«Līvu» īstenais dibinātājs /2024. gada aprīlī/ beidzot runā: «Līvi» vairs nav dzīvi un Virga par daudz sadomājies!

Mūziķis un rokgrupas «Līvi» dibinātājs Juris Pavītols izdevis grāmatu «Liecinieka spoguļportrets», kur apkopojis savas atmiņas par piedzīvoto leģendārajā grupā. «Es pasaku visu, kā ir,» apgalvo autors 2022. gada maijā.
Grāmatu Juris Pavītols sācis rakstīt pirms diviem gadiem. Tā jau esot izpelnījusies lielu lasītāju interesi, un daudzviet vairs neesot nopērkama. Par to autors ir gandarīts.
«Mans redzējums varētu izgaismot un izskaidrot vairākas patiesības, nepatiesības vai puspatiesības, kas mūsu sabiedrībā iegūlušās par grupu «Līvi»,» žurnālam «Privātā Dzīve» teic Pavītols.
«Kāpēc es to daru? Vēstures dēļ. Sirdsapziņa tandēmā ar godaprātu prasa savu,» skaidro viņš.

Sabiedrībā folklorizējusies frāze: ««Līvi» vienmēr dzīvi.» Grupas dibinātājs tai īsti nepiekrīt. «Neuzskatu, ka tie ir «Līvi», kas tagad spēlē. Kad Grodums aizgāja viņsaulē, «Līvi» beidzās. Viss!» saka viņš.
Pēc Groduma aiziešanas arī Ainars Virga bijis vienisprātis, ka grupas vairs nav, taču pēc laika jau atkal savu mūziķu kopu sauca par «Līviem».
Vienkārši uz viņa izveidotās grupas «Virga Hard Orchestra» koncertiem publika negāja. Tas ir absurds,» spriež Pavītols un piebilst – absurdi viņam šķiet arī tas, ka Virga publiski sevi dēvē par «pēdējo Līvu», lai gan grupā spēlējuši 30 mūziķi, un daudzi vēl ir dzīvi.

Juris Pavītols – «Līvs» ar pirmo numuru

«Pavītoli ir stipra dzimta. Mans vecvectēvs Jans pakārās mīlestības dēļ. Man veicies krietni labāk – esmu precējies, un no sievas Lindas pie saviem trim bērniem pūrā saņēmu vēl trīs pieaugušas meitas,» palielās mūziķis Juris Pavītols. Viņš – arī bijušais tautfrontietis un zemessardzes pulkvežleitnants, biznesmenis, kas pirmais ieviesa Liepājā kafijas automātus, un vēl. Tomēr mēs viņu vispirms pazīstam kā «Līvu» – leģendārās grupas dibinātāju.

Septiņas dzīvības

Juris stāsta labprāt, raiti, kā jau pedagogam pienākas, un nevairās no neērtiem vai personiskiem jautājumiem.
«Kas man ko slēpt, tik un tā liepājnieki par mani zina vairāk, nekā es pats par sevi, reizēm tikai klausies un brīnies!» Juris atmet ar roku.
Parasti visi sākot iztaujāt no tā brīža, kad tika ielikts pirmais «Līvu» pamatakmens. Tas bija tālajā 1972. gadā Liepājā, kad Jura vadīto Liepājas kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli vēl nesauca «Līvi», un viņš pats nesen bija nosvinējis divdesmit otro dzimšanas dienu.
Bet Jurim ir arī citas, senākas atmiņas. Viņš runā ar smaidu, kaut klausoties brīžiem velk uz raudienu.

Nē, Jurim nebija grūta bērnība, tikai liktenis mūždien bāza spieķus riteņos. Varētu likties, ka viņam ir vismaz septiņas dzīvības!

Kad Jurim bija četri gadi un viņš vēl dzīvoja Dobelē, sešus gadus vecākais brālis Andis pēc viesībām salēja kopā visus pārpalikušos šķidrumus no alkohola glāzītēm un teica: «Dzer, krupi!» – «Kas man atlika, vecākais brālis jāklausa, un es gandrīz aizgāju pie dieviem,» Juris atceras. Tam sekoja vēl citas brāļa eksekūcijas – ne jau ļauni vēlētas, bet sanāca, kā nu sanāca. Reiz brālis mazo Juri gandrīz nosmacēja, iebāžot mutē vatētās segas stūri un vienlaikus cieši aizspiežot viņam degunu. Pēc tam nāca negadījums ar tītariem: brālis lika uzvilkt koši sarkanu džemperi un iet padižoties sētā, kur tītari to vien gaidīja… Kopš tās tikšanās Jurim pierē rēta. Pēc brāļa peldētmācības stundas (vispirms pieturēja, bet pēc tam divu metru dziļumā palaida, lai pats kuļas ārā!) rētas gan nepalika, tikai paniskas bailes un nojauta par kādiem mistiskiem spēkiem, kas vada cilvēka dzīvi. Toreiz viss beidzās labi, krustmāte izglāba, kaut Juris jau bija sarijies ūdeni un bez samaņas.

Arī bez brāļa piepalīdzēšanas Jurim gadījās visādas likstas. Kaut vai aklās zarnas iekaisums, ko ārsti konstatēja tikai trešajā dienā, patiesībā beidzamajā brīdī. Trīs stundas gara operācija, ilga atveseļošanās slimnīcā, tomēr Juris drīz atkal bija uz kājām un turējās pretī vecākiem, kuri par varītēm spieda spēlēt klavieres. «Tas bija sens instruments ar interesantu vēsturi – runāja, ka savā laikā to spēlējusi pati dzejniece Aspazija. Bet man viens pīpis, kaut vai Napoleons! – sētā taču dzīve interesantāka! Tētis un īpaši memme, kā mēs viņu saucām, bija labi dziedātāji. Reiz atbrauca no Rīgas diriģenti un aicināja memmi uz galvaspilsētu, paredzot tur spožu karjeru. Bet viņa, kā tajos laikos pieņemts, protams, atteicās – ģimene taču pirmajā vietā!

Kad Pavītoli atgriezās tēva dzimtajā Liepājā, atkal sākās klapatas – deviņgadīgais jaunatnācējs nezināja, kas ir naģe, kruķis, krizdole, un sētas puikām par to bija lielā smiešanās. Taču savu vietu barā Juris izkaroja ātri un reizēm tā aizrāvās ar blēņām, ka pat mūzikas skolai meta līkumu. «Kad lika pamatus tirdzniecības centram «Kurzeme», tur apakšā zem pamatiem palika mana skolas soma ar visu dienasgrāmatu, skolotāju piezīmēm un vecāku aicinājumiem uz skolu. Ja kādreiz centru pārbūvēs, varbūt izraks, būs laba vēstures liecība!

Filadelfija pret Zirnekļiem

Liepājā ar laiku dabūjām divistabu komunālo dzīvokli. Sētā bijām kādi padsmit puikas, puse krievu, puse latviešu. Biju spiests ātri iemācīties krievu valodu. Vecliepājā tolaik darbojās vairākas jauniešu bandas: Padomju prospektā krieviski runājošā Filadelfija, Komjaunatnes ielā pie Pūt, vējiņi! estrādes krievu un latviešu Barselona, tad vēl krieviskā Jūrskola un ezermalas latviešu Zirnekļi. Savstarpējā villošanās notika bez kompromisiem. Otru teritorijā centāmies nerādīties. Ietekmes zonās bija sadalītas pat kafejnīcas un restorāni, kurus apmeklējām. Kad mūsu sētas puikas sašķēlās (zēnam no otrā stāva ar iesauku Riba seju izvazāju pa granti, par to viņa draugs Dainis savukārt man ar nazi iedūra plecā), pievienojos Zigurda Iesalnieka (iesauka Bocmanis) bandai Melnās panteras Jūrmalas parkā. Labi, ka nekādus nopietnus kriminālus nepastrādājām!

Memme, kā nelabu juzdama, piedāvāja man veidot ansambli pilsētas kultūras namā, kur viņa strādāja par mākslinieciskās daļas vadītāju. Kopš tā brīža man bandu kari vairs nebija ne prātā. Grupu nosaucu par Jolantu. Nē, nekā romantiska tur apakšā nebija, vienkārši kultūras namam piederēja divas čehu elektriskās ģitāras Jolana. Vienu brīdi kultūras namā ģitāras spēles kursus vadīja Zdislavs Romanovskis, bet mums bija pašiem sava maniere un saprašana, kā tas jādara. Pirmās uzstāšanās Jolantai bija deju vakaros kā pārsteiguma numuri: balles spēlēja bigbends, bet mēs uzstājāmies ar pāris dziesmām starpbrīžos. Tas bija laiks, kad ar pūtēju orķestriem Latvijā sāka konkurēt ģitāristi. Un vēl tas bija nežēlīgs laiks arī klavierēm, jo veikalos stīgu nebija, un ģitārām mēs tās pa kluso varējām dabūt, tikai izvelkot no klavierēm.

Un kā tad tapa «Līvi»?

Sāku studēt Rīgas Politehniskajā institūtā, bet pēc pirmā kursa aizgāju, tāpēc mani paņēma armijā, un gadu biju spiests «nolauzt» aviācijas daļā pie Maskavas. Atgriezos Liepājā 1971. gadā ar lielu apņemšanos izveidot labāko estrādes ansambli Latvijā. Kamēr dienēju, Imants Kalniņš Liepājā bija nodibinājis savu slaveno «2xBBM», bet tas jau bija aizliegts un likvidēts. Mums vieta bija brīva. Pat viņu koncerttērpi bija palikuši. Tos vēlāk arī izmantojām. Pret rudeni kultūras namā jau sākās manas jaunās grupas mēģinājumi kopā ar Raimondu Gabaliņu un Tāli Marhilēviču, Ulda vecāko brāli. Meklēju solisti, un Tālis aizveda mani uz Grobiņas vidusskolu, kur skolas ballītēs dziedāja skaista meitene ar labu balsi – Ingrīda Liepiņa. Drīz vien viņa jau bija Ingrīda Pavītola.

Vēl tikai grupai vajadzēja nosaukumu, un mēs izdomājām: lai būtu «Vairogi», tāpat kā sauca manu nesen uzrakstīto dziesmu! Tā bija pirmā dziesma, ko uzrakstīju, un uzreiz kļuva populāra. Lai kur mēs uzstājāmies, visi uzreiz prasīja «Vairogus», bet, kad atskanēja vārdi «Ir latviešu tauta…», cilvēki cēlās kājās un dziedāja līdzi. Patiesībā tā līdz pat šai dienai ir mana vizītkarte.

Kultūras ministrijā uzdeva jautājumus: «Kāpēc tad «Vairogi»? No kā jums jāaizsargājas? Kāpēc ne «Cirvis»?» Nē, «Cirvji» mēs negribējām būt, un nākamajā reizē likām priekšā «Līvu» vārdu. Inga to bija atradusi Konversācijas vārdnīcā, lībiešu valodā tas nozīmēja ‘smilts’. «Vairogiem» es izmantoju Vitauta Ļūdēna dzeju ar tekstu «Ir latviešu tauta akmens, māls un smilts». Liepājā ir Līvu laukums, un, kad ministrijā samelojām, ka visi dzīvojam tā tuvumā, vairāk jautājumu neradās. Mums pievienojās vēlākais «krēdists» Valdis Skujiņš, arī Aivars Hermanis, Ritvars Knesis. Tuvojās 1972. gada beigas, un «Līvi» bija sākušies. Tad tā smilts («līvi») arī kļuva par mūsu nosaukumu.

Griesti sasniegti

1973. un 1974. gadā «Līvi» pamazām uzņēma apgriezienus. Liepājas pusē visi viņus pazina un uz rokām nēsāja. Nekādas konkurences jau nebija (sērkociņu fabrikas ansamblis «Credo» sāka veidoties tikai 1974. gada beigās – V. V.), turklāt Juris bija tik piemērots fanu apbrīnai: gara auguma skaistulis, spēlē ģitāru, pats sacer dziesmas un dzied tik emocionāli un izjusti! Līdzās vienmēr krāšņā un mīlīgā blondīne Inga – kas par skaistu pāri! Pārējie grupas mūziķi bija par Juri jaunāki un klausīja viņam uz vārda. Jā, arī pazīstamais virtuozais ģitārists Aivars Hermanis tolaik vēl tikai mācījās spēlēt, pats mūziku nesacerēja un nedziedāja. Līvu pirmais lielākais panākums visas Latvijas mērogā bija trešā vieta estrādes ansambļu skatē: pirmais «Menuets», otrās Mihaila Kublinska «Baltijas balsis», trešie «Līvi». Juris saprata, ka ar šo sastāvu ir sasniegti griesti un pateica visiem paldies: «Zēni, jūs esat brīvi! Mēs ar Ingu taisīsim citu grupu.

Avārija

Juris tomēr nepaguva. 1974. gada beigās kāds paziņa veda Juri, Ingu un viņas brāli Andreju uz Kuldīgu, jo runāja, ka tur universālveikalā esot «izmests» deficīts – importa mēteļi. Juris sēdēja priekšā blakus šoferim, Ingrīda, stāvoklī trešajā mēnesī, aizmugures sēdeklī. Avārijā visvairāk cieta Juris. Mežonīgi sāpēja galva. Nekādas datortomogrāfijas vai magnētiskās rezonanses tolaik nebija, ārsti noteica diagnozi, balstoties uz savu pieredzi, un… kļūdījās.

Mēnešiem ilgi dzēru zāles, bet nepalika ne par kapeiku labāk. No sāpēm juku prātā. Atceros, reiz, mājās guļot, mēģināju aizrāpot prom no savām sāpēm uz augšu pa sienu – cerēju, ka sāpes paliks gultā zem segas, bet es tā klusām aizlīdīšu. Inga ienāca un mani ieraudzīja. Katrs mazākais troksnītis galvai lika vai uzsprāgt. Sētā puišeļi pat neuzdrīkstējās iedarbināt mopēdus – «Klusu, Juris augšā guļ slims!» Es gulēju gultā, bet Inga ar Matīsu vēderā – blakus gultai uz grīdas… Ja naktī no sāpēm sāku kliegt, Inga gāja uz ielas tālruņa automātu saukt «ātros».
Parasti gan viņi nebrauca, teica – tāpat nevarēšot palīdzēt… Arī slimnīcā mani vairs neņēma – neesot vērts.

Tas mums ar Ingu bija ļoti smags laiks…

Tomēr viņš izķepurojās. Pieteicās cits ārsts, kas noteica pareizu diagnozi – populārā valodā skaidroja, ka bijis asinsizplūdums galvā, smadzeņu plēve pieaugusi vai pielipusi pie kaula. To vajadzēja šķīdināt ar zālēm. Ilgi, ilgi, ilgi… «Zāles dzēru astoņus garus gadus, taču nelielus uzlabojumus sāku just jau pēc pirmajām divām nedēļām. Iedomājieties ūdenslīdēju, kas nolaidies piecdesmit metru dziļumā un jūt ūdens milzīgo spiedienu. Tad viņš paceļas par metru augstāk un jau jūtas labāk, kaut virs viņa vēl ir veseli četrdesmit deviņi metri. Tā bija ar mani: mazliet labāk, vēl par kriksīti, vēl… 1976. gadā dakteris Eniņš lika saņemt visus spēkus un sākt kaut ko darīt, lai nesajūku prātā. Pa klusākajām ieliņām kaut kā aizstreipuļoju līdz jaunajai «Metalurga» kultūras pilij pie direktores Ausmas Grodumas: «Atļaujiet atjaunot «Līvus»!» Pats tikko stāvēju kājās.

Man atļāva. Sāku vākt kopā jauno sastāvu. Tā 1976. gada beigās palēnām radās otrie «Līvi»: mēs ar Ingrīdu, Andris Krūziņš no «2XBBM» un jaunais ģitārists Ēriks Ķiģelis, kurš tikko bija pārcēlies no Saldus uz Liepāju. Bija arī otra meitene Regīna, kas ar Ingu dziedāja duetus. Ēriks ieteica par basģitāristu pieaicināt direktores Grodumas dēlu Janci. Esot talantīgs, turklāt mēs tā pie viena nošausim arī otru zaķi – dabūsim pils direktores atbalstu. Ērikam šitādi gājieni labi padevās. Tā arī izdarīju.

Juris bija augšāmcēlies, bet vēl ne pilnā augumā. Galva bieži sāpēja, ģitāras spēle pa diviem bezdarbības gadiem vairs nebija tā spožākā, citi bija aizgājuši viņam priekšā.
Kad jutās slikti, pirksti pinās stīgās, abas rokas nedarbojās sinhroni.
Juris par to kaunējās, pat centās spēlējot aizgriezties, lai citi nemana.
No visiem, pat no Ingas, Juris to slēpa. Pirmo reizi atklāti pastāstīja tikai pēc Igo lielās avārijas.

Liktenis turpināja vajāt

«Eirovīzijas» dziesmu konkursā jau bija uzvarējusi «ABBA», un pasaule mēģināja viņus atdarināt. Arī Jurim radās ideja par latviešu «ABBU»: pats ar Ingu, Ēriks Ķiģelis ar savu sievu Zigrīdu, kurai arī bija muzikālā izglītība un laba balss – kāpēc nepamēģināt? Kamēr domāja repertuāru, Ēriks ar Zigrīdu izšķīrās. Kāda nu tur vairs «ABBA»!

Bet «Līvi tikmēr pakāpeniski iekaroja vietu latviešu rokmūzikā. Grupā nemitīgi notika kašķēšanās gan savā starpā, gan ar vadību, un Juris bija visam tam pa vidu.
Starp citu, ķīviņi «Līvos» turpinājās mūžīgi, un, šķiet, ka nerims nekad!

Kā vēlāk rakstīja mūzikas speciālists Klāss Vāvere: normāli «Līvi» ir salamājušies «Līvi». No grupas aizgāja Tālis Marhilēvičs, pēc laika Juris palūdza aiziet arī Ēriku, kurš nodibināja savu grupu «Corpus un centās sacensties ar «Līviem. To pašu darīja arī nesen nodibinātā grupa «Credo». Pēc tam Juris ar Ēriku tomēr vienojās, «Līvi» ar «Korpusu» apvienojās, izveidojot – kā paši paziņoja – supergrupu.

 Tiem laikiem tā arī tiešām bija, un līdz 1982. gada liktenīgajam koncertam Jelgavā «Līvi» guva vienu uzvaru pēc otras. Todien veikalos vairākām precēm paaugstināja cenas, tāpēc, paziņojot par starpbrīdi, Juris pateica gluži nevainīgi: «Kopš šodienas tepiķi un cigaretes kļuvušas dārgākas, tāpēc smēķēsim mazāk un starpbrīdis būs īsāks.» Ar to pietika, lai sekotu reakcija: Jura «Vairogus» aizliegt pavisam, «Līvi» drīkst spēlēt tikai savā kultūras namā, bet Pavītolu atlaist! Kopš tā laika uz visām Jura dziesmām skatījās ar aizdomām, bet padomju laikā, kā zināms, drīkstēja spēlēt tikai valdības akceptētu mūziku.

Manā vietā par grupas vadītāju iecēla mūsu skaņu operatoru Juri Jakovļevu, par māksliniecisko vadītāju – Ēriku Ķiģeli. Sākumā visi mūsējie teica: «Neuztraucies, Juri, nekas jau nav mainījies, tu tāpat paliksi «Līvos», kaut oficiāli skaities padzīts.
Līdz brīdim, kad pirmoreiz pacēlu balsi, kaut ko aizrādot. Ēriks paziņoja: «Ko tu lecies? Tu te vairs nekas neesi!»
Biju lepns, pacēlu cepuri un aizgāju. Sagadījās, ka tas notika pāris nedēļas pirms «Mikrofona 82» aptaujas koncerta, kurā Ērika Zīlīte kļuva slavena visā Latvijā un dabūja trešo vietu.
Aiziešanai nepareizs laiks un brīdis. Ja būtu kāpis uz skatuves kopā ar pārējiem, būtu kļuvis populārāks, – Juris tagad godīgi atzīstas.

Pirmais sirmais mats

Viens dzīves cēliens man bija beidzies. Vairs nebiju «līvs», arī attiecības ar Ingrīdu turējās tikai mata galā. Inga vairs nebija manā pusē, neatbalstīja mani ne grupā, ne dzīvē. Es viņu gan. Reiz atnāca Igo, Vilnis Krieviņš un ierosināja «Līvos» iztikt bez Ingas – viņa šajā stilā vairs neiederoties. Pateicu, ka Inga paliks. Ja nepatīk, var iet viņi. Kaut gan pieļauju, ka arī pats nebiju bez vainas: slimošanas laikā mājās no manis bija maz jēgas, es taču astoņus garus gadus dzēru tās stiprās zāles! Viss bija uz Ingas pleciem.

Kad uzzināja, ka esmu prom no «Līviem» un dabūjams, saņēmu daudz piedāvājumu. Tolaik lielākajiem uzņēmumiem un bagātajiem kolhoziem skaitījās prestiži uzturēt pašiem savus ansambļus. Izvēlējos Valmieras rajona kolhozu «Matīši». Valmiera man šķita līdzīga Liepājai – tikpat liela, abās pilsētās ir teātris, tātad arī inteliģence, radošas personības…

Tomēr izrādījās, ka Valmiera ir provinciālāka – tur vairāk cienīja šlāgerus, liepājnieki jau bija pievērsušies popmūzikai un rokam. Mani uzņēma labi, piešķīra jaunu dzīvokli, sešdesmit tūkstošus rubļu aparatūras iegādei. Kā tāds mafijas boss braucu ar naudas čemodāniņu uz Maskavu iepirkties! Izveidoju grupu «Saime» no vietējiem talantiem. Nosaukums bija domāts simbolisks: pēc «Līvu» kašķiem gribējās kaut ko mierīgu, līdzsvarotu.

Valmierā atradu arī solisti ar labu balsi – Ināru Rubīnu. Paklīda baumas par mūsu romānu, kaut tā nu nebija taisnība. Ar Saimi ierakstījām vairākas labas dziesmas, bet līdz «Līvu» popularitātei mums bija tālu. Man izveidojās attiecības ar Dainu, Valmieras teātra administratori, mums piedzima dēls Jurģis.

Tomēr viņš vēl bija mazs, bet Liepājā mani gaidīja divi bērni pašā interesantākajā vecumā – mana Zanīte un Matīsiņš. Atceros kādu skumju nakti: dzēru šņabi, skatījos uz savu bērnu fotogrāfiju un raudāju… No rīta spogulī ieraudzīju savu pirmo sirmo matu. Tālāk viss notika strauji, un tagad esmu pavisam sirms.

«Līvi» ir mana grupa – tā Juris

Visu laiku esmu sekojis līdzi «Līvu» darbībai. Strīdi un šķelšanās turpinājās. Reizēm man bija dusmas, reizēm prieks, citreiz bija viņu žēl. Ēriks aizgāja tik bezjēdzīgā nāvē…

Bija 1985. gads, un Latvijā pa dažādiem aplinkus ceļiem ieveda ārzemju videofilmas. Tie nedaudzie, kam mājās bija videomagnetofoni, naktīs rīkoja slepenus seansus – divi rubļi «no sejas» par filmu. Skatījās ne jau pornogrāfiju, bet normālas filmas, pat multenītes. Ēriks varēja dabūt filmas no sava drauga dzejnieka Māra Čaklā, kurš nereti brauca uz ārzemēm. Tad nu viņš reizēm rīkoja tādus seansus. Reiz tumšā oktobra naktī pēc videoseansa pusotras diennakts garumā Ēriks atgriezās mājās no Rīgas un aizmiga pie stūres.

Ar to beidzās otro «Līvu» pastāvēšana. Pēc tam sākās trešie «Līvi» Ainara Virgas vadībā. Nebeidzās tikai traģēdijas, kas «Līvus» vajāja. Tagad, pēc Groģa nāves, šai epopejai ar «Līvu» vārdu beidzot ir jāliek punkts. Tam gan vajadzēja notikt jau pēc manas aiziešanas no grupas. Pret «Exlīvu» koncertiem pretenziju man nebūtu, taču «Līvi» ir mana grupa,» Juris stingri paziņo.

Pulkvežleitnants Pavītols

Pēc nepilniem pieciem gadiem atvadījos no Valmieras un atgriezos Liepājā. Beidzot biju atpakaļ pie bērniem. Varētu teikt, ka mēs ar Ingu viņus sadalījām: Zane pārvācās pie manis, Matīss palika pie mammas. Savācu mūziķus, un kopā ar Aināru Pūpolu izveidojām kapelu.

Olafs Gūtmanis iedeva tekstus, uzrakstīju dažas patriotiskas dziesmas nacionālā garā. Notika vairāki koncerti, mūs uzņēma ļoti labi, bet tad autoavārijā gāja bojā mūsu ērģelnieks Atstars Štrāls. Sākt atkal visu no sākuma? Man vairs nebija spēka. Pēc dažiem gadiem tomēr mēģināju vēlreiz: nodibināju grupu «Komersanti», izdevām pat vienu albumu – «Rozīt’, latviskā!

Kad atgriezos Liepājā, bija jau sākusies Atmoda, un es pievērsos politikai – iestājos Tautas frontē. Tam sekoja darbība zemessargos, dienēju pulkvežleitnanta amatā, kas gan bija svarīgs, tomēr tā nebija militārā pakāpe. Kā zemessargs un tautfrontietis apsargāju, piemēram, «Pasaules liepājnieku» gadskārtējos saietus.

Aktīvi darbojos arī kā Valsts valodas komisijas loceklis. Lai paliktu dienestā, vajadzēja iet mācīties, bet jutos tam par vecu – militāristiem karjera jāsāk taisīt jaunībā. Piedevām notika reorganizācija. Sajukums bija visā valstī, arī zemessardzē. No Tautas frontes saraksta balotējos Saeimai kopā ar Ivaru Godmani, kur smagi zaudējām. Otrajā reizē gan ar «Visu Latvijai» no piecpadsmitās vietas ar krustiņu palīdzību uzkāpu devītajā pozīcijā – nav slikts rādītājs.

Taču ar politiku naudu nevarēja nopelnīt, vajadzēja veidot savu biznesu, jo bērni vēl mācījās, studēja. Mana Zane piedalījās konkursos, kļuva «Mis Liepāja», «Mis Kurzeme» un pat Somijas «Mis Dancing Queen». Tam visam vajadzēja naudu.

Vispirms pievērsos apdrošināšanai, taču tas nebija mans lauciņš. Klīdu pa pilsētu un domāju, kā liepājniekiem vēl trūkst, ar kādu biznesu nodarboties. Varbūt ieviest karsto dzērienu automātus? Pirmo novietoju cilvēkiem pārpilnākajā vietā – tirgū. Visi to nopētīja, bet klāt nenāca. Sprieda, vai tikai tā neesot šķīstošā kafija? Kad ļaužu bija visvairāk, nācu, demonstratīvi atgriezu vaļā paku un bēru iekšā kafiju. Sarīkoju prezentāciju un pirmos piecdesmit gribētājus pacienāju par velti.

 Ar laiku noticēja un sāka pirkt. Tomēr nekāds dižais bizness nesanāca, jo rīdzinieki mani izspieda no labākajām vietām ar dempinga cenām: biju paredzējis saņemt pašu mazumiņu, desmit procentus peļņas, bet viņi piedāvāja ar tādām atlaidēm, ka man būtu pat jāpiemaksā. Šiem vairāk nekā simts aparātu, man tikai trīs, to es nevarēju atļauties. Atdevu savu biznesu dēlam. Viņš vēl cīnās, bet peļņa ir maza.

Vēl viens no Jura biznesiem bija skaņu studija «Liepatons». Ierakstīja dažas «Tumsas» dziesmas, teātra mūziku, Liepājas simfonisko orķestri, radio džinglus, bet studija ir neliela, un atkal rīdzinieki vienmēr aiziet garām.

Mazliet par mīlestību

Sapratu, ka nekāds lielais biznesmenis no manis nesanāks, un pievērsos tam, ko protu vislabāk – mūzikai. Izrādījās, ka Liepājā ir vesels lērums mūziķu, bet trūkst mūzikas pedagogu ar augstāko izglītību. Man tādas ir pat divas: esmu diplomēts orķestru vadītājs un kultūras darba organizators. Varu palepoties arī ar audzēkņiem, kam savā laikā esmu mācījis spēlēt ģitāru, piemēram, Ainaru Virgu.

Vispirms mācīju bērniem spēlēt ģitāru un klavieres Liepājas apkārtnes skolās – Nīcā, Aizputē, Durbē, Vaiņodē… Tad mani uzaicināja par mūzikas pedagogu Liepājas augstskolā. Piekritu labprāt, jo divu gadu laikā, braucot pa Liepājas–Vaiņodes sliktajiem ceļiem, biju automašīnu galīgi piebeidzis. Saņēmu mazāk, nekā izdevu par auto remontu. Man tiešām žēl to talantīgo apkārtnes bērnu, kas vairs nevar apgūt mūzikas instrumentus, bet diemžēl neesmu tik bagāts, lai varētu to atļauties.

Lai strādātu augstskolā, vajadzēja iegūt izglītības zinātņu maģistra grādu. Par manu kuratori kļuva zinātņu doktore Linda Mackēviča. Tik ilgi «kuratorējāmies», kamēr Linda kļuva par Pavītolu. Tā es pie saviem trim bērniem dabūju vēl trīs pieaugušas meitas – Marika ir talantīga dizainere, Aiga atgriezās no Dānijas ar maģistra grādu vides ķīmijā, bet Ineta ir Latvijas čempione skvošā.

Arī mani bērni ir pie vietas: Zane un Matīss ir precējušies, katrs audzina pa divām meitām.
Jurģim Valmierā ir divi puikas.
Arī ar Ingrīdu mums ir draudzīgas attiecības, bet satiekamies reti – viņa dzīvo Anglijā un grib tur palikt, līdz būs nopelnījusi sev Anglijas pensiju, kas, kā zināms, ir krietni lielāka par mūsējo.
Esmu laimīgs, ar dzīvi apmierināts precēts vīrs, kam netrūkst atmiņu – ne mīļu, ne skarbu.

Līvi ir latviešu roka grupa Liepājā, kas ar šādu nosaukumu pastāv kopš 1974. gada, bet mēģinājumus kā Jura Pavītola grupa sāka jau 1971. gadā.
Tā tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām Latvijas rokgrupām, kas noteikusi tā sauktā “Liepājas roka” skanējumu, ir vienīgā rokgrupa Latvijā, kurai ir uzcelts piemineklis.
Līdz ar grupas līdera Jāņa Groduma nāvi 2010. gada 15. jūnijā, Ainars Virga paziņoja par grupas “Līvi” darbības izbeigšanu un pēc kāda laika tika izdota dziesmu izlase “Nezāles neiznīkst”.
Tomēr, laikam ejot, 2017. gadā Ainars Virga paziņoja par grupas darbības atjaunošanu un Līvi izdeva koncertalbumu “Bez štepseļiem”.

1974. gadā rokgrupai tika veltīts raksts žurnālā Liesma. Tajā teikts: ”Pašreizējā sastāvā Liepājas kultūras nama vokāli instrumentālais ansamblis strādā divus gadus.
Pirms tam tajā bija citas sejas, mainījies arī instrumentu sastāvs, bet «šefa» amatā palicis Juris.
Tāpēc vēl tagad saka: «Jura Pavītola grupa.» Šīs vasaras beigās /1974.g/ nosaukums kļuva oficiālāks. — «Līvi».
Latvijas skatē grupa izcīnīja III vietu.
Grupa tika atjaunota jaunatvērtajā Metalurgu kultūras pilī, 1976. gadā Jurim un Ingrīdai Pavītoliem pieaicinot Ēriku Ķiģeli, Andri Krūziņu no bijušās Imanta Kalniņa grupas “2XBBM”, kā arī pils direktores Ausmas Grodumas dēlu Jāni Grodumu.

Juris: esmu savu viedokli izteicis arī Ainaram Virgam un pat aicināju svinēt 50 gadu jubileju kopā ar ĪSTAJIEM vēl dzīvajiem Līviem uz ko saņēmu atbildi: “Kad tad īsti ir tie LĪVI dibināti? Un priecīgu svinēšanu!”
Es saprotu- godaprāts neiedzimst, taču, bēdīgi, ja tas nav ticis ieaudzināts!
Ainar: Tevi uzaicināja grupā Ērika vietā 15 gadus pēc grupas dibināšanas (es ar Kult. ministra pavēli jau biju toreiz pirms 3 gadiem no grupas atlaists), tāpēc domāju, ka neviens Tev neliedz dibināt savu grupu un dziedāt gan Tava Līvu laika, gan jaunākas dziesmas, bet nav Tev, kā ienācējam grupā, morālu tiesību vēlāk savākt mūziķus un nosaukt tos NE SEVIS dibinātas grupas vārdā (un ne tik to vien)!
Tas ir, kā pats bieži mīli teikt- smieklīgi, kaut patiesībā tā ir visprastākā lielummānija un cinisms!
Ļoti ceru, ka šo nekaunību straumi beidzot pārtrauksi jau ar rītdienu!
Ja man nav taisnība, tad lūdzu – uz tiesu!
Visādi citādi – veiksmi Tev un Tavai mūzikai!

Ainara Virgas vārds Latvijas rokmūzikas cienītājiem nav svešs, sestdien, 6.aprīlī, ilggadējam grupas “Līvi” līderim, kurš sadarbojies arī ar vairākiem desmitiem citu mūsu valsts mūziķu, aprit 60 gadu.
Jubileju Ainars Virga svin, kā jau tas īstam rokmūziķim pienākas, uz skatuves.
“Es vērtēju, es mācos. Un šis ir kārtējais posms, kurā es mācos un man viss vēl ir priekšā. Man ir OK sajūta, viss kārtībā, lūdzu Juri – noliec kara cirvi un svinam svētkus,” atzina Ainars Virga.
Sestdienas vakarā /6. aprīlī 2024.g/ Liepājas Olimpiskajā centrā izskanēja pirmais no Ainara jubilejas koncertiem, vēl viens ir gaidāms 22.jūlijā Dzintaru koncertzālē, bet jubilejas gada kulmināciju Virga sola rudenī – galvaspilsētā.

Valsts svētku priekšvakarā, 17. novembrī, latviešu leģendārā rokgrupa LĪVI un Liepājas Simfoniskais orķestris aicina uz grandiozu svētku lielkoncertu – Ozolam “Arēnā Rīga”.
Koncerta programma būs piesātināta ar svētkiem atbilstošām un katram latvietim sirdij tuvām dziesmām.
Grupas LĪVI plānotajā lielkoncertā Liepājas Simfoniskais orķestris piedalīsies diriģenta Aināra Rubiķa vadībā.
Savukārt, kā īpašie viesi, uz skatuves kāps tādi Latvijā zināmi mūziķi kā Intars Busulis, Igo un grupa Musiqq.
Latviešu rokgrupa, kas pastāv vairāk kā 40 gadus, turpina priecēt klausītājus ne tikai ar tādiem atmodas laika hītiem kā “Dzelzsgriezējs”, “Dzimtā valoda”, “Zīlīte”, “Meitene Zeltene” un citām tā laika populārām dziesmām, bet arī aktīvi turpina darbu studijā un raksta jaunus darbus.
Grupas LĪVI sastāvā ir Jānis Buķelis (vokāls), Ainars Virga (vokāls/ģitāra), Guntars Mucenieks (taustiņi/vokāls), Henrijs Mucenieks (ģitāra/vokāls), Alex (saksofons), Mārtiņš Burkevics (bass), ShimeRa (sitamie instrumenti).
Grupas biedri neslēpj, ka ir liels prieks un gods par diriģenta Aināra Rubiķa un Liepājas Simfoniskā orķestra dalību plānotajā lielkoncertā.

Un jautājums, tā arī, paliek atklāts. Vai «Līvi» būs dzīvi? – to rādīs nākotne.

Visits: 3