grīziņkalnā, tas pasākums notiek nenormāli skaļi, – vajag likvidēt!
Ir kaimiņi, kuri skaļi klausās sūdus, viņiem vajag sodus salikt.
Riebjas uz ceļa, ka priekšā velkas. Riebjas, ka mani apdzen.
Drausmīgi riebjas, ka nepalaiž kādu priekšā veikalā. Šausmīgi riebjas, ka lien iekšā manā auto rindā. Visiem vajag sodus!
Vajag kontrolēt ar kamerām un salikt cietumā!
Vislabāk, protams, braucu es un tikai es, bet citiem vajadzētu pamācīties no manis vai arī atņemt tiesības!

Nezinu, man šķiet, ka problēmas pamatā ir attieksme nevis pret citiem, bet pašiem pret sevi.
Katrs jūtas karalis. Par daudz mums to karaļu saradies, kas katrs iedomājas, ka ir pasaules naba. Egoisms, neārstēts, klīnisks egoisms.
Latvijā cilvēki ir ļoti neapmierināti ar dzīvi un tas izpaužas arī sadzīvē, tai skaitā ceļu satiksmē. Un, kas ir pie tā vainīgs, ka mums ir dzīve tāda… nu nekāda.
Ka galvenais par ko jādomā, ir kā nomaksāt rēķinus, nodokļus, parādus, nodevas…
Nevar nepiekrist!
cilvēki palikuši naidīgāki, dusmīgāki, nervozāki, neiecītīgāki. Ir ļoti liela nenoteiktības sajūta, haoss, dārdzība, bezcerība.
Sajūta, ka sabiedrība ir traumēta un nespēj atgūties.

Katram cilvēkam ir tiesības būt muļķim, bet ir jāievēro nedaudz mērenības izmantojot šīs tiesības!
Ne tik briesmīgs ir pats muļķis, kā viņa pamācības!
Un nav tādas sievietes, kas nevarētu pārliecināt sevi par savu taisnību!
Ja uz lietām skatās skaidri, tad neviļus gribas iedzert!

Laimīgu ceļu!

Views: 21